Paulinju stāsts – “Es biju kapā”

Pasaules kausā futbolā priekšā ceturtdaļfināla mači. Viena no turnīra galvenajām favorītēm Brazīlija savu nākamo spēli aizvadīs piektdien, Kazaņā tiekoties ar Beļģiju. Paredzams, ka brazīliešu starta sastāvā vieta atradīsies arī 29 gadus vecajam Paulinju – futbolistam, kurš vēl 2017. gadā pārstāvēja Ķīnas Superlīgas vienību “Guangzhou Evergrande”, bet aizvadītajā sezonā jau aizstāvēja katalāņu superkluba “Barcelona” krāsas.

Taču Paulinju stāsts un ceļš līdz futbola virsotnēm ir daudz sarežģītāks. The Players Tribune piedāvā ieskatīties viņa ceļojumā no sāpīgās pieredzes Lietuvā un Polijā līdz spēlēšanai līdzās Neimāram Brazīlijas izlases rindās.

Es biju kapā 

Mesi man pienāca klāt. Bija pagājušā gada jūnijs, un mēs aizvadījām draudzības spēli Austrālijā ar argentīniešiem. Bijām nopelnījuši brīvsitienu. Mēs ar Viljanu un vēl vienu spēlētāju stāvējām pie bumbas. Es negrasījos izpildīt sitienu. Biju tur tikai, lai apmānītu sāncenšus.

Pēkšņi Mesi man pienāca klāt, ieskatījās acīs un teica: „Tātad…dosimies uz Barselonu vai nē?”

Tas bija viss. Nekādi paskaidrojumi – nekas. Viņš apgriezās un devās prom.

Man pat nebija laika apdomāt, vien pateicu: „Ja vēlies mani ņemt līdzi, es braukšu.”

Ir jānotiek kaut kam ļoti ārkārtējam, lai es futbola laukumā zaudētu savu koncentrēšanos, taču no tā brīža, kad Mesi man veltīja tos vārdus līdz brīdim, kad Viljans izpildīja to soda sitienu, viss, par ko es varēju domāt, bija: „Vai viņš to domāju nopietni? Kāpēc viņš to teica? Ak, Dievs, kas notiek?”

Es tobrīd spēlēju Ķīnas Superlīgas klubā „Guangzhou Evergrande”, un neviens nebūtu ticējis, ka „Barcelona” izrādīja interesi par mani. Domāju, varbūt viņš pajokoja. Centās manu prātu tobrīd nodarbināt ar šādām domām. Bet mēs taču tikai spēlējām pārbaudes spēli…tāpēc varbūt nē?

Pēc mača apsargam iedevu savu spēles kreklu un palūdzu, lai viņš to nogādā līdz Mesi. Viņš atgriezās no Argentīnas komandas ģērbtuves ar Lionela kreklu, kas bija paredzēts man.

Tobrīd nodomāju: „Pagaidi, viņš nejokoja?”

Tomēr pēc atgriešanās no mūsu turnejas pa Austrāliju es atgriezos Ķīnā un nedzirdēju neko par iespējamo pāreju. Pagāja vesels mēnesis. Es jau biju par to pilnībā aizmirsis. Izbaudīju savu spēli Ķīnas Superlīgā. Pienāca jūlijs, un mēs sākām dzirdēt baumas par „Barcelona” vēlmi mani iegādāties.

Piezvanīju savam aģentam un teicu: „Bos, Dieva dēļ! Es te jūku prātā! Lūdzu, pasaki, vai tā ir taisnība?”

Viņš atbildēja: „Nu, tas ir sarežģīti. Varbūt, varbūt nē.”

Sarakstījos ar Neimāru, vaicājot viņam: „Vecīt, vai tā ir patiesība? Vai tu kaut ko zini? Es sāku jukt prātā, patiešām.”

Arī viņš gāja cauri sarežģītam pārejas periodam, tāpēc nebija līdz galam drošs.

