“Trīs zvaigznes” – Vai esam Eiropas TOP komanda?

Latvijas basketbola izlase, Sportazinas.com
foto: fiba.com

Nule kā noslēdzies pirmais cēliens FIBA Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, kur Latvijas vīriešu basketbola valstsvienība jaunā galvenā trenera Arņa Vecvagara vadībā (ar Bagatska palīdzību) izpildījusi, tā teikt, minimālo programmu – zaudējums izbraukumā turkiem un ne tā vieglākā uzvara Rīgā pār Zviedriju. Atskatīsimies uz aizvadīto posmu.

Izlase nav tikai spēlētāji

Valdis Voins un Edgars Šneps

Kā pēdējos gados ierasts, netrūka arī virkne peripētiju ap izlasi. Sākot jau ar paplašināto kandidātu sarakstu, kas tika nosaukts par “mēs tevi esam pamanījuši” sarakstu. Publiskajā telpā tika cilāti vairāki uzvārdi un runāts, kāpēc viens ir, bet cits nav. Arī Rodiona Kuruca gadījums, kad Latvijas Basketbola savienības (LBS) valde reiz bija nolēmusi viņu uz izlasi nesaukt iepriekšējās atteikumu pieredzes dēļ. Tiesa gan, veiksmīgi atstājot sev apkāpšanās ceļu, proti, lēmuma tekstam pievienojot, ka uz izlasi varēs izsaukt ar atsevišķu valdes lēmumu. Gan Vecvagars, gan Kurucs vienojās kopīgā domā – neviens neko nav aizliedzis. Tātad – stingrās rokas stila imitācija no LBS.

Arī šo rindu autors saprot, ka ne jau šis spēlētājs veido laikapstākļus šajā izlases modelī (vismaz šobrīd), bet potenciāls nākotnei ir. Tāpat no ārpus divpadsmitnieka palikušajiem (Eirolīgas un NBA džekus, kas vienkārši nevarēja spēlēt šajā sasaukumā, nepiesauksim) nevienam nevajadzētu būt apvainojušamies par neiekļaušanu sastāvā uz šīm spēlēm, jo kodols galvenajam trenerim jau ir skaidrs un ne jau nomainot 12to, 11to vai pat 10to spēlētāju rezultāts būtu citādāks. Ne Kurucs, pat ne viņa aģents, nav jāsauc par vainīgajiem. Runa ir par LBS darba stilu, kas nemainīgi palicis tāds, ka katru reizi, kad pienāk viņu kārta darboties, rodas jautājumi.

Viens no jautājumiem – vai tiešām nebija iespējams sakārtot atgriešanos mājup no Turcijas nedaudz cilvēcīgāk. Varu pateikt priekšā – varēja! “Pēdējās divās naktīs gandrīz nesanāca gulēt. Bija maz laika atjaunoties. Braucām ar autobusu no Bursas uz Stambulu, bija agrais lidojums uz Viļņu, vēl trīs stundu brauciens līdz Rīgai,” “jautro” ceļošanu no Turcijas ieskicēja izlases kapteinis Jānis Blūms, kurš nebija vienīgais, kas atzina, ka mājupceļš nebija no tiem patīkamākajiem. Šis fakts, protams, izsauca jautājumu gūzmu, kāpēc tā, uz ko LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps atbildēja, ka plānus pamainījusi FIBA, kas spēļu norises datumus pabīdījusi par vienu dienu un tiešo lidojumu no Stambulas uz Rīgu nebija, bet čarterreisu no Bursas Eiropas piektā spēcīgākā izlase atļauties nevar. Neesot naudas, bet kuram tad tā nauda būtu jāsavāc? Galu galā ir jāsaprot, ka šādi momenti palielina arī traumu risku spēlētājiem, kuriem pēc tam ir jāatgriežas savos klubos.

Tāpat pēc pamatskolas cienīgiem standartiem ar pirkstu rādīts uz Turcijas pusi, kas laicīgi nav spējusi nosaukt precīzu spēles norises vietu. Atsauksim vēl atmiņā vienu no Šnepa oficiālajām atziņām pēc Eiropas čempionāta, kad izkritām ceturtdaļfinālā vai izcīnījām 5.vietu, lai spriež katrs pats – “pietrūka veiksmes”… Vienmēr kaut kas pietrūkst un vienmēr ir kāds sliktais, kas neļauj LBS vīriem lietas novest līdz galam. Cik tas ir nopietni?

