Eduards Andersons. Eiropas basketbola čempions

PIRMS 104 GADIEM, 1914. gada 1. aprīlī (pēc vecā stila – 19. martā), Rīgā dzimis EDUARDS ANDERSONS – viens no izcilākajiem latviešu basketbolistiem. Eiropas čempions Latvijas valstsvienības sastāvā, divkārtējs studentu pasaules čempions, vairākkārtējs Latvijas čempions.

Par Eduarda Andersona panākumus veicinošu faktoru tika uzskatīts tas, ka savu īsto sporta veidu viņš atradis jau diezgan laicīgi. “E. Andersons ar sportu iepazīstas jau pamatskolā, un viņam ir laime kā pirmo sportu pazīt taisni basketbolu un nav jāstaigā garie maldu ceļi pa citām sporta nozarēm, kā tas bijis jādara citiem izciliem basketbolistiem,” rakstīja izdevums “Fiziskā Kultūra un Sports” (1939. g. janvāris).

Lielākais Eduarda Andersona un viņa komandas biedru panākums bija izcīnītā uzvara pirmajā Eiropas basketbola čempionātā Ženēvā (1935). Andersons valstsvienības sastāvā piedalījās arī vasaras olimpiādē Berlīnē (1936) un otrajā Eiropas čempionātā Rīgā (1937).

Ar izciliem panākumiem Eduards Andersons startēja Latvijas studentu basketbola izlases sastāvā akadēmiskajās meistarsacīkstēs, kuras tagad pazīst kā “universiādes”. 1933. gadā akadēmiskajās meistarsacīkstēs Turīnā (Itālijā) Andersons kopā ar mūsu studentiem izcīnīja 2. vietu. Bet divos turpmākajos akadēmiskajos turnīros – Budapeštā (1935) un Parīzē (1937) – triumfēja tieši Latvijas studentu basketbola izlase. Andersons tās sastāvā kļuva par divkārtēju studentu pasaules čempionu!

Savukārt par Latvijas čempionu Eduards Andersons kļuva “Universitātes Sports” (“US”) sastāvā. Turklāt valsts meistara titulu izcīnīja četras reizes pēc kārtas (1934–1937). Bija “US” basketbola vienības kapteinis. Latvijas studentu turnīros aizstāvēja korporācijas “Selonija” krāsas.

Līdzdarbojās sporta un tieši basketbola organizācijas jomā, tostarp – bija studentu korporāciju sporta organizācijas “Prezidiju Konventa Sports” vadītājs 30. gadu beigās, bija Latviešu Sporta un fiziskās kultūras apvienības (LSFKA) Basketbola nozares vadītājs Otrā pasaules kara laikā.

Pēc kara bija spiests “izbaudīt” PSRS varas iestāžu apcietinājumu, izvešanu un ieslodzījumu. Neraugoties uz to, izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Aizgājis mūžībā 1985. gada 29. novembrī.