Stabiņš: Sadarbību ar Ostapenko noslēdzām uz pozitīvas nots

Savu veiksmīgāko sezonu profesionālajā karjerā nule kā noslēgusi Latvijas labākā tenisiste Aļona Ostapenko – izcīnīti divi WTA tituli, tostarp uzvara Grand Slam sērijas turnīrā “Roland Garros”, kā arī uzvarēts Seulā, Dienvidkorejā. Tāpat Aļona kvalificējās sezonas noslēguma turnīram, kur piedalās tā brīža astoņas labākās planētas spēlētājas. Ostapenko sezonai gatavojās Latvijā, kur treniņprocesā piedalījās arī pašmāju tenisists un treneris Krišjānis Stabiņš.

Stabiņš ir visu vecuma grupu Latvijas čempions, Eiropas junioru čempionāta bronzas medaļas ieguvējs un viņš ir piedalījies visu līmeņu – Future, Challenger un ATP – turnīros. Augstākā vieta ATP rangā – 913.

Uzaicinājām Krišjāni uz nelielu sarunu, kur viņš pastāstīja kā nonāca līdz sadarbībai ar Aļonu, kā noritēja sadarbība un parastajam tenisa vērotājam deva sīkāku ieskatu tenisa virtuvē.

Iesākumā pastāsti, kā tev aizsākās sadarbība ar Aļonu Ostapenko?

Pēc aizvadīta sagatavošanās treniņprocesa 2016.gada vasarā biju atsācis aktīvi piedalīties starptautiskās sacensībās, kurās sekmes bija pietiekoši labas, lai turpinātu treniņus un startētu nākošajos turnīros. Oktobrī starp turnīriem parādījās iespēja aizvadīt kopīgu treniņu ar Aļonu Ostapenko. Kopīgais treniņš izvērtās ļoti labs un nospriedām, ka mēs arī turpmāk varētu aizvadīt kopīgus treniņus. Tādā garā turpinot, man tika izteikts piedāvājums aizbraukt līdzi Aļonai uz WTA turnīru Linzā (Austrijā), kā sparinga partnerim. Izteiktajam piedāvājumam piekritu, jo gribēju palīdzēt Aļonai, kā arī vēlējos iegūt jaunu pieredzi augstākā līmeņa turnīros. Linzas turnīra rezultāti nebija spīdoši, bet tā bija ļoti laba iespēja redzēt un izanalizēt Aļonas spēli klātienē, kā arī novērot Aļonas milzīgo potenciālu salīdzinājumā ar citām augstākās klases tenisistēm kā Garbinji Muguruzu, Medisonu Kīsu, Dominiku Cibulkovu un citām. Linzas turnīra laikā sanāca ļoti laba sadarbība līdz ar to saņēmu piedāvājumu iekļauties Aļonas komandas sastāvā, lai palīdzētu sagatavoties 2017.gada sezonai.

Kāda bija tava iepriekšējā pieredze kā trenerim?

Vairākus gadus plecu pie pleca esmu strādājis kopā ar Latvijā atpazīstamu tenisa treneri Paulu Feldmani, kurš savulaik ir trenējis un ceļojis pa profesionālo tenisa tūri ar krievu tenisistu Andreju Čerkasovu (augstākā ATP ranga vieta nr.10), kas man ir devis ļoti lielu pieredzi trenera darbā, kā arī esmu ļoti daudz trenējies un konsultējies ārzemēs pie vieniem no pasaules atpazīstamākajiem tenisa treneriem, kā piemēram, pie Boba Breta (Marina Ciliča – ATP ranga ceturtās raketes bijušā trenera), Nikolā Piliča (Novaka Džokoviča bijušā trenera) un citiem. Latvijā esmu palīdzējis tenisa jautājumos dažāda līmeņa spēlētājiem.

Tu minēji, ka Aļonai biji sparinga partneris. Pastāsti, ko tas nozīmē būt WTA elites līmeņa spēlētājas sparingpartnerim?

Pirmais nosacījums – sparingpartnerim ir jābūt ļoti labā fiziskajā un tenisa formā, lai treniņos ar tāda līmeņa spēlētāju tu nevienā brīdī nekristu ārā no ritma un spētu izturēt augsto treniņu intensitāti. Katrā ziņā fakts, ka aktīvi piedalījos turnīros, noteikti nāca par labu. Tālāk sparingpartnerim ir jāpalīdz ar organizatoriskām lietām, kā piemēram, treniņu kortu rezervācijām un ir arī citi pienākumi. Bet pats svarīgākais ir treniņprocesa kvalitāte un ļoti būtisks faktors ir tas, ka sparingpartnerim jābūt spējīgam pielāgot savu bumbas lidojuma trajektoriju atbilstoši tādai, kāda ir nepieciešama spēlētājai.

