Dairis Bertāns: Klubs nevar aizliegt spēlēt izlasē, bet…

Latvijas izlases aizsargs Dairis Bertāns atzīst, ka viņa pārstāvētais klubs Milānas “Olimpia Armani” nedrīkst viņam aizliegt spēlēt valsts izlasē, tomēr komandas vadības ieteikumi ir jārespektē. Neskatoties uz to, Dairis saglabā optimismu – izlases rindās cer būt jau februārī.

Pēdējos mačos tavs spēles laiks un līdz ar to arī statistika svārstās, dažkārt vispār paliec malā. Kas notiek Milānā?

Sportiskā konkurence. Komanda ir labi nokomplektēta, visās pozīcijās trenerim ir iespēja izvēlēties spēlētājus, atkarībā no taktiskajiem apsvērumiem, pretiniekiem un, galvenais, snieguma konkrētajā dienā. Kuram spēle iet no rokas – tas spēlē vairāk. Piedevām Itālijas čempionātā jāievēro ārzemnieku limits – spēlei jāpiesaka vismaz piecus Itālijas basketbolistus. Esam 11 ārzemnieki, tāpēc četriem katru reizi jāpaliek malā. Iepriekšējā Eirolīgas mačā nevarēju spēlēt mikrotraumas dēļ. Tagad viss atkal ir kārtībā.

Iepriekš esi pieradis spēlēt daudz. Nejūti diskomfortu?

Profesionālam sportistam jāpieņem trenera noteikumi un jābūt gatavam izmantot savas iespējas. To arī cenšos darīt.

Vai asā konkurence jūtama arī komandas treniņos?

Nav tā, ka visi savā starpā esam sirdsdraugi, bet nav arī tā, ka treniņos “ēdam” viens otru nost vai kāds būtu nenormāli apvainojies. Profesionālas komandas ikdiena – visi strādā, visi cenšas parādīt sevi no labākās puses. Nav izteiktu grupējumu, lai arī attiecības ar visiem nav vienādas. Piemēram, ārpus laukuma mēs, baltieši, turamies kopā.

Un tagad vēl papilidinājums pienācis…

Jā, pievienojies Mindaugs Kuzminsks. Labi, ka viņš nespēlē manā pozīcijā (smejas).

Ko jaunu esi apguvis, trenējoties un spēlējot Simones Pjandžani vadībā?

Jūtams, ka trenerim ir liela pieredze un savs skatījums uz basketbolu, kas iepriekš nesis gan daudzus Itālijas čempiona titulus ar Sjennas “Montepaschi”, gan līdzdalību Eirolīgas Final 4. Tas gan nenozīmē, ka man tagad jāspēlē pilnīgi savādāk. Treneris pats aicināja mani komandā, zina, ko protu un kā mani vislabāk izmantot.

Cik redzams TV ekrānā, Latvijas komandās demonstrētās “pirmā numura” prasmes tomēr netiek pieprasītas…

Tas gan. Saspēles vadītāju mums pietiek arī bez mans.

Atmiņas par EuroBasket’2017 pamazām izbalē. Vai organmisms  vēl jūt septembra cīņu sekas?

Bija brīdis novembrī, kad juta. Nebija pats labākais sniegums spēlēs un arī objektīvie analīžu dati nebija spoži, liecinot, ka sakrājies nogurums. Izlašu pārtraukums tobrīd nāca kā saukts. Vismaz Itālijas čempionātā bija pauze, kas palīdzēja atgūties. Pirms gadiem diviem tāda krituma sezonas laikā nebija – acīmredzot organisms atgādina, ka dzīve rit uz priekšu.

Klubā nepārmeta, ka esi pirms sezonas nosēdinājis baterijas?

Nē, visi taču saprot, ko sportistam nozīmē iespēja pārstāvēt savu zemi.

Nav aiz kalniem nākamā izlašu pauze, kuras laikā Eirolīgas turnīrs turpināsies. 22. februārī Milānas komandai paredzēta spēle Stambulā, bet 23. frebruārī Latvijas valstsvienība “Arēnā Rīga” uzņems Ukrainas komandu…

Zinu, cik svarīgas būs spēles ar Ukrainu un Turciju – centīšos tikt palīgā.

No kā atkarīgs lēmums?

Runāšu gan ar galveno treneri, gan ģenerālmenedžeri. Klubs nevar aizliegt spēlēt izlasē, taču man ar cieņu jāizturas pret darba devēju viedokli. Izrunāsim situāciju un ceru, ka mani argumenti viņus pārliecinās. Labi, ka abas spēles būs Rīgā – nebūs lieku pārlidojumu.

Itālijas čempionātā izšķirošās cīņas būs tikai maijā, savukārt Eirolīgā grūti pretendēt uz līdzdalību  izslēgšanas turnīrā…

Ja Eirolīgā uzvaram atlikušajās 14 spēlēs, tad… Tiesa, reāli vērtējot situāciju, pirmajā aplī bija vairākas spēles, kurās noteikti vajadzēja uzvarēt, lai reāli cīnītos par vietu astoņniekā. Daži zaudējumi galotnēs bija ļoti sāpīgi un to sekas jutīsim līdz sezonas beigām.

Par neveiksmju iemesliem esat tikuši skaidrībā?

Katrai neveiksmīgajai galotnei bija savs sižets, bet kopumā – esam jauna komanda. Pirms šīs sezonas nomainījās gan treneris, gan liela daļa sastāva un pat vispieredzējušākajiem un meistarīgākajiem vajadzīgs laiks, lai saspēlētos. Ne velti Eirolīgas tabulas augšā ir komandas, kuru kodols kopā spēlē jau vairākus gadus. Cik saprotu, arī Milānas klubs grib iet šādu ceļu, šosezon novērtējot spēlētājus un veidojot kodolu ilgtermiņam.

Pats gribi būt tā daļa?

Par klubu – apstākļiem, darba organizāciju – varu teikt tikai vislabāko. Pārējais atkarīgs no paša.

Interviju sagatavoja: basket.lv