Leģionāru iezīmes Rīgas “Dinamo” saimniecībā

Līdz ar Sanda Ozoliņa stāšanos Rīgas “Dinamo” galvenā trenera amatā, komanda ir atguvusi šarmu, kāds tas bija emociju uzplūdā, atjaunošanos pirmajos gados. Šogad komanda ieslīdēs stabilā pubertātes vecumā, kas cilvēkbērna sakarā nebūtu nekas jauns, bet gan gads klāt un dzīve turpinātu būt skaista. Kā šogad veiksies audzinātājam Ozoliņam, rādīs laiks, bet kolektīvs ir savākts strādāt gribošs.

Gadiem ejot, aktīvā laika pavadīšanas pulciņā Rīgas “Dinamo” ir pabijuši dažāda rakstura entuziasti. Savējos mēs jau zinām, kurš savu darbu paveica apzinīgi, bet, kuram dienasgrāmatā augstāku atzīmi par pieci [desmit baļļu skalā] nevarētu ielikt. Vairāk interesē apmaiņas programmas jaunieši, kuri tāpat kā latvieši – kāds paspīdēja ar savu varējumu, bet cits zem galda tikai spēlēja kabatas biljardu.

Normunda Sējēja komandas komplektācijas misija pirmajās četrās, atjaunotā “Dinamo” sezonā izvērtās veiksmīga. Visās sezonās sasniedzām izslēgšanas spēles – divas reizes izstājāmies pirmajā kārtā, bet divās sezonās aizcīnījāmies līdz otrajai kārtai. Latiņa bija pacelta augstu, izslēgšanas spēles vairs nebija nekas pārsteidzošs. Tomēr 2012./13. gada sezonā, piektajā jubilejas gadā, rīdzinieki nesasniedza izslēgšanas spēles. Zīmīgi, ka tajā gadā Rīgas “Dinamo” komandu bija pametis Sandis Ozoliņš, kurš stutēja Mitišču “Atlant” komandas kolektīvu, un komandā nebija arī Normunda Sējēja, kurš pieņēma Prāgas “Lev” izaicinājumu. Togad sakrita vairāki apstākļi, lai “Dinamo” netiktu izslēgšanas spēlēs. Pusi no sezonas noritēja NHL lokauts, kura laikā KHL papildināji vairāki aizokeāna hokejisti. Rīdziniekiem bija jauns treneris, akmens rakstura speciālists Peka Rautakallio, kurš bija atnācis ar savu hokeja filozofiju, un ne pa kādām varītēm negrasījās mainīt savu nostāju, lai gan spēlētāji nespēja pielāgoties jaunajiem noteikumiem. Pekam tika teikts paldies! sezonas vidū.

2013./14. gada sezonā, kad mājās atgriezās Ozoliņš un Sējējs, tad nu šķita, ka simbioze starp “Dinamo” un izslēgšanas spēlēm atkal ir atdzimusi, tomēr ne uz ilgu laiku. Tā arī bija pēdējā sezona, kad rīdzinieki kvalificējās izslēgšanas mačiem. Kāpēc play-off sakarā tiek piesaukts Ozoliņš un Sējējs? Tāpēc, ka abas personas ietekmēja daudzus procesus komandas sniegumā, tagad no šiem abiem vīriem pie lielākās teikšanas palicis tikai Ozoliņš, un labi vien ir.

Pagājušajā sezonā Sējējs pildīja galvenā trenera un ģenerālmenedžera pienākumus, kopumā, diezgan samocīts gads. Komandā valdīja liels bardaks un neskaidrība. Slikto sezonu nevar novelt uz galvenā trenera neprofesionālo darbību, jo Sējējs nebija gatavojies, ka viņam tiks uzticēts tāds pienākums. Pēdējos gados komandas komplektācija neveidojās tik sekmīgi kā kluba pirmajos gados. Organizācijas baterijas bija nosēdušās, vajadzēja restartu. Tāpēc no ģenerālmenedžera pienākumiem tika atstādināts Normunds Sējējs, kas tagad pilda Jura Savicka padomnieka pienākumus. Par jauno ģenerālmenedžeri kļuva Ģirts Ankipāns, kurš pēdējās divas sezonas asistēja Pēterim Skudram Ņižņijnovgorodā. Pēc pussezonas galvenā trenera asistenta lomā, paaugstinājumu saņēma Sandis Ozoliņš, kuram uzticēti komandas galvenie vadības groži.

Tandēms “O&A” starpsezonā izveidoja komandu, kāda tā vēl nav bijusi. Pirmo reizi komandas pastāvēšanas vēsturē, leģionāru blici veido tikai Ziemeļamerikas hokeja pārstāvji. Komandas galvenais treneris Sandis Ozoliņš gan norāda, ka ārzemniekam nav uzlikts zīmogs – leģionārs, tie ir jaunie spēlētāji. Vienalga, vai tas ir Jevpalovs, Stolerijs, Batņa vai Kristo – visi ir jaunie spēlētāji. Nav nozīmes nacionalitātei, jo galvenais ir, ko spēlētājs var parādīt laukumā.

