Vecvagars: Gadījās gan labas epizodes, gan muļķīgas nesaprašanās

Vīriešu valstsvienības pirmais spēļu cikls Pasaules kausa izcīņas turnīrā beidzies ar pieņemamu sportisko bilanci – zaudējums izbraukuma spēlē Turcijā (73:85) un uzvara savā laukumā pār Zviedriju (82:73).

Portāls basket.lv pēc spēlēm uzdeva jautājumus galvenajam trenerim Arnim Vecvagaram.

Pirms kvalifikācijas spēļu sākuma teorētiski bija zināms, ka viss notiks sprinta tempā – daži treniņi un divas ļoti atbildīgas spēles. Vai prakse tomēr sagādāja arī kādu pārsteigumu?

Nē, bet visiem – treneriem un spēlētājiem – šī bija jauna pieredze. Pats tādā situācijā esmu bijis pirms 15 gadiem kā spēlētājs, bet tas tomēr ir cits skatu punkts. Teorētiski viss bija skaidrs un saplānots, bet dzīvē… Neteikšu, ka bija pārsteigumi, tomēr no septiņām aizvadītajiem treniņiem tikai trīs bija pilnvērtīgi – pilnā sastāvā. Daži basketbolisti tikai pirmdien vakarā atlidoja, jo vēl svētdien spēlēja klubu sastāvos. Savukārt spēļu dienās bija metienu treniņi, un sadarbības atkārtojām bez kontaktu cīņas. Tas, protams, atsaucās uz komandas spēles kvalitāti.

Ko nepaspējāt izdarīt?

Katrā komandā izmanto savus aizsardzības un spēlētāju rotācijas principus. Atšķiras nianses, kas basketbolā ir ļoti būtiskas. Īpaši stresa situācijās, kad jādarbojas instinktu līmenī. Nonākot valstsvienībā, spēlētājiem jāspēj pārslēgties, bet īsā brīdī kopīgo bildi salikt nav vienkārši. Centāmies lieki nesarežģīt uzdevumus, tomēr spēļu  laikā bija situācijas, kad kāds nospēlēja kā ieradis, nevis kā sarunāts. Uzbrukumā sadarbības tika apgūtas labāk, bet, šādā virknējumā pirmo reizi spēlējot, gadījās gan labas epizodes, gan muļķīgas nesaprašanās, kad spēlētājs vienkārši nesaprata, ko partneris darīs. Kļūdu skaits it kā nebija milzīgs (14 un 13), bet tās krita acīs.

Vai bija kādi pārsteigumi spēlētāju kondīcijas un veselības stāvokļa ziņā?

Nepatīkamākais – Šmita slimība, kas neļāva viņam doties uz spēli Turcijā un ietekmēja arī Rolanda sniegumu Rīgā. Citi bija gatavi spēlēt. Tiesa, vairākiem basketbolistiem bija savādāka slodze nekā pierasts klubos. Piemēram, vairāk laika nekā vidēji savos klubos laukumā pavadīja Žanis Peineram, Anžejs Pasečņiks un Aigars Šķēle. Atšķirība it kā tikai dažas minūtes, bet slodze ir lielāka.

Uz treniņiem tika uzaicināti 12 spēlētāji un nosaukti divi rezervisti, no kuriem vienu nācās izsaukt saslimušā Šmita vietā. Šāds piegājiens attaisnojās?

Jā, atvēlētajos dažos treniņos nebūtu lietderīgi iesaistīt vairāk spēlētāju. Var jau runāt, ka ārējā līnijā prasījās plašākas izvēles iespējas, bet mūs stipri ierobežoja problēmas ar Eirolīgas klubiem un Lejasmeiera veselības stāvoklis.

Redzot, kā Mahmutoglu “sašauj” mūsu grozu, gribējās lūkoties pēc izteikta aizsardzības speciālista. Pirms gadiem trim šādā kontekstā varētu nosaukt Artūra Strēlnieka vārdu…

Varbūt – pirms dažiem gadiem… Par valstsvienības kandidātos iekļaujamajiem basketbolistiem esmu runājis gan ar saviem palīgiem, gan Treneru komisijas locekļiem, gan klubu treneriem. Nedomāju, ka paslīdējis garām kāds, ko nebūtu pārrunājuši.  Turklāt esam ļoti sarežģītā situācijā arī tāpēc, ka potenciālos debitantus pārbaudīt nav laika un iespēju, bet uzreiz mesties oficiālā cīņā bez tiesībām zaudēt – tas ir liels risks.

