Toms Strauss: Sports nav viegls, bērniem jādabū kaifs no hokeja

Toms Strauss vēl uz HK "Liepāja" komandtiltiņa.
Foto: no personīgā arhīva

Sportazinas.com uz sarunu aicināja vienu no jaunās paaudzes hokeja speciālistiem Tomu Strausu, kuram aiz muguras ir pirmā sezona Dānijas hokeja saimniecībā. Pagājušajā vasarā ieguvis darbu Dānijas otras lielākās pilsētas Orhūsas hokeja saimniecībā, kur latvietim uzticētas piecas bērnu un jauniešu hokeja komandas. Toma CV ir piecas sezonas Latvijas Virslīgas komandas HK “Liepāja” menedžera amatā, paralēli trenējot mazos hokejistus. Zināšanas trenera arodam smēlies arī ASV, piedalījies Rīgas “Dinamo” treniņu procesā un klausījies Boba Hārtlija atziņās.

-Cik ilgi biji prom no mājām?

-Pēdējo reizi Latvijā es biju 31. augustā. Aizvadīju pirmo sezonu kā imports, un redzējums par vairākām lietām ir mainījies. Neizskatās, ka Latvijā daudz kas būtu mainījies, viss pa vecam.

-Pirms šīs sezonas biji viesojies Dānijā?

­-Es biju tikai lidojis caur Kopenhāgenu, pirms tam neko vairāk par lidostu nebiju redzējis.

-Dzīves līmenis Dānijā ir augstāks kā Latvijā. Ar kādiem apstākļiem saskāries?

-Nevarētu teikt, ka viss kopums būtu labāks, bet gan savādāks. Lietas ir sakārtotas un visiem viss ir skaidrs. Neviens nemeklē aplinkus iespējas, jo sistēma ir atstrādāta un sakārtota no pirmās dienas. Dānija ir viena no bagātākajām valstīm pasaulē, un tas ir jūtams visās dzīves jomās.

-Tev bija kultūršoks par jaunajiem apstākļiem?

-Ja es teiktu, ka bija viegli, tad es melotu. Protams, pirmie mēneši bija grūti, kamēr tu saproti viņus, kamēr viņi saprot tevi.

-Pirmā pilnā sezona Dānijā tev ir aiz muguras. Ar kādu pieredzes bagāžu tu atgriezies mājās?

-Esmu sapratis, ka par lietām ir mazāk jāuztraucas. Stress ir tā lieta, kas saēd cilvēkus no iekšienes. Tur es uz lietām esmu sācis skatīties daudz vienkāršāk, saprotu, ka nav vērts uztraukties par sīkumiem. Vieglāk ir dzīvot, ja tu neuztraucies par lietām, kas nav ietekmējamas tavos spēkos. Arī hokeja kontekstā cilvēki neuztraucās par neko, mierīgi strādājam un trenējamies. Mums ir jāiemācās pacietība, viņi maz satraucās, man līdz tādam līmenim vēl jātiek. Tāpēc esmu viņiem interesants ar savu domu, temperamentu un emocijām, kas varbūt viņiem pietrūkst.

-Tu esi emocionāls cilvēks?

-Priekš viņiem esmu ļoti emocionāls, nevis sadzīviski, bet uz ledus un soliņa. Domāju, ka esmu vienīgais, kuru var dzirdēt visā hallē. Vismaz visi zina, ka esmu hallē.

-Orhūsa ir Dānijas otra lielākā pilsēta. Ar kādiem apstākļiem saskāries dzīvojot tur?

-Pilsēta nav ne liela, ne maza, bet mazāka par Rīgu. Visas sadzīves lietas kārtoju pats, jo tad tu esi tuvāk reālajai dzīvei, saproti izmaksas un apstākļi ātrāk liek pierast videi. Vieglāk ir no pirmās dienas, kad zini, cik par ko ir jāmaksā.

-Vasarā biji devies uz darba interviju, lai dabūtu trenera amatu. Nonākot hokeja kompleksā, kādi bija pirmie darbi, kurus veici? Cik tālu vispār bija attīstīta Orhūsas jauniešu hokeja sistēma?

