Sportisti vēlēšanās – leļļu šovs?

Pašvaldību vēlēšanas ir tepat pie apvāršņa un tūlīt jau mums būs jāpilda savs pilsoņa pienākums, dodoties pie vēlēšanu urnām. Tiesa gan, partijas jau bija laicīgi aktivizējušās lipinot kopā kandidātu sarakstus, piesaistot arī sabiedrībā atpazīstamas sejas, kas varētu tās ievest saulītē (lasi – kādā domē). Vēsturiski populārs piegājiens ir bijis partiju sarakstos piesaistīt māksliniekus un sportistus, kas sabiedrībā ir iemantojuši cieņu un atpazīstamību. Dažs labs politiskajās institūcijās silti sēž vēl līdz šai baltai dienai, neskatoties uz to, ka vēljoprojām neatstāj iespaidu, ka ir lietas kursā par to kas šajā struktūrā notiek, dažs pat ticis līdz ministra godam. Tiesa gan, šoreiz stāsts nav par attiecīgo personāliju (ne)varēšanu, stāsts ir par iemesliem, kāpēc viņi vispār nonāk līdz politiskajai skatuvei.

Dalību šajās pašvaldību vēlēšanās pieteikuši daži visnotaļ skaļi vārdi Latvijas sportā. Latvijas Reģionu Apvienības (LRA) Ozolnieku novada sarakstā sevi pieteicis hokejists, kas piedalījies trīs olimpiskajās spēlēs un vairākos pasaules čempionātos un pārstāv Latvijas hokeja flagmani “Dinamo”, Miķelis Rēdlihs. Zaļo un Zemnieku savienībā (ZZS) Rīgā kandidēs volejbolists Mārtiņš Pļaviņš, kurš izcīnīja bronzas godalgu pludmales volejbolā Londonas olimpiskajās spēlēs un arī Rīgas LRA apvienotajā sarakstā ar partiju “Latvijas attīstībai” (nu jau bijusī) basketboliste Anete Jēkabsone – Žogota, kas pārstāvējusi Latvijas sieviešu izlasi Londonas spēlēs, kā arīdzan ieguvusi vairākas starptautiska mēroga individuālās atzinības un kļuvusi par WNBA (sieviešu NBA) čempioni.

Leģendārais basketbolists Valdis Valters savulaik izteicies, ka sportistiem nevajag ļaut sevi politiskajām partijām izmantot tikai par bildi, kas sakrīt ar sabiedrībā nereti izskanējušo viedokli. Jautājums – vai sportisti apzinās, ka lielākoties tiek izmantoti kā atpazīstamas personas, lai celtu partijas reitingus vai notic, ka politiķi viņus redz kā līdzvērtīgus politiskās dzīves darboņus? Interesanti gan, ka šī sportistu piesaiste politiskajā dzīvē parasti notiek vēlēšanu gadā. Atzīsiet, īsti nav redzēts, kad kāds sportists sevi pieteiktu politiskajā skatuvē divus, trīs gadus pirms vēlēšanām…

Motivācija startēt vēlēšanās katram sava. Miķelis Rēdlihs apgalvo, ka vēlas attīstīt bērnu sportu un kustīgu dzīvesveidu. Ozolnieki esot novads, kurā viņš dzīvo, tāpēc emocionāli ir ieinteresēts iesaistīties novada dzīvē. Tiesa gan, Miķelim ir radniecīgas saites ar vienu no LRA svarīgākajiem cilvēkiem Daini Liepiņu – Rēdlihs apņēmis par līgavu viņa meitu. Viņš gan noliedz, ka iesaistoties šī iemesla dēļ. Par to, cik tas ir ietekmējis viņa lēmumu, katrs var spriest pats. Ņemot vērā, ka pats vēl ir aktīvs hokejists, rodas šaubas par to, kā viņš ievēlēšanas gadījumā spēs savienot savus pienākumus domē ar profesionālo sportu, uz ko Miķelis atbildējis “darbošos, skatīšos”, vienlaikus apelējot pie tā, ka sarakstā ir pietiekami daudz profesionālu cilvēku, kas varētu aizstāt viņu. Pie tam, Miķelim nemaz nav aktīva līguma ar “Dinamo” Rīga šobrīd, līdz ar to pastāv arī teorētiska iespēja viņu redzēt citas valsts klubā. Situācijas neskaidrība aizvien vairāk met aizdomu ēnu pār Rēdliha patiesajiem iemesliem kandidēt, ja jau intervijās ir izveidots atkāpšanās ceļš piesaucot citus kandidātus sarakstā un “darbošos, skatīšos” parasti sarunu valodā nozīmē “jā, jā, bet nezinu”.

Arī politiķi ir norādījuši, ka nereti notiek šādi manevri, kad sportistiem palūdz pārstāvēt sarakstu, tā teikt, smukuma pēc. Vai tā ir Miķeļa gadījumā?

Vēsturē jau ir viens spilgts piemērs svarcēlāja Viktora Ščerbatiha personā. Būdams profesionāls sportists, Saeimas sēdes viņš apmeklēja tik bieži kā to skolās parasti dara “divnieku karaļi”.