Kā ir ar spēles stilu? Skaidrs, ka sievietēm un vīriešiem tas ir krasi atšķirīgs.

Jā, starp vīriešu un sieviešu spēles stiliem ir zināmas atšķirības. Kā vienu no piemēriem varu minēt bumbas lidojuma trajektoriju. Vīrieši izmanto vairāk uzgrieztus sitienus, turpretī sievietes vairāk pielieto plakanus sitienus, kā arī vīrieši stāv mazliet tālāk no gala līnijas, bet sievietes tuvāk, jo viņas daudz vairāk iet ātrajos uzbrukumos. Liela atšķirība ir serves ātrumā un sievietes vienu otru nobreiko daudz biežāk kā vīrieši, kas savukārt mazliet maina arī to, pie kā tiek vairāk strādāts treniņos.

Kur smēlies idejas kā palīdzēt treniņprocesā Aļonai?

Šeit lielu lomu spēlē uzkrātā pieredze, kas lielākoties tika iegūta ārzemēs un ļoti nopietns analītiskais un izpētes darbs. Plus ļoti pieredzējis šajos jautājumos ir Pauls Feldmanis, kurš mani konsultēja dažādos jautājumos un, protams, ļoti daudz konsultējos pie Aļonas mammas un treneres Ļenas Jakovļevas. Bet pats galvenais, ir jāvēro spēlētājs ar kuru tu strādā, jo šie novērojumi vislabāk parāda kādi uzlabojumi ir nepieciešami.

Minēji, ka pilnvērtīgi darboties Aļonas komandā sāki pēc Linzas turnīra un priekšā bija pirmssezonas sagatavošanās posms. Pastāsti par to.

Tenisa kluba ENRI korti, kur sviedrus lēja Ostapenko ar Stabiņu

Šis posms ir ļoti svarīgs jebkuram tenisistam, jo labs starpsezonas sagatavošanās process dos spēlētājai lielākas iespējas sezonas laikā parādīt augstus rezultātus, kā arī sezonas aktīvajā fāzē nebūs pieejams tik daudz laiks, lai veiktu kardinālus spēles uzlabojumus, tāpēc spēlētāji un treneri pievērš ļoti nopietnu uzmanību tieši pirmssezonas sagatavošanās procesam.

Vai Latvijā ir pilnīgi atbilstoša infrastruktūra, lai sagatavotu TOP10 spēlētāju? Aļonas rezultāti liecina, ka laikam ir, bet paraksturo to kopumā.

Ir infrastruktūra, lai tenisiste/ists varētu pilnvērtīgi sagatavoties, bet viss nepieciešamais pilnvērtīgam treniņprocesam nav pieejams vienā vietā, kas mazliet sarežģī gatavošanās procesu. Bieži vien ir jātērē laiks un enerģija dažādās citās ar procesu nesaistītās lietās, kā piemēram, garie pārbraucieni sastrēgumu stundās starp tenisa halli un vieglatlētikas manēžu, kas savukārt prasa ekstra enerģiju, bet ja būtu sporta komplekss, kurā viss treniņiem vajadzīgais ir vienuviet, tad šo enerģiju mēs varētu veltīt treniņprocesam.

Kāds bija lomu sadalījums Aļonas komandā?

Aļonas mamma bija trenere. Es pildīju sparingpartnera funkciju, kā arī izstrādāju Aļonai gatavošanās plānu, pēc kura aizvadījām sagatavošanās procesu sešu nedēļu garumā un komandā vēl bija fiziskās sagatavotības trenere.

Maira Brieža treneris izteicies, ka Latvijā gatavoties lielām sacensībām šajā laikā ir riskanti, jo ir drēgni laikapstākļi un sasniedzot fiziskās formas virsotni, palielinās risks saslimt. Kā ir ar Aļonu, īpaši sargājāt viņu?

Maira brieža trenerim ir pilnīga taisnība, jo gatavošanās procesā imunitāte tik tiešām pazeminās un pieaug risks kaut ko saķert, tāpec ir jācenšas ievērot visus iespējamos piesardzības pasākumus, lai nodrošinātos pret saslimšanu.

Vai tas netraucē, ka trenējoties tikai Latvijā, ir iespēja spēlēt tikai uz hard seguma?