To parādīja arī divu oficiālo spēļu debitantu pieredze šajā ciklā…

Artūrs Ausējs bija ar komandu pilnu sagatavošanās ciklu vasarā un aizvada labu sezonu Lietuvā. 0/5 trīspunktniekos Turcijā ir viņam neraksturīga statistika, un neteikšu, ka viņš būtu pieņēmis nepareizus lēmumus vai pārnervozējies. Katrā ziņā viņa nespēlēšana pret Zviedriju nav saistīta ar neuzticēšanos – vienkārši konkrētajā spēlē šajā pozīcijā produktīvi spēlēja Jānis Blūms, bet dažās situācijās laukumā bija vajadzīgi garāki spēlētāji. Rodionam Kurucam pietrūka dažu veiksmīgu epizožu, lai pārliecību iegūtu pats un arī komanda. Aizmetņi bija – zviedru saspēles vadītājam izsista bumba, labs garāmgājiens, taču noslēguma pietrūka. Ceru, viņam izdosies tikt pie nopietnākas spēļu prakses klubā.

Kā izdevās tikt galā ar lomu sadalījumu komandā?

Pirms spēlēm runājām par to, ko no kura sagaidām. Arī paši spēlētāji noteikti izvērtēja situāciju, ņemot vērā lielās izmaiņas sastāvā. Taču ar sarunām vien nepietiek. Turcijā bija epizodes, kad daži mazliet pavilka deķi uz savu pusi, cenšoties izdarīt vairāk, nekā no viņiem prasa un gaida. Video redzot savas kļūdas tika izdarīti secinājumi un pret zviedriem nepamatotu darbību jau bija mazāk. Protams, arī pretinieks bija savādāks.

Ja rīt būtu trešā spēle, saskaņotība droši vien būtu vēl labāka. Bet nākamā spēle būs pēc trim mēnešiem – februārī komandas veidošana atkal būs jāsāk no gala?

Pirmkārt, tas atkarīgs no sastāva – ja klāt nāks pieredzējuši spēlētāji, viss būs savādāk. Ja nenāks, ceru, būs vieglāk, jo pirmo spēļu pieredze būs nogulsnējusies atmiņās.

Par spēlētāju rotāciju – “garajā galā” bija plaša izvēle un tas atsaucās uz spēlētāju noslodzi. Piemēram, pirmajā mačā tikai četras minūtes spēlēja Mareks Mejeris, otrajā laukumā netika Rolands Freimanis un Andrejs Gražulis. Kas noteica šādu izvēli?

Freimaņa gadījumā izšķiroša nozīme bija komandas taktikai aizsardzībā. Bija sagatavoti divi pamatvarianti un spēles laikā noskaidrojām, kurš strādā labāk. Kad laukumā nebija Pasečņiks, citi – Siliņš, Mejeris un Šmits – mainījās sedzamajiem, sagādājot zviedriem lielākas problēmas. Ar Freimani aizsardzībā vajadzētu spēlēt savādāk. Basketbolā tā ir normāla situācija un Rolands to pieņēma, aktīvi atbalstot komandu uz soliņa. Būs spēles un pretinieki, pret kuriem noderēs tieši viņa stils un trumpji. Ceturtajā pozīcijā meklējām iespēju pastiprināt spēli. Turcijā vairāk pie vārda tika Ojārs Siliņš, Rīgā sākumsastāvā sūtījām Mareku Mejeri. Spēles gaitā abi trāpīja svarīgus metienus un deva savu ieguldījumu uzvaras sasniegšanā.

Spēlētāju rotācija ir treneru lēmums. Arī turpmāk būs situācijas, kad kāds spēlēs vairāk, cits mazāk, bet nākamajā mačā viss notiks otrādi. Tas ir jāpieņem.

Žanis Peiners un Anžejs Pasečņiks kļūst par valstsvienības šī modeļa līderiem?

Uzbrukumā – noteikti. Peinera netradicionālais spēles stils dažādoja mūsu uzbrukumu un jūtams, ka Lietuvas klubā viņš ieguvis lielu pārliecību. Pasečņiks labi noslēdza uzbrukumus un arī pats spēja izkārtot sev iespējas tikt pie punktiem. Viņš progresē un noteikti var spēlēt vēl labāk.

Cik lielā mērā Rolands Šmits bija gatavs spēlei ar zviedriem?

Viņš bija aizvadījis dažus treniņus, bet, protams, slimības sekas bija jūtamas. Dažas iecerētās sadarbības pat nemēģinājām, jo Rolands nevarēja darboties ar pilnu jaudu, bet citi spēlētāji nevarēja dot pienesumu tieši tādā veidā, kādā to dara Šmits. Tomēr viņš guva vairākus svarīgus punktus un palīdzēja aizsardzībā, apliecinot lielo potenciālu.