Skaidrs, ka no tā cieta arī spēles kvalitāte. Spēlētājiem neko nevar pārmest. Viņi izraujas no vietas, kur pelna iztiku ģimenei, lai pārstāvētu valsti, no kuras nākuši. Viņiem par šādām lietām nebūtu jādomā, bet skaidrs, ka apstākļiem, kaut vai aiz cieņas pret spēlētājiem (!), bija jābūt labākiem. Ar katru nākošo reizi, kad pienāk LBS gājiens rīkoties, tas allaž izraisa virkni jautājumu, bet liesmas ar savu sniegumu laukumā nodzēš spēlētāji. Šoreiz nebijām tālu līdz sava veida katastrofai. 0-2 pēc pirmajām divām kārtām būtu panikas celšanas vērts arguments. Bet cik gan ilgi tā spēsim turpināt? Izlase nav tikai spēlētāji. Tas ir vesels kopums. Pagaidām funkcionāri netur spēlētāju uzņemto tempu un tas varēja maksāt dārgi…

 

Kurš ko izdarīja?

Žanis Peiners, Sportazinas.com
Peiners pieteicies par šī modeļa līderi, foto: fiba.com

Zinot, cik daudz Latvijā ir ekspertu, kas publiski parādās vien konkrētos periodos, šī tēma ir ļoti jūtīga. Kurucu atliksim malā. Puisis ir jauns, lai ieskrienas.

Skaidrs ir viens, ka iezīmējies jauns līderis šim izlases modelim – tas ir Žanis Peiners. Savulaik bija bažas, ka veselības likstu dēļ Latvija pazaudēs lielu talantu, taču Žanis turpinājis strādāt un jautājumi par viņa veselību vairs nav. Viņš spēlē daudz un šobrīd izvirzījies par līderi. Ja ne viņš, tad 0-2 viennozīmīgi. Skaitļi runā paši par sevi – divās spēlēs vidēji 21,5 punkti, piecas atlēkošās bumbas, 5,5 rezultatīvas piespēles, abās spēlēs pa blokam un vidējā efektivitāte 27!

Saspēles vadīšana uzticēta BK “Ventspils” vīriem. Vairāki eksperti (?) par šo sminēja, sak’, Šķēle jau neesot tīrs saspēlnieks un Jakovičs kā otrais arī nav dāvana. Arī turpinājumā šur tur pavīdēja viedoklis, ka bumba tiekot pārturēta, u.t.t., bet saspēles vadītāja uzdevums ir kontrolēt bumbu un apgādāt partnerus ar piespēlēm, kas Aigaram izdevās 11 reizes aizvadītajās divās spēlēs. Atzīstami. Arī Jakovičs piesedza godam. Ja pirmajā spēlē nedaudz raustījās, tad jau “Arēnā Rīga” spēlēja daudz pārliecinošāk, tāpēc, pieskaitot vēl Žani, kurš uz pāris minūtēm var uzņemties šos pienākumus, varam droši teikt, ka pie esošā formāta, kad kvalifikācijas turnīrā neredzam Eirolīgas spīdekļus, šajā pozīcijā mums viss ir kārtībā un būs tikai labāk.

Arī garajā garā viss ir kārtībā. Sevi labi parādīja Anžejs Pasečņiks, kurš abās spēlēs guva 15 punktus, metienus no spēles realizējot ar 73% precizitāti! Skaidrs, ka korekcijas ieviesa Ronalda Šmita slimība. Tās dēļ viņš nevarēja doties ar izlasi uz Turciju, bet mājās nospēlēja atzīstami. Nedaudz dīvaini liekas pieredzējušā Freimaņa (ne)izmantošana – Turcijā Freimis iesāka pakaļdzīšanos (kopā spēlē 12 min), bet Rīgā tika pie iespējas vien pavicināt dvieli pēc kolēģu veiksmīgām epizodēm. Skaidrs, ka minūtes “atņēma” Šmita atgriešanās ierindā, kurš paņēma Freimaņa un Gražuļa (abiem pa 12 pret turkiem, bet pret zviedriem nulle) minūtes un Mejeris ar Siliņu, bet vai tiešām Freimanis nav pelnījis spēlēt vairāk? Tas lai paliek trenera kompetencē. Uzvara pret Zviedriju tika izcīnīta, tātad Vecvagars rīkojies pareizi. Nav svarīgi kādā veidā tiek sasniegts rezultāts. Jāpiebilst vien, ka beigu galā par visu atbildēs viņš (cerams, jo ierasts, ka parasti vainīgo nav) un mēraukla šoreiz ir pavisam prasta – vai nu mēs kvalificējamies Pasaules kausam vai paliekam ar garu degunu, jo arī šim modelim tas noteikti ir jāizdara.

