Muižnieks: Latvijas basketbols spēris platu soli uz priekšu

Latvijas izlase noslēgusi dalību Eiropas čempionātā ar sāpīgu zaudējumu Slovēnijai. Turnīra noslēgumā ieņemsim vismaz sesto vietu, kas ir labākais pieaugušo izlases sasniegums pēc neatkarības atjaunošanas. Sportazinas.com sazinājās ar kādreizējo valstvienības treneri Kārli Muižnieku, lai uzzinātu viņa domas par aizvadīto čempionātu, un ko šis panākums varētu dot Latvijas basketbolam nākotnē.

“Par čempionātu kopumā, domāju, ka tas ir liels solis uz priekšu Latvijas basketbolam kā tādam un tā visa interese, kas bija vērojama ap izlasi, komandas patriotisms un atdeve laukumā, arī rezultāts, var sekmēt tā attīstību. Neskatoties uz to, ka visi, ieskaitot mani, cerējām, ka turnīra beigās mums būs augstāka vieta, es domāju, ka visiem šī komanda patika un būtu jāpasaka liels paldies par to, ko tā paveica. Pats arī biju Turcijā un varu pateikt, ka tas bija jūtams arī klātienē, ne tikai TV ekrānos. Šī izlase bija koncentrējusies uz lieliem mērķiem, kas bija mums pa spēkam, bet sports ir sports un visi vēlas uzvarēt,” ievadvārdus sniedz Muižnieks.

Par spēli.

“Abas komandas jau no pirmajām spēles minūtēm parādīja, ka ir labā sportiskajā formā. Vairāk dominēja uzbrukuma basketbols un abas komandas nodemonstrēja savu meistarības līmeni. Bet tajā brīdī, kad pirmās ceturtdaļas otrajā pusē sāka parādīties maiņas, slovēņi parādīja, ka ir labāk sagatavojušies šai spēlei. Tādā ziņā, ka viņi labāk zināja mūsu izlases vājās vietas un prata tās izmantot. Slovēnija labi izmantoja savu centra spēlētāju Vidmaru brīžos, kad ar viņu necīnījās Šmits, kurš šajā čempionātā sevi labi apliecināja cīnoties ar pretinieku draudīgākajiem centriem. Līdz ar to rokas atraisījās arī Slovēnijas ārējai līnijai. Tajā brīdī viņi veica izrāvienu, aizejot vadībā ar 15 punktiem. Mūsu komanda nedaudz apjuka, bet atrada spēkus un pareizos ieročus, lai spēli izlīdzinātu. Pirmā puslaika beigās parādījās arī slovēņu vājās vietas, ka viņu rotācija ir stipri ierobežota. Brīdī, kad līderi ir noguruši vai atrodas uz soliņa, viņiem īsti nav ko likt vietā. Tas deva pamatotas cerības uzvarai visā spēlē.

Trešajā ceturtdaļā bija cerības, ka turpināsim iesākto un pieliksim aizsardzībā, tā teikt, labāk adaptēsimies pretinieku stiprajām pusēm. Dončičs un Dragičs, manuprāt, ir spēcīgākā ārējā līnija čempionātā. Diemžēl, otrā puslaika sākumā pretinieki veica 11-0 izrāvienu. Mazliet nogulējām ar minūtes pārtraukumu, varbūt varēja kaut ko vērst par labu. Līdz ar to, pie šādiem izrāvieniem spēlētāju rotācijas iespējas samazinājās. Jo loģiski, ka komanda var atspēlēties tikai ar savu labāko sastāvu. Ja komandai ir plusi vai spēle rit līdzīgi, tad, protams, daudz vienkāršāk ir iesaistīt spēlē rezervistus un vienlaikus paturēt svaigus līderus, bet pie esošā scenārija tas nebija iespējams. Beigās arī izdevās atkal pietuvoties, bet spēlētāji pagura un tas atsaucās arī spēles galotnē, jo uz noguruma fona nepieņēmām tos pareizākos lēmumus.