-Manā paspārnē bija U7, U9, U11, U13 un U17 vecuma komandas. Pamats viņiem bija ielikts, bet mūsu galvenais mērķis šim gadam bija apaudzēt komandas ar cilvēku skaitu, lai ir vieglāk pašiem strādāt. Fokuss bija uz mazajiem, lai dabūtu iekšā cilvēku skaitu. Visur bija ap 20 puišiem, bet tas nav pietiekami – vajag vairāk.

-Cik tālu attīstībā bija tikušas mazākās vecuma grupas?

-U7 daļa puišu jau bija trenējušies, jo viņiem nav populāri kā pie mums uz ledus likt no trīs gadiem. Viņi uz hokeju laiž, kad bērniem ir seši, septiņi, astoņi, deviņi un pat desmit gadi. Pamatkodols jau bija, vajadzēja tikai apaudzēt masu.

-Tev parādīja virzienu, kurā strādāt, vai pats devies ar savām darba metodēm?

-Tikai mans redzējums, kuru es arī realizēju pēc saviem uzskatiem. Galvenais uzsvars bija par spēles izpratni, kam pirms tam nebija pievērsta uzmanība. Izpratne par hokeju, ko es gribu no viņiem un kā mēs spēlējam.

Toms Strauss uzklausa vērtīgu padomu no Sanda Ozoliņa.
Foto: no personīgā arhīva

-Kā bērniem var iemācīt hokeja izpratni?

-Runājot ar viņiem, stāstot par hokeju, caur lietām, ko mēs darām treniņos. Tas prasa laiku, jo kaut kas sāka parādīties tikai pēc jaunā gada, kad bija pagājis pusgads. Lēnām līdz kaut kam bijām nonākuši, kā visai sistēmai vajadzēja izskatīties. Protams, es nerunāju par U7 vai U9, jo tur par spēles izpratni vēl nav vērts runāt. Tur ir jādabū tas kaifs, lai viņš nāktu uz halli, tas arī bija mans uzdevums, lai viņiem patiktu nākt uz turieni. Rezultāts sāka paradīties, jo mēs bijām 40 uz ledus. Komanda tika uzaudzēta trīs reizes lielāka ar to, ka puišiem un meitenēm patika nākt uz halli. Par to mēs bieži vien aizmirstam Latvijā, ka tie ir bērni un viņiem jāgūst kaifs no spēles. It sevišķi mūsdienās, jo sports nav viegls, vienkāršāk ir mājās Xbox spēlēt NHL, nekā trenēties pašam un pierādīt sev.

-Kā bērnam var iedzīt iekšā kaifu?

-Ar treniņu procesu, viņam ir jājūt, ka tev pretī ir pozitīvi cilvēki, kas viņu nedušī. Viņam ir jādod iespēja spēlēt futbols, basketbols, regbijs, visu ko vien var iedomāties. Lai pēc treniņa viņa pirmais jautājums būtu: kad ir nākamais treniņš? Mans uzdevums ir, lai viņš atnāk arī nākamreiz, tad es varu pateikt, ka esmu izdarījis visu pareizi. Ja bērnam treniņā ir jautājums: kad beigsies? Tas nozīmē, ka es daru kaut ko nepareizi.

-Treniņu process notika angļu valodā?

-Dānijā angļu valodu saprot jau astoņgadīgi un deviņgadīgi bērni. Visur dominē angļu valoda, visi to saprot un runā. Televīzijā viss tiek translēts angliski, tikai apakšā subtitri ir dāņu valodā. Pēc sezonas runājām, ka visiem bērniem skolā ir uzlabojušās sekmes angļu valodā. Ja viņš kaut ko vēlas no manis, tad viņam sava doma ir jāformulē angliski. Bērns attīstās fiziski, līdz ar to viņam jāstrādā arī galvai, kas ir visa pievienotā vērtība.

-Kāda ir vecāku attieksme pret treniņu procesu un spēlēm?

