Buškevics: Kad pievienojos, uzreiz bija jādomā, kā nokomplektēt treniņu ar 10 spēlētājiem

“OlyBet” Latvijas Basketbola līgā (LBL) noskaidroti čempioni un komandas var atskatīties uz aizvadīto gadu. Sportazinas.com, lai aktualizētu vietējo čempionātu, uzsākuši jaunu rubriku – “Runā LBL treneri”. Šoreiz kārta BK “Jēkabpils” pārstāvim Sandim Buškevicam, kurš komandai pievienojās sezonas vidū. Aicinājām treneri uz sarunu, lai noskaidrotu, kādā stāvoklī viņš pārņēma vadības grožus, ar kādiem izaicinājumiem sezonas gaitā nācās sastapties, kā arī lai uzzinātu viņa viedokli par citiem ap Latvijas basketbolu notiekošajiem procesiem.

Kurš kuru uzrunāja?

Man piezvanīja aģents un teica, ka ir iespēja strādāt Jēkabpilī un vaicāja vai man tas liktos interesanti. Tas bija pirms Ziemassvētkiem. Apdomājos, paskatījos uz komandas sastāvu, un tā kā man patīk izaicinājumi, tad arī pieņēmu lēmumu pievienoties komandai un palīdzēt tai izkļūt no grūtās situācijas. Jo man likās, ka komandai ar esošo sastāvu turnīra tabulā vajadzētu atrasties labākā pozīcijā, kā tā bija uz doto brīdi [“Jēkabpils” tobrīd atradās LBL kopvērtējuma pēdējā vietā – red.].

Kādā stāvoklī pārņēmāt komandas vadības grožus?

Kad biju uz vietas, varēju novērtēt reālo situāciju un man viss uzreiz kļuva skaidrs, kāpēc tāds rezultāts. No malas jau vienmēr liekas, ka vainīgs ir treneris. Noskaidrojās arī, ka finansiālā situācija bija tāda, kāda tā bija. Jo iepriekš pat bija runas, ka komanda vispār varētu arī nestartēt LBL. Ieraugot visus apstākļus, aina kļuva pavisam skaidra, ka rezultāts arī varētu būt loģisks. Kad sāku trenēt komandu, jau uzreiz bija jādomā, kā nokomplektēt treniņu ar vismaz 10 spēlētājiem. Tāpēc uzrunājām “Ventspili”, “VEF”, ko viņi varētu mums izīrēt. Pievienojās viens jaunietis no “Ventspils” un “VEF Skolas” vietējais spēlētājs. Visu cieņu puišiem. Strādāja ar pilnu atdevi un degsmi, bet tie tomēr bija tādi spēlētāji, kuri vairāk varēja palīdzēt treniņprocesā, jo pieaugušo līmenim viņi vēl nebija gatavi. Tam ir vajadzīgs laiks, lai adaptētos un viņi varētu izpildīt to, ko mēs no viņiem sagaidām.

Ņemot vērā traumas, finansiālo situāciju un to, ka vispār ir jāsavāc 10 spēlētāji, lai varētu normāli trenēties – tas jau nav vairs izaicinājums, bet tam varētu piemeklēt pat skaļāku vārdu. Ko vispār treneris šādā situācijā var izdarīt, lai izveidotu komandas rokrakstu?

Protams, tas ir ļoti sarežģīti. Treneri neraujas uz komandām, kur ir daudz neskaidrību – kā rīkoties, kāds būs resurss un citi jautājumi. Neskatoties uz to, man tas likās interesanti. Biju nedaudz sekojis līdzi komandai, dažus puišus jau pazinu. Zināju, ka viņi ir cīnītāji. Ka seši septiņi ir ar solīdu LBL līmeņa pieredzi. Vēl viena problēma – spēlētāji bija traumatiski. Piemēram, [Artūram] Vītiņam vispār bija nepieciešama operācija, [Renārs] Magone arī zināms kā spēlētājs, kas bieži traumējas. Ļoti žēl, ka tādiem puišiem, kas atdod sevi visu komandas labā – vienalga vai sāp vai kas, ir tādas veselības problēmas. Pašam palika “interesanti” uzzināt, no kā tas traumas rodas. Bet aktīvā basketbola sezona ir viens laika posms gadā. Visiem ir ģimenes, par kurām jārūpējas. Ko darīt vasarā? Lielākā daļa vasarā dara arī kaut ko citu – vai tas būtu likt bruģi, vai strādā mežā, vārdu sakot – dara visādus citus fiziskus darbus. No tā arī izriet, kāpēc sezonas laikā rodas tik daudz traumas. Tas ir milzīgs fizioterapeitu darbs sagatavot šādus spēlētājus sezonai. Vasara ir tas laiks, kad sagatavoties sezonai, bet liela daļa spēlētāju dara citas lietas tajā laikā. Vismaz man tā šķiet. Es varu tikai priecāties, ka manā laikā tādas izšķiršanās nebija – es biju izlases kandidāts, pirms tam arī jaunatnes gados biju piesaistīts kluba sistēmai un man nemaz nebija citas domas galvā. Zināju, ka vasara ir tas laiks, kad man jāgatavojas sezonai un nekam citam. Bet tagad redzam, ka arī solīdi spēlētāji, ja par mērauklu ņemam LBL turnīru, ir spiesti domāt par blakus nodarbēm, jo gluži vienkārši pie esošās atalgojumu sistēmas viņiem nav viegli izdzīvot.