Tā nav taisnība, viss ir atkarīgs no gadalaika. Ziemā spēlē uz hard un vasarā uz clay seguma, tā kā vienīgais, kas mums šobrīd trūkst, ir dabīgās zāles segums, kas savukārt tiek aizvietots ar mākslīgās zāles segumu. Un ņemot vērā faktu, ka profesionālajā tūrē 75% turnīru tiek aizvadīti uz hard, tad Latvijā var pietiekoši labi sagatavoties, jo Latvijas tenisa klubos ir pieejami augstākās kvalitātes hard segumi. Kā piemēram, tenisa centrā ENRI, Mārupes tenisa skolā, tenisa centrā “Ādaži”, “SMS Credit” tenisa centrā, kā arī Lielupes tenisa kortos ir pieejami ļoti līdzīgi segumi kādi ir profesionālos turnīros.

Kā notiek sagatavošanās pirms spēlēm? Kā analizējat pretinieces vai fokusējaties vairāk uz savu spēli?

Tas ir ļoti nopietns process, kas ir jāaizvada augstākajā līmenī. Komandai ir maksimāli jāizpēta pretiniece – visas vājās vietas, stiprās puses, izmantotās taktikas, spēles stils, u.t.t. – to visu var darīt novērojot treniņus, analizējot speciāli pieejamu datubāzi un internetā visu pieejamo informāciju, kas savukārt tiek apkopota un pielāgota treniņprocesam pirms katras spēles, lai uz laukuma spēles laikā nebūtu pārsteigumi.

Kurš ar to nodarbojās?

Šādas lietas ir visas komandas viena no pildāmajām funkcijām.

Minēji, ka vērojāt citu treniņus. Tajos nenotiek paslēpes? Un vai vispār ir iespējams kaut ko noslēpt?

Ja centīsies kaut ko slēpt, tad jauksi pats savu treniņa procesu un nebūsi pilnvērtīgi sagatavojies savai spēlei. Spēlētāji ļoti labi apzinās, ka vienam pret otru būs jāspēlē visu sezonu, tāpēc būtiski ir vairāk koncentrēties savam procesam.

Pastāsti par pirms spēļu rutīnu.

Lielākais darba apjoms tiek padarīts iepriekšējās dienās, bet process, kurš tiek aizvadīts spēļu dienā, arī nav ne mazāk svarīgs. Uz spēlēm centāmies ierasties divas stundas pirms paredzamā sākuma, lai varētu nesteidzīgi veikt iesildīšanos, kas parasti aizņem aptuveni stundu, tad spēlētājs mazliet iestiprinās, kaut ko uzkožot, un paralēli tam apsriežam svarīgākos taktiskos jautājumus. Kad ir palikusi vairs tikai pusstunda līdz spēles sākumam, spēlētāja paliek viena pati, lai šo laiku veltītu pati sev un maksimāli koncentrētos spēlei. Pirms iziešanas stadionā veicam īsu, bet ļoti intensīvu iesildīšanos, novēlam veiksmi un tiekamies stadionā.

Ko darat, kad mači aizkavējas? Tiesneši nerausta spēlētājus?

Tenisā maču aizskavēšanās ir diezgan bieži sastopama parādība, jo nereti iepriekšējās spēles var ieilgt, kā arī to laicīgu norisi var ietekmēt laikapstākļi. Pirmajā gadījumā sekojam līdzi rezultātam un izejot no tā varam aptuveni nojaust spēles gaitu. Savukārt sliktu laikapstākļu gadījumā turnīra direktors ar galveno tiesnesi parasti rīkojas ļoti profesionāli un vienmēr paziņo par konkrētu laiku, kad spēles varētu atsākties. Ja reiz šis laiks ir izziņots, tad tas ir nemainīgs, bet jebkurā gadījumā tenisistam ir jābūt gatavam uz to, ka viss neies pēc ieplānotā grafika. Jāsaprot, ka gadījumos, kad ir spēļu laiku nobīde, ir vairākas iesaistītās puses – ne tikai spēlētāji ar savām komandām, bet ir skatītāji, televīzijas translācijas, tāpēc viss notiek ļoti profesionāli.

Pirmais turnīrs kā pilnvērtīgam Aļonas komandas biedram tev bija?

