Batons uzskata, ka viņa ierašanās “McLaren” lika pašaubīties Hamiltonam par viņa vietu

Bijušais Formula 1 braucējs un pasaules čempions, Džensons Batons, izdevis savu autobiogrāfiju “Life at the Limit”, kurā runā gan par attiecībām ar bijušo komandas biedru Luisu Hamiltonu, gan arī par iemesliem, kādēļ vairs nevēlas atgriezties sportā.

Grāmatā Batons nosauc Hamiltonu par lielisku braucēju, taču atklāj arī, ka braucējs esot bijis neparedzams. Batons arī nožēlo, ka neskatoties uz to, ka abi braucēji ir līdzīgi, viņi neesot bijuši draugi. Taču Batons slavē, kā Hamiltons pēdējo gadu laikā spējis pārkāpt saviem mīnusiem un kļūt par pilnīgāku braucēju.

Batons karjeru beidza pagājušās sezonas beigās, šogad atgriežoties vien uz Monako lielās balvas izcīņu, kurā aizstāja Fernando Alonso. Taču braucējs atzīst, ka vairs nevēlas atgriezties. 2014. gadā notikusī Batona tēva nāve bija atņēmusi prieku piedalīties sportā.

“Man ir piedāvātas vietas vairākās komandās, taču es vairs nebraukšu Formulā 1, taču noteikti braukšu kur citur,” atklāj brits. “Tikai ne Formulā 1, ne bez tēta.”

Batons atzina, ka daudzi brīdinājuši viņu nepievienoties “”McLaren” komandai 2010. gadā, jo tā esot bijusi “Hamiltona komanda”. Taču Džensons uzskata, ka viņa ierašanās, ar visiem saviem tuvajiem cilvēkiem un tēvu, lika Hamiltonam nedaudz pašaubīties par savu vietu komandā.

“Personīgi, pirmajā sezonā mums problēmu nebija, taču varēja redzēt, ka viņš bija nedaudz nokaitināts. Un tā lieta par ko mani brīdināja, ka tā ir viņa komanda, bija pilnīgi patiesa. Un man liekas, ka viņam bija grūtības pieņemt, ka tagad tā bija “mūsu” komanda. Komanda mēģināja mūs parādīt, kā sāncenšus, kas ārpus trases ir labi draugi. Sāncenši bijām, bet draugi gan ne.”

“Kā cilvēkiem, mums bija daudz kopīga. Abi nācām no kartinga aprindām, kā arī mūsu tēvi viens otru pazina. Kā arī atšķirībā no daudziem citiem Formula 1 braucējiem, mēs nenācām no īpaši turīgām aprindām. Savus sasniegumus mēs ieguvām ar talantu un pamatīgu neatlaidību.”

“Mēs šad un tad pavadījām laiku kopā, viņam uzsākot sarunu ar manu tēvu, mēs visi kādu laiku pasēdētu. Taču tajā pašā laikā šie brīži vienmēr pastāvēja ar neveikliem klusumiem un es nevarēju neprātot, kas tajā brīdī netiek pateikts.”