Atgriežoties pie komandas rokraksta veidošanas, jāteic, ka tiešām nebija viegli. Man bija savs redzējums, bet visi iepriekš nosauktie apstākļi manu uzdevumu nepadarīja vieglāku, bet pirms pirmās spēles mums bija 10 dienas un jau tad pamazām sākām virzīties uz priekšu. Arī spēļu grafiks bija pateicīgs, tāpēc man bija nedaudz vairāk laika sagatavot komandu taktiski. Janvārī izdevās komandai piesaistīt spēlētājus no “Ventspils” un VEF sistēmas, martā leģionāru Domagoju Samaču kā arī Jēkabpils jaunatnes sporta skolas talantu Edgaru Ivanovu, kas atviegloja treniņa procesu manis vadītajai komandai.

Jau ieminējāties par jaunajiem spēlētājiem. Vairāki treneri jau pauduši, ka lielākā daļa no tiem nav gatavi LBL līmenim, neskatoties uz to, ka tas jau tā dramatiski krities. Ko Jūs par to teiktu?

Konkrēti runājot par Denisu Vikentsjevu no “Ventspils”, kaut kas jau bija iemācīts, jo viņš tomēr arī bija trenējies ar pieaugušo komandu. Protams, viens ir treniņš un pavisam kas cits ir spēlēt LBL. Savukārt jaunietim Matīsam Surkulim no “VEF Skolas” tā bija pirmā pieredze trenēties LBL komandā. Kā jau teicu, šie puiši tika ņemti ar domu, lai uzlabotu treniņprocesa kvalitāti nevis lai uzreiz risinātu konkrētus jautājumus spēļu atmosfērā. Domāju, ka arī viņiem tā bija laba pieredze, savukārt mums tas palīdzēja sakārtot mūsu treniņprocesu.

Sezonas laikā viena mēneša ietvaros Jums iekrita trīs spēles ar “Valmiera/ORDO”. Kā vispār vērtējat šādu situāciju? Šoreiz it kā nevar sūdzēties, jo visus trīs mačus uzvarējāt, bet vai tā ir pieņemama situācija? Tikpat labi varēja būt arī otrādāk un savā starpā tikās (vēl tobrīd) uz “play-off” nezaudējušas cerības komandas?

Es noteikti attiektos kritiskāk pret šo jautājumu, ja būtu komandā jau no sezonas sākuma. Lai arī uzvarējām tajās spēlēs, tas mums nāca ļoti grūti. Varētu pat teikt, ka paveicās. Runājot par kalendāru, tad tajā pašā laikā saprotu arī LBS. Pie esošajiem apstākļiem ir grūti izveidot spēļu grafiku, jo ir komandas kas spēlē eirokausos, BBL un VTB. Bet skaidrs, ka LBS šobrīd vietējā līga nav prioritāte, kā tas ir Lietuvā vai Igaunijā. Redzējām, ka “Valga”/”Valka” tika gan LBL, gan Igaunijas čempionāta izslēgšanas spēlēs un kā viņi tos spēlēja – aizvada spēli LBL un nākamajā dienā uzreiz otrā līgā, jo Igaunijas puse nebija gatava dot nekādas atlaides. Viņiem svarīgāks ir savs čempionāts, kas ir pareizi. Man arī būtu pozitīvāks skats uz Latvijas basketbolu, ja mēs savu līgu vairāk cienītu. Lai visiem būtu vienādi noteikumi.

Ko tad varat kopumā teikt par šī brīža LBL līmeni?

Atklāti sakot – bēdīgs… Bet viss ir saprotams – daudziem klubiem ir finansiālās problēmas un tāpēc ir grūti, ko ievērojami uzlabot. Tas tiešā veidā atsaucās arī uz sportisko līmeni. Šobrīd mazajiem klubiem ir grūti samaksāt pat viduvēja līmeņa LBL spēlētājiem, kur nu vēl noturēt labākos. Bet līgas tēls un līmenis veidojās arī no mazajiem klubiem, ne tikai tiem, kas cīnās par medaļām. Protams, ir prieks, ka ir divi lielie klubi, kur spēlējot ir iespējams sevi atrādīt starptautiskajā arēnā, bet kopējā līmeņa celšanai ar to ir par maz.
Varu teikt tikai labu par Jēkabpils kluba vadību – ko solīja, to izpildīja. Konkrēti pasaka, neko nepārspīlējot, kāda ir situācija, un ko var piedāvāt, un to arī izpilda.

Kādi ir iespējamie risinājumi, lai uzlabotu vietējās līgas līmeni?