Jaunzēlandē, Oklendā. Bijām aizvadījuši ļoti labu starpsezonas sagatavošanos procesu, lai Aļona būtu gatava šaut ārā jau sezonas pirmajā turnīrā, jo ir ļoti būtiski kā sportists uzsāk sezonu. Ja sāc ar zaudējumiem, tas var iedragāt tavu pārliecību. Aļonai starts padevās ļoti labs un sezonas pirmajā turnīrā viņa aizkļuva līdz pusfinālam, kas arī apliecina, ka mēs sezonai kvalitatīvi sagatavoties varam arī Latvijā. Diemžēl veselības likstas dēļ nesanāca aizvadīt pusfināla spēli līdz galam un tam sekoja izstāšanās spēles trešajā setā. Aļona gan pati ļoti gribēja spēlēt, kas tikai vēlreiz norāda uz viņas cīnītājas garu un attieksmi. Bet domāju, ja ne veselības problēmas, viņas pirmais tituls tiktu izcīnīts jau tur. Un te mēs pievēršamies tiem pārlidojumiem. Tas bija ļoti grūts un garš, aptuveni 20 stundas gaisā, sportiskās formas augšupeja, klimata maiņas, visu kopā saliekot sanāca, ka Aļona nedaudz apslima. Pēc Oklendas turnīra bija plānots spēlēt arī Sidnejā, bet veselības stāvoklis ieviesa korekcijas, tāpēc devāmies pa taisno uz Melburnu, kur arī gatavojāmies “Australian Open”. Jaunzēlandes turnīra pusfināls ļoti palīdzēja tieši psiholoģiskajā ziņā, jo labs starts gada pirmajā turnīrā ceļ tavu pārliecību.

“Australian Open” notika leģendārais mačs ar Pliškovu…

Ostapenko atsveicinās no Pliškovas pēc dramatiskā mača

Pirms tā būtiski ir pieminēt, ka tā bija pirmā reize, kad viņa iekļuva Grand Slam turnīra trešajā kārtā. Uz spēli gājām ar domām tikai par uzvaru. Un pati spēle skatītājiem nelika vilties. Tribīnes bija pārpildītas, skatītāju daudz. Pretīm viena no vadošajām pasaules tenisistēm. Aļona bija prožektoru gaismu ieskauta. Beigās Pliškova guva pārākumu pēdējā setā uzvarot ar 10:8 (Grand Slam turnīros izšķirošajos setos taibreiks netiek spēlēts, uzvarētājs tiek noskaidrots līdz divu geimu pārsvaram – red.). Pats interesantākais bija, ka Aļona bija priekšā trešajā setā ar 5:2 un emocijas bija grandiozas, bet diemžēl, mačs beidzās tā…

Vai šis bija viens no tiem pamācošajiem zaudējumiem, kas deva grūdienu turpmākajiem panākumiem?

Uzskatu, ka šī spēle bija kā rādītājs. Visa tenisa pasaule saprata, ka no šīs meitenes tiks sagaidīts kas liels. Un pats galvenais – arī pati Aļona tam noticēja.

Bet vai tad par Aļonu tā nerunāja jau kad viņa triumfēja Vimbldonas junioru čempionātā?

Tas ir pavisam kas cits, jo starp pieaugušo un junioru tenisu ir lielas atšķirības. Uzvara Vimbldonas junioru čempionātā dod varbūt kādu handikapu, ir iespējams iegūt kādu wild card vai kāds tev pievērš pastiprinātāku uzmanību, bet ir arī daudzi, kas tā arī neiekļūst elitē pieaugušo konkurencē. Tāpēc es uzskatu, ka tieši šī spēle ar Pliškovu bija signāls, ka te kaut kas būs.

Kā viņa pārdzīvoja šo zaudējumu?

Mierīgi, analizējām spēli, aprunājāmies. Ļoti svarīgi pēc šādām spēlēm ir sajust savu spēlētāju. Noskaidrot, kāds ir noskaņojums. Jāsaprot vai ir nepieciešams uzmundrinājums vai kas cits. Bet Aļona tika galā salīdzinoši ātri, viņa to uztvēra kā papildus motivāciju un ticību tam, ka viņa var un rezultāti atnāks. Un vēlāk tie arī atnāca.

Pēc Austrālijas devāties uz Sanktpēterburgu. Beigās izrādījās īpašs turnīrs.