Ne bez iemesla, izvēle krita tikai uz Ziemeļamerikas hokeja pieredzējušajiem hokejistiem, jaunais galvenais treneris komandā ir ienesis aizokeāna spēles vēsmas. Mainījusies ir trenera attieksme pret spēlētājiem. 1991. gadā, kad Sandis Ozoliņš uzsāka savus spožākos hokejista karjeras gadus Ziemeļamerikā, viņam kultūršoku radīja treneru un hokejistu komunikācijas veids. “Pirmais kultūršoks Ziemeļamerikā man bija treneru un spēlētāju savstarpējās attiecības. Jebkura vecuma spēlētājs treneri uzrunā uz Tu, saglabājot cieņu un respektu,” tā Sandis Ozoliņš izteicās Sporta Avīzes intervijā pirms sešiem gadiem. Tādu pašu komunikācijas veidu, starp spēlētājiem un treneriem Ozoliņš ievieš “Dinamo” komandā. Ziemeļamerikas hokeja pārstāvjiem šāda veida komunikācija nav sveša, jo aizokeāna hokejā tā ir ikdiena. Lai komandas spēle iegultos pēc iespējas labākā virzienā, tās kopbilde tiek veidota no kauliņiem, kurā viens otru papildina. Latviešu hokejistiem nākas pielāgoties jaunajiem apstākļiem.

Denijs Kristo savu potenicālu var parādīt arī KHL. Foto: Raimonds Volonts

Cauri gadiem, leģionāra maizi “Dinamo” sastāvā visvairāk izbaudījuši tieši kanādieši. Tomēr parādītājā sniegumā, kanādieši ne vienmēr ir bijuši topa galvgalī. Deviņu sezonu laikā cauri “Dinamo” saimniecībai izgājis 21 kanādietis, toties pret amerikāņiem piekrišana ir bijusi stipri mazāka. Spēlējuši tikai četri ASV hokejisti, praktiski visi, aiz sevis atstājot blāvu sniegumu.

Tailers Ārnasons Rīgā ieradās ar labu CV, aizvadījis rezultatīvas sezonas NHL, tomēr motivācijas spēlēt hokeju viņam nebija. Toreiz pat Normunds Sējējs bija neizpratnē, no kurienes tāds Ārnasons uzradies, jo tā nebija viņa iniciatīva piesaistīt amerikāņu uzbrucēju. Līdzīga rakstura spēlētājs bija Robs Šremps, kuru Sējējam aģenti mēģināja iesmērēt trīs gadus. 2012./13. gada sezonā, kad Sējējs bija devies uz Prāgu, ģenerālmenedžera groži tika uzticēti Jurim Opuļskim, kurš beidzot paņēma Šrempu. Veltīgi. Šis ir viens no gadījumiem, pirms komandai piesaista kādu spēlētāju, vajag uzzinātu viņa personību jeb atsauksmes no iepriekšējām komandām. Turpinot par amerikāņiem, vēl viens neveiksmīgs gadījums bija Lī Svets, kura spēle nesimpatizēja komandas galvenajam trenerim Jūliusam Šupleram. Pēc 37 spēlēm Svets pameta Rīgu. Pēdējais neveiksmīgi veiksmīgais spēlētājs bija Tims Sestito, kurš “Dinamo” aizvadīja pēdējās divas sezonas. Pirmajā sezonā Sestito sniegums bija kaujiniecisks, īstens komandas līderis, ja vajadzēja, varēja iemest ne tikai vārtus, bet arī pretiniekam pa muti. Pagājušajā sezonā no Sestito bija palikusi tikai ēna, uzbrucēja sniegums atgādināja viņa tautiešu stāstus.

Kanādieši komandas sastāvā ir bijuši stipri vairāk. Rezultatīvāko spēlētāju pirmajā vietā ierindojas Marks Hartigans, kurš Rīgā aizvadīja divas sezonas, atzīmējoties ar 72 (40+32) punktiem 112 spēlēs. Viņam uz pēdām min Pols Ščehura ar 67 (25+42) punktiem 103 spēlēs, trešajā vietā Kails Vilsons – 53 (18+35) punkti 77 spēlēs. Visi trīs hokejisti Rīgā nospēlēja divas sezonas, viņiem jāpievieno arī Broks Troters un Džeimijs Džonsons, visi hokejisti neaizvadīja divas pilnas sezonas, kāds tikai pusi, bet komandā tā vai tā viņi atgriezās.

Ko varam sagaidīt no jaunajiem leģionāriem? Nebūtu korekti izteikt pārsteidzīgus secinājumus. Karls Stolerijs būs viens no atslēgas spēlētājiem, par aizsargu Viljamu Renu nav daudz informācijas. Uzbrucējs Gilīss jau ir zināms spēka hokejists, Brendons Makmilans izpelnījās uzaicinājumu uz Kanādas izlasi pārbaudes turnīrā Sočos, tātad hokejists ir novērtēts. Šaubas māc uzbrucējs Lukas Lessio, kuram pēdējās sezonās ar motivāciju un cīņassparu nav labi sekmējies. Amerikāņu uzbrucēji raksturā mazliet atšķiras no saviem priekšgājējiem, Tīdžejs Galjardi par sevi jau lika runāt pārbaudes turnīrā Vācijā, toties Denijs Kristo ir ar nepiekāpīgu raksturu, kas varētu labi iederēties komandas zīmējumā. Kanādiešu vārtsargs Džastins Pīterss par sevi lika runāt Sočos, Kanādas izlase sastāvā viņš sevi parādīja no labākās puses. Vairāk par “Dinamo” kanādiešu dalību izlases sastāvā lasiet šeit.

“Latvijas Dzelzceļa kauss” pa plauktiņiem saliks pēdējos neskaidros lēmumus, bet tikai regulārais turnīrs parādīs, kurš būs komandas līderis un palīdzēs tikt uz mērķi izslēgšanas spēļu izskatā. Kādam hokejistam Rīga būs kārtējā pieturvieta, bet kāds cits var izmantot iespēju un kāpt augstāk – bagātāks KHL klubs, Olimpiāde, varbūt pat NHL.