Viss jau sākās no pašiem pamatiem – no sporta skolām. Pēc tam ir pakāpeniska pāreja uz pieaugušo līmeni. Esmu vairākus gadus strādājis Lietuvā un tur ir tā, ka lielie klubi veido piramīdu, kad ir komanda gan trešajā līgā, gan otrajā un tie jaunie spēlētāji iziet tam cauri. Piemēram, “Rytas” trešajā komandā spēlē 16-17 gadus jauni spēlētāji, tad viņi iziet cauri sistēmai un iekļūst otrajā. Un spēlētāji pakāpeniski progresē un pamazām tiek iesaistīti galvenās komandas darbā. Protams to var darīt, ja ir atbalsts no valdības un pašvaldībām. Ir liels prieks, ka Latvijā piramīdas spēj veidot BK „Ventspils” un VEF.

Vai Jums neliekas, ka kopējā līmeņa celšanai vietējā čempionātā pietrūkst tā “vidējā masa”? Proti, daudzi spēlētāji, kas nav droši vai spēs nostiprināties kādā no LBL komandām, izvēlas braukt studēt vai beigt karjeru. Pie tam, redzam, ka vismaz puse klubu nav spējīgi samaksāt pat vidēja līmeņa spēlētājiem pietiekamas algas, lai cilvēks būtu ieinteresēts savu nākotni saistīt ar profesionālo sportu tepat Latvijā.

Kā jau teicu, man tādu dilemmu nebija – apstākļi nodrošināti, trenējies kluba sistēmā un gaidi savu iespēju. Ne par ko citu nebija jādomā. Iespējams, biju mazliet talantīgāks par citiem, un tādēļ ar mani rēķinājās. Nebija aģentu, kas sagroza galvu un nebija tādu plašu iespēju kaut kur aizbraukt. Šobrīd es redzu citu pusi. Runājot par mūsdienu jaunatni, manuprāt, ir pārāk daudzi, kas akli tic, ka viņi būs spējīgi būt profesionāļi. Pat nezinu, kas tam ir par iemeslu, iespējams, tā ir vide, kur mēs dzīvojam. Dažreiz jauniešus negatīvi ietekmē aģenti, kuri vairāk domā par savu kabatu nevis par to kur un kā spēlētāju attīstīt. Un nav svarīgi kur attīstīties, vai tas ir Latvijā, Spānijā vai Amerikā. Svarīgi ir pareizi un laicīgi novērtēt situāciju, redzēt, kā spēlētājs attīstās un kā viņam palīdzēt kļūt par profesionālu spēlētāju. Labs piemērs ir Raivis Ušackis, kurš tiešām pēc tādiem principiem arī strādā un domā par spēlētāju attīstību ne savtīgo labumu.

Pašlaik iespēju ir daudz. Pēc manām domām, Latvijā ir jāveido draudzīga vide spēlētāju attīstībai, jāstiprina Studentu līga un LBL2. Uzskatu, ka talantu Latvijā ir pietiekami. Vajag tikai tos pareizi attīstīt un domāt visai basketbola sabiedrībai, kā tos talantus noturēt, tā lai viņiem būtu izvēle – mācīties un spēlēt Studentu līgā un/vai LBL, vai būt LBL komandas sistēmā un spēlēt LBL2. Lietuvā tas strādā un domāju Latvijā ar strādātu.

Nobeigumā – kā vērtējat Jēkabpilī pavadīto laiku?

Jau redzējāt, ka pietrūka vien pāris punktu, lai iekļūtu “play-off”. Tikpat labi varējām tur arī būt, tāpēc neteiktu, ka sezona bija drausmīga. Kopš pievienojos komandai, situācija uzlabojās un uzskatu, ka pie esošajiem apstākļiem aizvadījām solīdas sezonas beigas. Protams, man tā bija jauna pieredze, no kuras daudz ieguvu. Atgriežoties Latvijā mani atkal pamanīja un saņēmu uzaicinājumu strādāt kopā ar U-20 izlasi. Tas man ir liels gods un lepnums atkal pārstāvēt Latviju, Latvijas izlasē, bet nu kā trenerim.

Runājot par nākamo gadu ar “Jēkabpili”, mums bija vienošanās līdz sezonas beigām. Novēlu tikai tiem, kas cīnās par basketbolu un mīl to, lai nepadodas un turpina iesākto, lai turpinātos tradīcijas, lai pilsētā aizvien būtu basketbols augstākajā vietējā līmenā. Jo fani ir lieliski, viņi atbalsta komandu neskatoties ne uz ko. Esmu drošs, ka viens no cilvēkiem, kas cīnīsies līdz galam par to, lai basketbols pilsētā nepazustu ir Juris Kalniņš. Novēlu viņam izdošanos. Ja ne saglabāt komandu LBL, tad vismaz otrajā līgā. Jo uzskatu, Jēkabpilī komandai ir jābūt. Pilsētas plānos ir celt arī jaunu sporta zāli. Paldies Jēkabpils komandai par uzticību un doto iespēju strādāt. Novēlu veiksmi arī turpmāk!

Citas intervijas rubrikas ietvaros:

Kristaps Valters, “Valmiera”/”ORDO” – “Latvijā nav vienotas basketbola sistēmas”

Agris Galvanovskis, “BetSafe”/”Liepāja” – “Nauda bija iztērēta, līgumi parakstīti un tajā brīdī nekas cits neatlika”