Slovēnijas ārējā līnija ar Dončiču un Dragiču priekšgalā mūs terorizēja un neatradām īsti ieročus, kā viņus apturēt. Varētu teikt, ka kādā brīdī viņiem paveicās, bet kopumā varējām labāk nospēlēt aizsardzībā un nospēlēt gudrāk, kad Slovēnija spēlēja ar īso sastāvu, Rendolfam ejot pa centru. Viņam tajā brīdī bija četras piezīmes. Vajadzēja mēģināt to izmantot, bet, iespējams, arī Porziņģis bija paguris, tāpēc tas neizdevās. Vēl bija daudzas muļķīgas un nevajadzīgas piezīmes. Arī uz Prepeliču, kurš ir agresīvs, bet viņš nav tik augsta līmeņa spēlētājs, lai tik bieži pret viņu pārkāptu noteikumus (soda metienos 12/12 – red.). Bet tāds bija mūsu šī gada sastāva modelis. Centra pozīcijā tika izmantots spēka uzbrucējs Rolands Šmits. Līdz ar to bija jārēķinās, ka mums būs problēmas ar izcīnītajām bumbām un izveidot stingru aizsardzību arī groza tuvumā, apturot pretinieku ārējās līnījas spēlētāju agresīvos caurgājienus.

Varbūt izlase nebija gatava līdz galam mentāli, jo redzējām jau pārbaudes spēļu un arī šī turnīrā laikā, ka nereti bija runāšana ar tiesnešiem, kas ik pa laikam izsita no līdzsvara. No malas skatoties, izskatījās, ka slovēņi arī daļēji izmantoja šos momentus.

Labs jautājums. Pirmkārt, šo spēli tiesāja divi tiesneši no Latīņamerikas un tikai viens no Eiropas. Protams, visi ir pieraduši, ka šādos turnīros spēles tiesā trīs labi Eirolīgas līmeņa tiesneši, bet šajā čempionātā tā nebija (šajā EČ nepiedalās Eirolīgas tiesneši – red.). Uzskatu, ka tiesāšanas kvalitāte nebija pati augstākā. Bet šādos brīžos parādās spēlētāju pieredze, kā viņi prot tam adaptēties un izmantot to savā labā. Un Slovēnija to prata izmantot labāk. Viņi meta daudz vairāk soda metienus un te arī izpaudās tā pieredze. Viņu ārējā līnīja nospēlēja lieliski. Negribu pieskaitīt tai arī Prepeliču, jo neuzskatu, ka viņš ir tik augsta līmeņa spēlētājs, bet Dončičs ar Dragiču no šīs situācijas izspieda maksimumu. Mūsu izlasē ar izteikti labu caurgājienu ir Dairis Bertāns, bet pārējie ir vairāk tendēti uz komandas spēli vai metienu. Dragičs vispār ir ar vienu no labākajiem caurgājieniem pat NBA un Dončičs ir tik vispusīgs ar savu augumu, ka grūti viņu bija apturēt. Domāju, ka šajā brīdī vajadzēja nospēlēt vairāk uz groza apakšu. Slovēnija to labi izmantoja spēles pirmajā pusē, kad mūsu garie spēlētāji sapelnīja piezīmes, bet komanda vairākkārt nospēlēja uz grozu apakšu Vidmaram.

Tādas nianses šādos mačos ir ļoti svarīgas. Mūsu spēlētājiem varbūt nedaudz pietrūka pieredzes. Un ne tikai spēlētājiem, bet arī treneru korpusam. Varbūt par daudz paļāvāmies uz to, ka mums aizies metieni un īsti nebija skaidra plāna A,B,C. Pietrūka spēlētāju rotācija, bet grūti vairāk rotēt ar spēlētājiem, ja visu laiku bijām iedzinējos, jo otrās ceturtdaļas beigās arī mēs nodemonstrējām, ka protam izmantot pretinieku vājās vietas, bet trešās ceturtdaļas sliktais sākums neļāva mums iesaistīt spēlē vairāk spēlētāju, jo bija jāatspēlējas.

Nākošais Eiropas čempionāts būs tikai pēc četriem gadiem. Laikam jāteic, ka šādas turnīra formāta izmaiņas Latvijai nāk nelaikā?

