Toms Strauss: Zinu, kādēļ dāņiem ir vairāk NHL spēlētāju nekā mums

Pastrādājis vairākas sezonas HK „Liepāja” sistēmā un apostījis nedaudz gaisu arī Rīgas „Dinamo”, liepājnieks Toms Strauss šosezon sniedz zināšanas jaunajiem dāņu hokejistiem. Vasaras beigās Toms dāņiem pastāstīja par savu hokeja ideoloģiju un prezentēja treniņu sistēmu, bet dāņi atbildēja ar uzaicinājumu pie sevis. Tagad treneris/menedžeris strādā netālu no Kopenhāgenas esošajā Arhusā un atzīst, ka no dāņiem mēs, latvieši varam ļoti daudz mācīties.

Kā tu esi iejuties Dānijas otrajā lielākajā pilsētā Arhusā?

Šobrīd viss izskatās daudz krāsaināk nekā sākumā. Pirmā eiforija pārgājusi. Esmu visu pieņēmis un lēnām sākam uz lietām raudzīties loģiski. Hokeja vīzija šeit krasi atšķiras no Latvijas. Nekad nebūtu iedomājies, ka divu stundu lidojumā no Latvijas uz Dāniju var būt tik atšķirīgi cilvēki. Dāņiem ir pavisam cita mentalitāte.

Kas ir tavā kompetencē jeb pārvaldībā?

Pilnīgi viss. Esmu Chief Coach jeb galvenais treneris bērniem Arhusas hokeja klubā. Es trenēju visu vecuma komandas. Jāpiebilst, ka tas ir klubs, nevis sporta skola. Klubs, kuram ir vadība, bet finansiālo pusi nodrošina pašvaldības dotācijas. Par ledu spēlētājiem jāmaksā 200 eiro gadā. Tas ir lētāk nekā Liepājā.

Cik jauniešu komandu ir Arhusā?

Šeit ir tikai viens klubs un komandas ir sadalītas pa divīzijām. Piemēram, U-11 komandām čempionāts vēl nemaz nav sācies. Komandas aizvada tikai draudzības spēles. Savukārt ar U-13 esam nospēlējuši desmit draudzības spēles un divas čempionātā, kurš sākās decembra vidū. Vecākā grupa ir U-17, bet viņi līdz šim nebija spēlējuši kopā. Lielā jeb pieaugušo komanda spēlē Dānijas 1. divīzijā un ir mūsu kluba sistēmā. Nākotnē ir plāns izveidot komandu, kura spēlētu „Metal Liagen”, taču tam nepieciešami vairāki nosacījumi. Pirmkārt, klubam jābūt savai hallei un nosacījumi ir strikti. Spēlēšana augstākajā līgā nav lēta izklaide.

Vai piekrīti, ka Dānija hokejā ir priekšā Latvijai? Gan NHL spēlētāju skaita ziņā, gan hokeja sistēmas realizēšanā un jauno spēlētāju sagatavošanā dāņi uzrāda labākus rezultātus. Viņu talantīgākos spēlētājus noceļ arī zviedru klubi. Mūsu jaunās zvaigznes pēdējos gados nav pat tuvumā bijušas Skandināvu klubiem, nemaz nerunājot par NHL.

Tieši tā. Par šo tēmu esmu daudz domājis un man daudzi ir jautājuši – vai Dānijā ir labāk? Grūti atbildēt. Es domāju, ka ir citādāk. Dāņi nekad nebūs tādi, kādi esam mēs. Un mēs nekad nebūsim tādi kā dāņi. Mums ir dažādas mentalitātes. Jauniešu vecumā dāņiem uzvaras neinteresē. Ja es teiktu, ka šodien obligāti jāuzvar, mani neklausītos. Savukārt, ja es Latvijā lūgtu visiem vecākiem saglabāt mieru un skaidrotu, ka viss būs OK, mani nesaprastu. Man treniņprocesā palīdz jauniešu vecāki. Kad jautāju, kādēļ viņi to dara, man atbild, ka viņi vēlas, lai bērni kļūtu prasmīgāki. Neviens pat neiedomājas prasīt samaksu par to. Bet es negribu vainot latviešu trenerus vai spēlētāju vecākus. Mēs vienkārši esam citādāki. Kad ierados, man bija ļoti grūti saprast dāņu domāšanu, bet tagad jau esmu iepazinis to. Es runāju ar vienu vīrieti, kurš ir spēlējis ASV koledžās un tagad strādā Dānijā. Viņš sacīja, ka pagāja astoņi mēneši, kamēr iepazina dāņu sabiedrību. Atgriežoties pie tava jautājuma – man šobrīd ir skaidrs, kādēļ dāņiem ir vairāk spēlētāju NHL nekā mums.