Jūs jau zināt, kā šobrīd notiek futbolistu pārejas. Uzticēties nevar nevienam. Vērā tiek ņemti vairāki aspekti, tas nav tik vienkārši, bet, godīgi sakot, es izbaudīju savu laiku Ķīnā. Mēs ar sievu tur bijām lieliski iedzīvojušies, un es spēlēju patiešām labu futbolu. Pirms „Barca” baumām es tur biju pilnībā apmierināts.

Augustā spēlētāju pāreju periods jau tuvojās beigām, un šķita, ka nekas nenotiks. Tajā nedēļas nogalē aizvadījām izšķirošu spēli cīņā par uzvaru čempionātā. Pie mums bija atbraukuši draugi no Brazīlijas, kuri palika pie mums dzīvoklī.

Tajā naktī man piezvanīja mans aģents un teica: „Darījums ir noticis. Tev jābrauc uz Barselonu parakstīt visus dokumentus.”

Godīgi, es tam neticēju. „Vai tas ir nopietni? Vai Barselona samaksāja? Vai tu mani āzē?”

Viņš atbildēja: „Nē, nē, nē. Tas ir pa īstam. Tev rītdien jābūt klāt.”

Vai es jau pieminēju, ka pulkstens bija četri naktī?

Jā, pulkstens bija četri naktī.

„Es nevaru. Pie manis no Brazīlijas ir atbraukuši draugi. Pulkstens ir četri naktī!” es atbildēju.

Uz ko viņš atcirta: „Tā ir „Barca”! Ņem savus draugus līdzi. Vienkārši kāp iekšā nākamajā reisā, vecīt!”

Tā nu es sakravāju somu un braucu uz lidostu. Sēžot automašīnas pasažiera krēslā, raudzījos cauri logam uz autostrādi un pie sevis nodomāju…Mesi!

Bet nopietni – ja jūs domājat, ka mana pāreja no Ķīnas uz Barselonu ir prātam neaptverama, tad jūs neesat dzirdējuši visu manu stāstu. Šī bija tikai desmitā nodaļa. Mans pilnais stāsts ir daudz nereālāks.

19 gadu vecumā es pārtraucu spēlēt futbolu pilnībā.

Aptuveni mēnesi pavadīju mājās, esot depresijā. Tā bija 2008. gada vasara. Mesi kopā ar „Barcelona” bija ceļā uz Treble (uzvara Spānijas čempionātā, Karaļa kausā un Superkausā – aut.), tikmēr es sēdēju savā dīvānā, domājot, ko darīt ar savu dzīvi. Tikko biju atgriezies San Paulu pēc aizvadītām sezonām Lietuvā un Polijā. Tā bija patiesi traumatiska pieredze.

Kad ierados Lietuvā, sākotnēji viss šķita jauki. Spēlēju Viļņā, kas ir veca, viduslaiku stila pilsēta – tāda, kādu nācies redzēt filmās. Tas ļoti atšķīrās no Brazīlijas, un es arī nerunāju vietējo valodā, taču pilsēta bija miermīlīga. Tomēr kādā dienā es kopā ar vēl vienu brazīliešu komandas biedru Rodniju devos pastaigā pa pilsētu. Pie mums ļoti strauji un agresīvi pienāca vīriešu grupa un…

Runājot par to, līdz pat šai dienai joprojām jūtu dusmas…bet viņi sāka atdarināt skaņas, kādas biežāk lieto mērkaķi un kaitināja mūs.

Mēs taču nevienam netraucējām. Mēs tikai devāmies uz maiznīcu.

Tādas rasisma izpausmes es pieredzēju pirmo reizi savā dzīvē. Diemžēl, tā nebija vienīgā reize. Cilvēki uz ielas apzināti saskrējās ar mums, lai mēģinātu mūs provocēt. Mēs tikām apsaukāti. Spēļu laikā pretinieku komandas līdzjutēji atdarināja mērkaķu skaņas un mūsu virzienā raidīja monētas. Tā bija pretīga sajūta.

Apzinājāmies, ka šī valsts nav mums piemērota, tāpēc mēs to pieņēmām un centāmies tikt tam pāri. Tomēr neviens nav pelnījis, lai pret viņu kāds izturētos tā. Nākamajā sezonā es pārcelos uz Poliju, taču joprojām jutu iepriekš pārdzīvotā sekas. Tas priekš manis bija ļoti vientuļš laiks. Es no Brazīlijas aizbraucu 17 gadu vecumā, lai manai ģimenei nodrošinātu labāku dzīvi, taču kad es divus gadu vēlāk atgriezos, futbols manās acīs bija pilnībā zaudējis savu vērtību.