Savukārt Anete Jēkabsone – Žogota savu lēmumu pamato apgalvojot, ka basketbola dzīve viņai ir beigusies un jauno dzīves posmu viņa vēlas saistīt ar politiku. “Uzskatu, ka viegli ir kritizēt no malas, bet neiesaistīties. Tieši otrādi, vēlos iesaistīties un nebaidīties,” tā Anete. Basketboliste ievēlēšanas gadījumā grib uzņemties rūpes par bērniem un labklājību Rīgā. Savukārt Mārtiņš Pļaviņš savu motivāciju startēt gaidāmajās vēlēšanās pamato ar vēlmi palīdzēt bērniem un sportam, līdzīgi kā Anete, vien Pļaviņš publiski atzinis, ka apzinās, ka partijas viņu vienlaikus izmanto arīdzan kā reklāmu. Pļaviņa saistībā arī ir izskanējušas spekulācijas par karjeras beigām. Vai ievēlēšana Rīgas Domē būtu viens no iemesliem, kas pasteidzinātu šo lēmumu? Drošvien, jo vienā no intervijām Pļaviņš apgalvojis, ka ievēlēšanas gadījumā ir gatavs darboties uz visiem simts. Kā gan tas viņam izdotos esot vēl profesionāla sportista statusā? Drošvien līdzīgi kā augstāk minētajam piemēram Ščerbatiha personā.

Taisnības labad jāpiemin, ka Pļaviņš ir aktīvi gatavojies šai pludmales volejbola sezonai un pagaidām izskatās, ka sportot vēl negrasās beigt.

Pieminēšanas vērts ir arī Māra Verpakovska vārds, kas atrodams “Liepājas partijas” sarakstā. Runājot par Māri jāpiebilst, ka viņš jau kādu laiku nav aktīvs sportists un ir sevi pierādījis kā funkcionāru – tieši lielā mērā pateicoties viņam futbols Liepājā nenomira. Nu viņš ir Liepājas galvenās futbola komandas prezidents un ir sevi pierādījis šajā amatā. Protams, viņam atjaunot futbola dzīvi Liepājā nebūtu izdevies bez domes (Seska?) palīdzības. Varbūt ir pienācis laiks atdot parādu?

Savulaik arī Sandis Ozoliņš paziņoja ar pompu par ienākšanu politikā. Vēlāk gan viņš atteicās no šīs ieceres, apgalvojot ka šobrīd vēl neesot pietiekami izglītots un nav spējīgs uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Kuluāros gan runā, ka Ozo sapratis, ka viņa loma nebūšot tik liela kā sākumā likās. Kur ir taisnība? Drošvien kaut kur pa vidu.

Cik zināms, vēsture ir cikliska. Vēlēšanu kontekstā viens un tas pats, proti, sarakstu dekorēšana ar atpazīstamiem cilvēkiem notiek katru reizi. “Tautā mīlētā” Solvita Āboltiņa izteikusies, ka “māksliniekiem un sportistiem politika nav tā piemērotākā joma, kur darboties, tas tomēr prasa citas zināšanas un citu pieredzi”, vienlaikus atzīstot, ka pārsvarā viņi tiek izmantoti kā lokomotīves popularitātes nodrošināšanai, jo profesionāli politiķi paliek aizvien nepopulārāki.

Protams, kā pozitīvo piemēru varam pieminēt izbijušo basketbolistu Mārtiņu Bondaru (savulaik 5 spēles Latvijas izlasē un vairākas sezonas augstākajā līgā), tomēr viņa piemērs nav viennozīmīgs šajā kontekstā, jo viņš jau savlaicīgi ir daudz ieguldījis sevī tieši izglītības jomā, studējis ASV un pēcāk citviet. Raimonds Bergmanis nu ir kļuvis par Aizsardzības ministru, tomēr par viņa kompetenci vēl aizvien ir šaubas. Savulaik tautā mīlētais motokrosa kantētājs Artis Rasmanis ir redzams, bet ne tāpēc jo labi kalpotu tautai, bet tāpēc ka izcēlās ar dažiem publiskiem nesmukumiem apejot likumus, savukārt Mihails Zemļinskis ir viens no tiem, ko pieminēju sākumā – ko viņš dara Saeimā (pēc būtības ne savas vēlmes), droši vien viņš pats īsti nezina.

Tomēr kopsaucējs ir tāds, ka sabiedrībai par kāda sportista ievēlēšanu politiskajās institūcijās nevajadzētu uztraukties. Dzīvojam valstī, kur politiskajā skatuvē ir dots laiks mācīties – prezidentiem ir laiks iemācīties kļūt par tādiem, ministriem tāpat, ja reiz reģionālās attīstības un vides ministrs var pārkvalificēties par aizsardzības ministru (tuvas sfēras, ne?). Un vēl ir citi piemēri. Skaidrs, ka arī sportisti ievēlēšanas gadījumā, lai arī cik skaisti sākumā tiek deklamēts, pie nopietnas lemšanas netiks un lielas iespējas viņiem ko sabojāt nebūs.

Noteikti arī nevajadzētu pirms laika norakstīt sportistus, kas iesaistās politikā. Ir daudz sliktāki piemēri, kas nāk ne no sporta vides un tiek pie lēmumu pieņemšanas.

Nobeigšu ar Imanta Kalniņa vārdiem – “Latvijas politiskajā praksē cilvēki, kas ieguvuši tautas atzinību un cieņu, ir tikuši izmantoti ļaužu muļķošanai.”

Vai kas būtu mainījies? Atbildes sniegs vien laiks.