Kādēļ?

Līdz 13, 14 gadu vecumam Dānijā viss tiek darīts ar milzīgu kaifu un neviens neprasa rezultātu. Piemēram, U-9 grupā hallē tablo nemaz netiek ieslēgts. Es laikam esmu vienīgais, kurš galvā skaita rezultātu un zina, kā esam nospēlējuši. Nesen Latvijas U-16 izlase uzvarēja Dānijas vienaudžus, bet nevienam tas šeit neinteresē, neviens nesatraucas par to. Pēc U-11 spēles atbraucām mājās un seko jautājums – vai forši pavadījāt brīvdienas? Latvijā pēc atbraukšanas mājās seko jautājumi – kā nospēlējāt, kādēļ zaudējāt? Šogad aizvadījām turnīru, kurā Esbjerga pieteica trīs komandas, saliekot puišus pēc spēka dažādās komandās. Mēs aizbraucām uz Odensi desmit spēlētāju sastāvā, bet nolikums paredz, ka spēlei mazāk par 15 spēlētājiem nedrīkst pieteikt. Kas notika? Odense mums iedeva piecus savējos audzēkņus. Atkal atgriežos pie dāņu mentalitātes un viņu hokeja ideoloģijas. Arī treniņu skaits ir daudz mazāks nekā Latvijā. Neviens tagad nesapņo par to, ka viņa dēls varētu kļūt par NHL hokejistu. Vecāki uz treniņiem savus bērnus ved, jo hokejs ir foršs. Man ir jāatrod šis balanss starp forši un lietderīgi. Gaisotne ir pozitīva, un tā pamatā ir atbilde uz visiem jautājumiem.

Mums ir no kā mācīties.

Jā. Bērnu hokejs ir jābauda, un vislabāk ir, ja tas sagādā gandarījumu. Viss ir ļoti vienkārši.

Ko dāņu hokejisti dara, kad sasniedz 17- 18 gadu vecumu? Uz kurieni dodas?

Lai cik tas dīvaini neizklausītos, lielākā daļa beidz spēlēt un iet mācīties. Ja mācies augstskolā, tev maksā mēnesī no 700 līdz 900 eiro lielu stipendiju. Ja spēlētāji jūt, ka nekļūs par profesionāļiem, viņi neturpina spēlēt. Klubi, kuriem ir piramīda, jau no 15 gadu vecuma spēlētājus iesaista lielajās komandās. Protams, vēl viens no virzieniem ir Zviedrija. Labākie aizbrauc uz turieni, jo tas ir tuvu. Arhusas labākie jaunieši tiek paņemti uz 1. divīziju, bet, kā jau minēju, mūsu klubam nav vēl piramīdas. Esam ceļa sākumā. Ir vecāki, kuri veic iemaksas klubā, bet par privātu sporta skolu izveidi varam aizmirst. Mēs esam Arhusas klubs, pārstāvam pilsētu. Mēs neesam, piemēram, Arhusas „Pirāti” vai „Zvaignes”.

Daudzi zviedru speciālisti strādā Dānijā, un jau vairākus gadus dāņi pārņēmuši Zviedrijas hokeja filozofiju. Vai līdzšinējie sasniegumi un jaunu talantu parādīšanās ir arī šo treneru nopelns?

Pilnīgi noteikti. Var redzēt, ka lielajos klubos zviedru treneri nāk ar saviem uzskatiem un darba ētiku, kas pārvēršas pozitīvā rezultātā. Ja trenerim ir skaidra vīzija un viņš to var nodot tālāk, bet spēlētāji uztvert, tad panākumi neizpaliek.

Vai Dānijā var just, ka nākamgad valstī notiks pasaules čempionāts?

Reklāmas ielās ir redzamas jau no oktobra. Herninga ir 40 minūšu attālumā no Arhusas. Var just, ka ir interese, cilvēki sāk interesēties par biļešu iegādi, bet visvairāk viņi cer uz savu NHL spēlētāju palīdzību.