Pateicu saviem vecākiem, bijušajai sievai un aģentam: „Viss, man pietiek.”

Zināt, ko atbildēja mana bijusī sieva? Viņa, iespējams, izglāba manu karjeru. Viņa teica: „Beigt spēlēt futbolu? Bet tu taču neko citu neproti. Tu pat nezini, kā nomainīt spuldzīti!”

Teicu: „Iemācīšos. Nevar taču būtu pārāk grūti.”

Uz ko viņa atbildēja: „Padomā par saviem vecākiem. Tā būtu necieņas izrādīšana pret viņiem un visu, ko viņi tev ir devuši.”

Viņai bija taisnība. Jau kopš piecu gadu vecuma, skraidot apkārt ar bumbu pa manas dzimtās pilsētas ielām, mana māte ir vienmēr atbalstījusi mani. Kad biju mazs puika, futbolu mīlēju tik ļoti, ka naktīs nespēju aizmigt. Skatījos sienā un domāju: „Nespēju sagaidīt, kad pienāks rīts, un es varēšu spārdīt savu bumbu.”

Pēc gūtās pieredzes Eiropā futbols sāka zaudēt manu mīlestību. Tomēr es apzinājos, ka, pametot futbolu, es sāpināšu savus vecākus, tāpēc nolēmu turpināt spēlēt vēl vienu sezonu. Atsāku savu karjeru no paša zemākā līmeņa, pārstāvot Brazīlijas ceturtās divīzijas klubu „Pao De Acucar”. Viss, ko es varu pateikt – tā nebija gluži Čempionu līga. Ceļā uz mačiem autobusā pavadījām astoņas stundas, un spēļu laikā gaisa temperatūra sasniedz 40 grādus. Sākumā sev teicu: „Tev nekas neizdosies. Vērtīgāk būtu iemācīties, kā būvēt mājas vai ko tādu, jo ar futbolu nekas nesanāks.”

Lēnām, lēnām, lēnām…trenējoties un spēlējot katru dienu, es izdzēsu visas negatīvās domas un atkal biju laimīgs. No ceturtās divīzijas pakāpos uz otro, bet vēlāk arī uz pirmo „Corinthians” kluba sastāvā.

Tieši šajā klubā es satiku cilvēku, kurš mainīja manu dzīvi un man bija kā otrais tēvs – profesors Tite. Runājot par viņu, allaž kļūstu emocionāls, jo mūs vieno kas vairāk nekā tikai futbols. Tikai ieskatoties manās acīs, Tite zināja, kad ar mani viss ir kārtībā un kad nav. Mums pat nebija nepieciešami vārdi.

Ir viens smieklīgs stāsts, par kuru daudzi cilvēki nemaz nezina. Šis stāts daudz ko pasaka par mūsu attiecībām. Protams, 2011. gadā kopā ar „Corinthians” aizvadījām fantastisku sezonu. Uzvarējām vietējā čempionātā, tāpēc vairākiem mūsu kluba spēlētājiem tika izteikti piedāvājumi, bet mani savās rindās vēlējās redzēt Milānas „Inter”.

Tā bija visai traka situācija, jo man piezvanīja mans aģents, kurš teica, ka „Inter” nepieciešama atbilde no manis 15 minūšu laikā. Tas notika īsi pirms mūsu treniņa, tāpēc es ieskrēju Tites ofisā, lai visu izstāstītu. „Bos, es nezinu…tas ir „Inter”. Viens no lielākajiem klubiem pasaulē.”

Tite atbildēja: „Klausies, viss ir tavās rokās. Protams, es vēlētos, lai tu paliktu, bet tā ir tava dzīve. Ej uz ģērbtuvi un apdomā to kārtīgi. Kad būsi izlēmis, ej uz futbola laukumu. Ja būsi izlēmis palikt, parādi rokas īkšķi uz augšu, ja nē – īkšķi uz leju. Tā es zināšu par tavu lēmumu.”