Protams, ka izspēles kārtības izmaiņas ieviesīs daudz korekcijas. Un ne tikai tas, ka čempionāts būs pēc četriem gadiem, bet arī fakts, ka kvalifikācijas notiks aktīvās sezonas laikā. Līdz ar to īsti nav skaidrs, kas tur notiks. Īpaši ja runājam mūsu izlases kontekstā. Nezinu vai Eiropas basketbolam tā ir pieļaujama situācija, ir ļoti daudz neskaidrības.

Bet optimismu vieš komandas līderu attieksme attiecībā uz nākotni. Arī kā Porziņģis intervijā teica, ka Latvijai tas ir tikai sākums. Ir redzams, ka līderiem patīk spēlēt Latvijas izlasē un viņi ir gatavi to darīt arī turpmāk. Mums vēl ir virkne jauno spēlētāju, kas augs. Protams, nākotni prognozēt ir ļoti grūti, bet jau šajā turnīrā pierādījām, ka esam Eiropas TOP komanda un nav nekāda pamata domāt, ka tā tas nebūs arī pēc četriem gadiem. Skats uz nākotni ir pozitīvs.

Arī par šo modeli runājot, atšķirībā no citām komandām, mūsējie cīnījās kārtīgi jau no turnīra pirmās spēles un attieksme bija ļoti pozitīva, patriotiska un spēlētāji ar sirdi atdevās basketbolam, kas ļoti priecē, un ja tas turpināsies, mums visi lielie panākumi ir priekšā.

Jūs minējāt, ka ir virkne jauno spēlētāju, kas nākotnē varētu dot savu artavu lielajai izlasei. Tajā pašā laikā mēs redzējām, kas notika ar jauniešu izlasēm šovasar – divas pēdējās vietas un vesela plejāde ar spēlētājiem, kas atteikušies no dalības izlasē. Vai šis modelis ar savu attieksmi varētu rādīt piemēru un dot grūdienu jaunajiem spēlētājiem saprast, ka izlase tomēr ir kas svēts un tas ir gods braukt vasarā aizstāvēt tās rindas?

Precīzi. Šīs izlases panākumi un darba ētika varētu dot lielu grūdienu jauniešu izlases sistēmai. Likt saprast, ka arī jauniešu izlašu līmenī ir jābūt motivētiem spēlēt un radīt to sajūtu, ka cīnies par valsti un augstiem rezultātiem jau no jauniešu vecuma un būt patriotiski noskaņotiem, kāda bija mūsu vīriešu izlase, radīt to kopsajūtu. Jauniešu izlasēs jābūt tāpat. Viennozīmīgi, ir dažādas metodes kā viņus motivēt uz spēlēšanu jauniešu čempionātos un visai basketbola sabiedrībai pie tā ir jāstrādā. Labākā motivācija varētu būt nacionālās izlases sasniegumi šajā čempionātā. Te jāpiemin vēl viens aspekts. Visiem – treneriem, jauniešiem, aģentiem, funkcionāriem, kas piedalās spēlētaju procesu veidošanā, būtu tas jākultivē. Ja ir iespēja cīnīties par augstām vietām, vienalga vai tā būtu U-16, U-18 vai U-20 izlase, tā būtu jāizmanto katru vasaru. Kaut vai paskatamies uz kaimiņiem lietuviešiem vai serbiem. Visas paaudzes, kas vēlāk spēlē nacionālajā izlasē, jauniešu vecumā ir uzvarējušas visu un katru gadu cīnās par medaļām, bet pie mums tas nenotiek. Un nav tā, ka mums nav resursu, lai darītu to pašu. Mums ir. Tāpēc, ja ir iespēja cīnīties par augstākajām vietām arī jauniešu vecumā, tas tikai pozitīvi atsauksies uz visu Latvijas basketbolu kopumā. Labums no tā būs, gan spēlētājiem, gan nacionālajai izlasei, tiem pašiem aģentiem un, protams, sabiedrībai kopumā. Un tas arī ieaudzinās šo patriotismu jau no agra vecuma.