Sasniegtais rezultāts

Bilance 1-1. Varējām labāk? Drīzāk varēja būt sliktāk. Protams, puiši spēli pret Turciju iesāka labi. Bija redzams, ka Vecvagars mājasdarbu izpildījis, bet, acīmredzot, ja uzvaras nebija, ne līdz galam. Jo arī Turcija bija uzvarama. “Četru minūšu” džeks Eirolīgā Melihs Mahmutoglu vadīja parādi, realizēdams sešus tālmetienus. Un kādos brīžos! Spēles sākums līdzjutējiem deva sajūtu, ka turki kritīs. Bet spēles gaitā tomēr parādījās, ka pretiniekiem trumpju bija vairāk un beigās, jau kādu laiku pirms finālsvilpes, vien retais cerēja uz panākumu. Savukārt pirms Zviedrijas spēles visi berzēja rokas. Zviedri mājās zaudēja ukraiņiem un uzreiz uzvirmoja “mēs jau šos nosmelsim” sabiedriskā doma. Tiesa, tobrīd neviens vēl neapzinājās, cik lielu iespaidu uz spēles kvalitāti atstās “apceļot apkārt pasaulei 80 dienās” stilā veiktais mājupceļš no Turcijas.

Kā dzīvosim tālāk?

Latvijas basketbola izlase, Sportazinas.com
foto: fiba.com

Skaidrs, ka arī šim izlases modelim potenciāls ir augsts. Bez Eirolīgas spēlētājiem mums ir vēl pāris spēlētāji, kas jau šobrīd mierīgi varētu iekļauties divpadsmitniekā ar noteiktu lomu – Artūrs Strautiņš, Mārtiņš Meiers (par viņa atteikuma iemesliem ir daudz spekulāciju, bet katrā ziņā “uzmetis” izlasi viņš nav), Rinalds Mālmanis un citi. Kalendārs mums ir pateicīgs, jo nākamās divas spēles aizvadīsim mājās pret Ukrainu un tad laiks atriebties turkiem. Uzvarot abas spēles noņemsim psiholoģisko slogu, iesoļojot noslēdzošajā pirmās kārtas fāzē ar komfortablu 3-1. Pie tam, pastāv cerība uz labāko spēku atsaukšanu uz rudens posmu.

Pilnībā objektīvi novērtēt izlases sniegumu nevaram. Pirmā spēle bija ieskriešanās, bet otrajā pilnvērtīgu sniegumu izdevās nodemonstrēt vien spēles otrajā daļā, kas parādīja, ka materiāls ir labs. Kurš ko (ne)var pa īsto redzēsim februārī, Rīgā. Pēc tā varam vien novēlēt LBS kārtīgi saplānot lidojumus, lai trešajā cēlienā, dodoties no Zviedrijas uz Ukrainu, nebūtu līdzīga situācija kā šoreiz. Spēlētājs ir dzīvs organisms un izlasē tam ir jājūtās komfortā. Ja LBS to nevar nodrošināt, tad rodas jautājums – par ko viņi saņem naudu?

Arī Vecvagars būs labāk apradis ar jaunajiem pienākumiem, jo šobrīd pilnībā laikam tos apguvis nav. Zināms, ka izlases treniņprocesā aktīvi piedalās arī eks-treneris Ainars Bagatskis. Cik no pieņemtajiem lēmumiem ir viņa, bet cik Vecvagara, zina vien izredzētie. Un tas pat nav svarīgi. Visu nosaka rezultāts. Gaidīsim to. Skaidrs, ka pēc sastāva arī šajā kvalifikācijas turnīrā kotējamies kā solīda izlase, iespējams, pat kā top līmeņa, ieskaitot arī aiz strīpas palikušos. Atliek vien to pierādīt laukumā.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here