Piezvanīju savam aģentam, lai paziņotu par savu lēmumu. „Esi drošs?” viņš teica.

„Jā, esmu,” atbildēju.

Devos uz laukumu. Tite mani ieraudzīja. Lai piešķirtu nedaudz dramatiskāku noskaņu, pagaidīju divas sekundes un tad pacēlu rokas īkšķi uz augšu, signalizējot, ka es palikšu „Corinthians”.

Viņš nopūtās un teica: „Ak, Dievs, es domāju, ka tu brauksi prom!”

Ar Titi kopā nostrādājām četrus gadus. Tas bija zelta periods gan manā dzīvē, gan arī profesionālajā karjerā. Kad es galu galā tomēr pārcēlos uz Anglijas Premjerlīgas klubu „Tottenham Hotspur”, savā otrajā sezonā Londonā gāju cauri visai grūtam posmam. Daudzi cilvēki bija zaudējuši ticību manī, taču viens no retajiem, kurš man vienmēr ticēja, bija Tite.

Godīgi sakot, vēlējos paskaidrot dažas lietas saistībā ar pavadīto laiku „Tottenham Hotspur”. Tiešām nenāk prātā teikt kaut vienu sliktu vārdu par šo komandu, personālu vai kluba prezidentu. Jā, tā ir taisnība, ka man kā spēlētājam tas bija sarežģīts posms, un bija brīži, kad es nevēlējos pamest savu dzīvokli, jo biju tik ļoti uztraucies par to, ka nākamajā spēlē netikšu laukumā. Futbolists, kurš netiek pie spēlēšanas, ir kā zivs bez ūdens. Šķita, ka vairs nevaru paelpot. Man nezināmu iemeslu dēļ galvenais treneris Maurisio Početīno man neredzēja vietu komandas sastāvā. Laikam, neiekļāvos viņa spēles filozofijā. Taču mūsu starpā nekad nebija nesaskaņu. Kādā dienā devos pie kluba prezidenta un teicu – ja jums ir piedāvājums par mani no kāda cita kluba, kas finansiāli ir tuvu summai, kāda tika samaksāta par manu iegādi, es labprāt pārceltos uz citu komandu. Viņi pret to attiecās ļoti profesionāli.

Tajā vasarā „Tottenham Hotspur” saņēma piedāvājumu no „Guangzhou Evergrande”, un es nodomāju: „Kāpēc nē?”

Visi mani draugi domāja, ka es esmu zaudējis prātu.

Viņi man rakstīja: „Ķīna? Ko tu darīsi Ķīnā?”

Es atbildēju: „Vecīt, Ķīna! Tad jau redzēs!”

Es dzīvoju pēc moto, ko man savulaik pateica Dani Alvešs laikā, kad gāju cauri grūtam dzīves posmam.

Viņš teica: „Mēs esam tikai bērni, kas spēlējas lietū. Ja kaut kas noiet greizi, nu un? Vai tas ir pasaules gals? Nē, vecīt. Iesim meklēt citu vietu, kur spēlēties.”

Futbolu esmu spēlējis visu savu dzīvi, šķērsojot visu pasauli. Viena lieta, ko es šajā laikā esmu iemācījies, ir – svarīgākais ir izbaudīt savu darbu. Tev ir jādodas gulēt, raugoties sienā un domājot: „Sasodīts, nevaru vien sagaidīt, kad pienāks rīts un es atkal varēšu dzenāt savu bumbu!”

Tikai ar šādu apstākli ir iespējams spēlēt, cik vien labi tu spēj. Ja tu spēlē labākajā līgā pasaulē, bet jūties drausmīgi, kāda tam jēga? Cilvēki teica, ka mana karjera ir galā, kad pārcēlos uz Ķīnu, bet…nu, kad es braucu ar autobusu, spēlējot ceturtajā divīzijā, neviens pat nezināja, kas es esmu. Es biju kapā, vecīt. Visas pasaules acīs es biju miris.