-Pozitīva, neviena slikta vārda. Vecāki nāk uz treniņiem un bauda to, ka viņu bērni nodarbojas ar sportu. Aizmirstiet par jebko, kā tas notiek Latvijā! U9 spēlēs esmu vienīgais cilvēks hallē, kurš zina rezultātu, jo mazākajās vecuma grupās netiek skaitīts rezultāts.

­-Dānijas hokeja paraugs ir blakus esošā Zviedrijas sporta vide?

-Ļoti saistīts ar Zviedriju, jo tas ir viens no ceļiem, pa kuru iet, tāpat kā mūsu jaunieši brauc uz ASV un Kanādu. Komandas sistēma, kurā ir pilna piramīda ar profesionālu klubu strādā importa treneri – kanādieši, amerikāņi vai zviedri. Ar ļoti pieredzējušiem CV, kuri darbojas kā mentori jauniešu sistēmai. Loģiski, ka katram trenerim ir uzsvars uz savām lietām, līdz ar to klubs spēlē pēc trenera veidotas sistēmas.

-Piemēram, Latvijā kāds hokejists pabeidz vidusskolu, viņš izlemj doties uz Dāniju mācīties un spēlēt hokeju. Kādas iespējas Dānijā ir ārzemju hokejistiem?

-Ja tu gribi un vari, tad iespējas vienmēr var atrast. Augstākajā Dānijas līgā mums spēlē tikai viens latvietis [Roberts Jekimovs].

-Kādas darba metodes dāņi ir iespējuši vairāk par mūsu hokeja virtuvi?

-Viss sākas no vietējā čempionāta. Dānijas čempionātu nevar salīdzināt ar Zviedrijas vai Somijas augstāko hokeja līgu, bet līmenis ir pietiekami labs. Hokejs ir apmeklēts un cilvēkiem interesē, augstākās līgas spēlēs ir pilnas tribīnes.

-Tuvojas pasaules čempionāts, kas norisināsies Dānijā. Uz vietas bija jūtams, ka tuvojas hokeja turnīrs?

-Tas ir dzirdams un redzams pēdējo pusgadu. Cilvēki par to runā un daudzviet ir redzamas reklāmas. Protams, šogad top spēle ir Latvija pret Dāniju, to gaida visi. Priekš maniem puišiem tā noteikti būs galvenā spēle.

-Pirms tam viņi maz zināja, kur atrodas Latvija?

-Viņiem nebija ne mazākās nojausmas no kurienes es vispār nāku. Pa lielam, tas ir tepat, bet viņi nezināja, kur atrodas Latvija.

-Kādus panākumus guvi ar komandām sezonas laikā?

-Čempionāts sākās ar U13, līdz tam ir tikai pārbaudes spēles. Visu gadu mēs tikāmies ar komandām un spēlējam hokeju prieka pēc. Ar jauniešiem mēs sākām labi, pēc tam mums pretī nāca sešas spēcīgākās komandas, un piedzīvojām minimālus zaudējumus. Tāpēc pazaudējām daudz svarīgus punktus, un tas ietekmēja vietu tabulā. Nevienam sapņos nerādījās, ka mēs varētu spēlēt līdzīgs ar līdzīgu pret tām komandām. Izdevās pierādīt, ka arī mēs protam spēlēt hokeju. No vienas puses tas ir labi, ka netikām augstās vietās. Lēnām ir jānonāk līdz rezultātam, jo visam ir jānotiek pakāpeniski.

-Ar kādu skatu tu raugies uz nākamo sezonu?

-Nākamais gads būs vieglāks, jo visgrūtāk gāja ar mentalitāti. Es viņiem teicu, ka man ir grūti saprast viņu domu gājienu. Pagāja pusgads, esmu sapratis viņus, viņi saprot mani. Ja pirmais bija iesildīšanās gads, tad otrajā gadā turpināsim iesākto un tikai uz augšu.

Tavs viedoklis

Esi pirmais, kas atstāj komentāru!

Paziņot par