Pēc uzvaras Sanktpēterburgas WTA dubultspēļu turnīrā

Bija grūts pārlidojums, kā rezultātā vienspēles mums neizdevās, jo bija par maz dienu lai aklimatizētos. Ja nemaldos vien divas, kas ir grūti. Optimāli būtu četras. Bet Sanktpēterburga bija īpaša ar to, ka Aļona izcīnīja tur savu pirmo WTA titulu. Dubultspēlēs. Kas arī ir nozīmīgi, jo daudzām spēlētājām tieši dubultspēles ir tās, kas ļoti palīdz priekš vienspēlēm. Aļona ir viens no piemēriem. Tāpēc arī šobrīd mēs varam novērot, ka pie katras iespējas viņa cenšās piedalīties arī tur. Tas ir nepieciešams ritmam, labākais treniņš ir spēle. Katra spēle un katra uzvara ir uzvara, arī dubultspēlēs, un tas dod pārliecību.

Pirms dubultspēlēm ir tikpat nopietna gatavošanās kā vienspēlēs vai kas pamainās?

Ir meitenes, kas piedalās tikai dubultspēlēs un ar to pelna iztiku, tāpēc arī pirms šīm spēlēm notiek augstākā līmeņa pretinieču analīze un sagatavošanās spēlei.

Runā, ka ir daudzas meitenes, kas piedalās dubultspēlēs tīri prieka pēc vai treniņam.

Šajā līmenī tādas lietas nenotiek, jo tāpat par to tiek saņemta nauda. Ja tu par to saņem naudu, tev arī jāspēlē uz maksimumu un jādemonstrē savs labākais sniegums.

Kā notiek šī pārinieču izvēle? Process, u.t.t.

Tur ir diezgan vienkārši. Spēlētājas pirms turnīriem viena ar otru sazinās. Un tad jau spēles dienā treneri savā starpā vienojas, kurš veiks, tā saucamo, court couching, proti, spēles laikā dosies laukumā pakonsultēt spēlētājas. Bet treneri arī savā starpā pārrunā taktiku un analizē pretinieces. Lielas atšķirības salīdzinājumā ar gatavošanos vienspēlēm nav.

Pēc tam devāties uz Federāciju kausu.

Aļona ir malace, ka tik saspringtā turnīru grafikā spēja atrast laiku un spēku, lai dotos aizstāvēt Latvijas godu arī Igaunijā. Grafiks tur bija ļoti smags un, neskatoties uz citiem klimatiskajiem apstākļiem un laika zonām, viņa aizvadīja trīs vienspēles un divas dubultspēles trīs dienās. Šāda slodze pazemina imūnsistēmu un paaugstinās arī traumu risks, tāpēc uzskatu, ka Latvijas tenisa savienībai būtu jācenšas atbalstīt pēc iespējas vairāk mūsu spēlētājus. Izlases sacensībās tas tiek nodrošināts, bet, manuprāt, savienībai tāda līmeņa sportiste būtu jāatbalsta vairāk. Arī kad viņa gatavojas sezonai individuāli – jānodrošina ar fizioterapeitu, masāžas speciālistu, fiziskās sagatavotības konsultantu un ar sporta medicīnu. Šobrīd tas netiek darīts. Ar laukumu un bumbiņām ir stipri par maz.

Tuvojamies jau tavas un Aļonas sadarbības beigām.

Krišjānis ar Aļonu Dubaijas kortos

Jā, mēs lidojām uz turnīru Dubaijā, kas atkal bija pilnīgi cita klimata zona un atkal pietrūka dienas priekš atklimatizēšanās. Tālāk sekoja turnīrs Akapulko, kur Aļona sāka mazliet atgūties pēc saspringtā gada sākuma un tika līdz ceturtdaļfinālam un tūri noslēdzām ar diviem turnīriem ASV, kur pamatā ļoti daudz trenējāmies un Aļona gatavojās tālākai sezonas daļai.

Vai atgriežoties Latvijā pēc pēdējā turnīra ASV notika kādas pārrunas par sadarbības turpināšanu vai tas bija skaidrs jau iepriekš?

Principā skaidrība jau bija iepriekš. Bijām vienojušies par sadarbību sagatavošanās posmā un to arī veiksmīgi paveicām. Pēc tam šķīrāmies kā draugi.

Kā zināms, Krišjānis pēc sadarbības ar Ostapenko ilgi bez darba nepalika. Viņu uzrunāja Varvara Lepčenko – tenisiste, kura ir stabila TOP100 spēlētāja WTA tūrē. Drīzumā tiks publicēta saruna ar Krišjāni par to, kā viņš nonāca līdz sadarbībai ar šo sportisti, kādas bija atšķirības no sadarbošanās ar Ostapenko un citām ar trenera darba specifiku saistītām lietām.