Tātad, es spēlēšu Ķīnā pie Luiša Felipes Skolari? Vai tas izklausās tik slikti? Es par to biju priecīgs, tiešām.

Protams, tajā laikā pat nesapņoju, ka vēl kādreiz spēlēšu Pasaules kausā. Noteikti nedomāju, ka spēlēšu „Barcelona” klubā. Mans mērķis bija katru dienu spēlēt labu futbolu. Kad Tite 2016. gadā tika apstiprināts valstsvienības galvenā trenera amatā, es biju drausmīgi priecīgs par viņu, jo viņš to bija pelnījis. Kad vēl strādājam kopā „Corinthians”, teicu: „Profesor, jūs vienmēr runājat par spēlētājiem, kuri ir kaut ko nopelnījuši. Es, piemēram, zinu, ka jūs esat nopelnījis iespēju kādu dienu vadīt Brazīlijas izlasi.”

Godīgi sakot, negaidīju, ka viņš mani uzaicinās uz izlasi.

Kādu dienu viņš aizsūtīja savu dēlu Mateusu uz Ķīnu, lai pavērotu mani spēlējam, jo mūsu klubs aizvadīja ļoti labu sezonu, mēs izcīnījām vairākas trofejus, un viņš laikam nodomāja: „Diez, kā šobrīd Paulinju klājas Ķīnā?” Tas viss pārvērtās par ļoti komisku atgadījumu, jo kad Mateuss ieradās Ķīnā, es teicu sievai: „Barbara, lūdzu, lūdzu, lūdzu, parūpējies, lai Mateuss veiksmīgi tiek līdz stadionam, jo nereti satiksme ir pilnīgi traka un ir viegli apmaldīties, bet es gribu, lai viņš ir klāt un redz mani laukumā.”

Kaut kāda nezināma iemesla dēļ tobrīd nebija pieejams neviens taksometrs, tāpēc viņi uz spēli ieradās mopēdam līdzīgā transportlīdzeklī (vietējie to sauc par „tuk-tuk”). Tas bija traki. Tajā dienā laukumā necentos darīt neko īpašu. Spēlēju tā, kā es to daru allaž, jo domāju, ka: „Viņi zina mani.”

Pēc spēles es gaidīju…un gaidīju…necerot sagaidīt kaut ko sevišķu. Un tad dažas nedēļas vēlāk tika paziņots izlases kandidātu saraksts Pasaules kausa kvalifikācijas mačiem, un sarakstā atradās arī mans vārds.

Visi mediju pārstāvji teica: „Kā Tite uz izlasi var izsaukt Paulinju? Viņš taču spēlē Ķīnā!”

Tite deva man iespēju parādīt visai pasaulei, ka es neesmu miris. Uzskatu, ka man kvalifikācijas ciklā izdevās pierādīt savu vērtību vairākkārt. Futbolā notikumi mainās sekundes desmitdaļas ātrumā. Neesmu apveltīts ar vislieliskāko bumbas kontroli, taču tā sekundes desmitdaļa ir lauciņš, kurā es allaž esmu bijis pārāks par citiem. Kaut kas notiek, un bamm…nav laika domāt. Tev tur ir jābūt. Tev ir jāizmanto iespēja.

Treniņos Titem patika pieminēt vienu joku. Viņš skatās uz visiem lieliskajiem spēlētājiem šajā izlasē – Neimārs, Kutinju, Marselu – un saka: „Vienmēr jābūt gatavībā, kad mēs ejam uzbrukumā, kaut arī mēs visi ļoti labi zinām, ka atlēkušā bumba vienmēr atradīs ceļu līdz Paulinju.”

Tiek jokots, ka bumba man visur seko līdzi.

Uz ko es atbildēju: „Nē, profesor! Tu vienmēr runā par iespējas nopelnīšanu. Lai gūtu vārtus, ir vienmēr jābūt pareizajā vietā!”

Kad es tiku iekļauts valstsvienības sastāvā dalībai Pasaules kausā, tas bija ne tikai prieka mirklis man, bet arī visai manai ģimenei.

Es vēlos pastāstīt kaut ko, ko daudzi cilvēki nemaz nezina. Liela daļa cilvēku skatās no ārpuses un saka: „Oho, tev izdevās no Ķīnas pārcelties uz „Barcelona”. Cik neticami. Tas ir brīnums.”

Bet patiesībā, kad es parakstīju līgumu ar „Barca”, tas bija viens no manas dzīves dramatiskākajiem mirkļiem. Tajā laikā Barbara, mana sieva, bija divu bērnu gaidībās. Viņiem bija jānāk pasaulē decembrī, īsi pirms Ziemassvētkiem. Kādā oktobra dienā viņa man teica, ka jūt ļoti spēcīgas sāpes un vēlas, lai es viņu nekavējoties aizvedu pie ārsta. Viņa allaž atteicās doties pie ārsta, ja atgadījās kas sīks, tāpēc es sapratu, ka šoreiz ir noticis kas nopietns.

Kad mēs ieradāmies, ārsti veica dažas pārbaudes un drīz vien aizveda Barbaru uz reanimāciju. Mūsu dvīnīši centās nākt pasaulē, taču bija pagājušas tikai 28 nedēļas. Tas bija ļoti bīstami. Ārsti vēlējās, lai viņa noturas vēl pāris nedēļas pirms dzemdībām, lai ļautu bērniņu plaušām vēl nedaudz vairāk attīstīties.

Atceros, ka zvanīju saviem vecākiem un vaicāju: „Kas tagad notiks? Vai viņi izdzīvos?”

Tas bija šausmīgi.

Tomēr mana sieva bija karotāja. Viņa izturēja vēl septiņas dienas…14 dienas…20 dienas…

Es pavadīju vairākas naktis, sēžot krēslā. Pa dienu man bija jāturpina spēlēt futbols. 30. oktobrī man bija jābrauc uz Grieķiju, lai aizvadītu Čempionu līgas spēli pret „Olympiacos”. Es nevarēju neko iesākt. Man bija jākāpj lidmašīnā un jādodas.

Tajā naktī es saņēmu zvanu no Barbaras, kura teica, ka pasaulē nākusi mūsu meita Sofia un dēls Ze Pedro.

Mana sieva izturēja vēl 21 dienu. Es raudāju un raudāju. Es vēlējos būt klāt, kad viņi nāca pasaulē, taču viņi bija klāt. Tas ir pats svarīgākais.

Pirmos divus mēnešus viņiem bija jāuzturas inkubatorā. Viņi vēl nebija pietiekami spēcīgi, lai dotos mājās. Tādos brīžos futbols šķiet tik mazsvarīgs. Cilvēki runāja, cik labi es spēlēju „Barcelona” rindās, bet privātajā dzīvē tas bija ļoti smags posms. Bija dienas, kad es gatavojos treniņam un domāju par saviem bērniem, kuri pieslēgti pie trubām slimnīcā.

Manai sievai pienākas visi nopelni. Viņa bija varonis. Es – man bija tikai jāspēlē futbols. Viņai bijā jācīnās par mūsu bērnu dzīvībām. Tas ir neaptverami, kādu spēku spēj atrast māte brīžos, kad viņas bērniem draud briesmas.

23. decembrī Sofia un Ze Pedro ieradās mājās.

Tā bija lieliskākā Ziemassvētku dāvana manā dzīvē.

Cilvēki dzird manu stāstu un saka: „Vecīt, tev no Ķīnas izdevās tikt līdz „Barcelona”. Tu dosies uz Pasaules kausu. Vai tu spēj to izskaidrot?”

Es nezinu. Futbols sastāv no kāpumiem un kritumiem. Tas ir neparedzams. Daudzējādā ziņā es jūtu, ka esmu tāds pats spēlētājs, kāds biju, kad spēlēju Superlīgā. No Ķīnas nokļūt Barselonā ir neticami, taču tas nav brīnums. Tā nav dzīvība vai nāve. Tas ir tikai futbols.

Brīnums ir, kad pēc futbola atgriezies mājās un, neatkarīgi no sasniegtā rezultāta tajā dienā, tavi bērni skatās uz tevi un viņu acis saka: „Sveiks, tētuk.”

Tulkojums: Ilgvars Čevers