Pretrunīgu novērtējumu izpelnījies Aigars Šķēle, kuram vajadzēja uzņemties pamatsastāva saspēles vadītāja fuknkcijas…

Aigaram bija ļoti spilgtas epizodes, 20 punkti un 11 rezultatīvas piespēles divās spēlēs. Bija arī ne tik veiksmīgi brīži. Jāsaprot, ka uz viņa pleciem gūlās lielākā slodze nekā tas ir bijis iepriekš un nekā vēl tagad tas ir klubā. Valstsvienībā viņš līdz šim bijis Jāņa Strēlnieka dublieris, klubā līdzās ir pieredzējuši amerikāņi, ar kuriem tiek dalīts spēles laiks un atbildība. Taču viņš ir talantīgs spēles veidotājs, un tādi spēlētāji Latvijā patlaban ir deficīts.

Piedevām pretinieki ļoti labi analizē mūsu spēli un izdarīja mērķtiecīgu spiedienu uz mūsu ārējo līniju. Turkiem tas izdevās labāk, sviedriem – ne tik labi. Zinājām, ka zviedriem būs grūti tādu aizsardzības intensitāti noturēt visas 40 minūtes. Piemēram, Hakansons, cenšoties būtu ļoti aktīvs aizsardzībā, zaudēja efektivitāti uzbrukumā. Spēlētājam ir svarīgi just treneru uzticību un Aigaram tāda bija.

Pēc spēles ar zviedriem tika uzsvērts, ka lūzumu izdevās panākt, uzlabojot aizsardzību un cīņu par atlēkušajām bumbām, kas mača lielā daļā, maigi sakot, varēja būt labāka. Kas bija neveiksmju pamatā?

Aizsardzības kvalitāti ietekmēja treniņu trūkums. Jau pieminēju, ka pietrūka vienas nodarbības pirms spēles ar zviedriem, lai to, kas bija izdomāts un demonstrēts teorijā pārbaudītu praksē. Cilvēka uztvere darbojas dažādi ir dažādi – viens labāk saprot pateikti, cits – redzēto, vēl cits – to, ko pats izmēģinājis. Bet vislabāk strādā visas trīs formas kopā. Pirms mača ar zviedriem varējām izmantot tikai pirmo un otro.

Netika taču izdomāta fundamentāli jauna taktika!

Nē, bet pietrūka precizitāte sīkumos. Teorijā viss skaidrs, bet praksē kāds sekundes daļu nokavē, viss sabrūk un pretinieki tiek pie vieglajiem punktiem. Spēles gaitā saskaņotība uzlabojās un tas bija redzams arī uz tablo.

Aizsardzības kvalitāte un sekmes cīņā par atlecošajām bumbām ir ne tikai meistarības, bet arī motivācijas un koncentrēšanās jautājums. Varbūt komanda bija pārāk mierīga?

Par katra basketbolista vēlmi labi nospēlēt man šaubu nebija un nav. Tāpat, kā par paškritiku – gatavību atzīt kļūdas. Tikai zaudētos punktus ar to neatgūt. Uz kļūdām tika norādīts, taču bija vajadzīgs laiks, lai atrastu konkrētajai spēlēi piemērotāko spēlētāju virknējumu un taktiku. Ne velti spēle ilgst 40 minūtes – ir laiks gan kļūdīties, gan kļūdas izlabot. Svētdien to izdarījām.

Pret Turciju gan neizdevās.

Turki bija meistarīgāki pretinieki, bijām ļāvuši viņiem sajust spēles garšu, turklāt viņu līdzjutēji neļāva savai komandai atslābt – tāpat, kā mūsējie palīdzēja salauzt zviedrus. Bursā pēc neveiksmīgi aizvadītās trešās ceturtdaļas uz brīdi atguvām iniciatīvu, tomēr bija neveiksmīgas epizodes aizsardzībā un uzbrukumā apturēja ofensīvu. Jāgatavojas, lai februārī Rīgā ievirzītu spēli mums izdevīgā gultnē.

Spēlētāji atgriežas savos klubos. Ar ko nodarbosies galvenais treneris?

Turpināšu sekot mūsu labāko spēlētāju gaitām gan Latvijā, gan ārzemēs – klātienē un neklātienē. Neticu brīnumiem – iespējai, ka tik īsā laikā parādīsies ļoti spilgti talanti, kas varētu pastiprināt komandu, tomēr kandidātu sarakstā izmaiņas ir iespējams. Arī uzaicināto spēlētāju lokā – piemēram, pret ukraiņiem un turkiem ļoti noderētu Mārtiņa Meiera spēks.

Nākamajā spēļu posmā nebūs jāceļo – abus mačus aizvadīsim Rīgā. Tas nozīmē, ka būs iespēja gatavoties mierīgākā ritmā un kvalitatīvāk. Izaicinājumi būs nopietni. Ukrainas izlases garie spēlētāji ar Kravcovu priekšgalā vienkārši iedzina zviedrus panikā. Turki uz Rīgu brauks kā grupas līderi.

Protams, milzīga nozīme būs attīstībai FIBA attiecībās ar Eirolīgas klubiem, jo pašreizējā situācija neapmierina daudzus – gan mūs, gan ietekmīgāko Eiropas valstu nacionālās federācijas.

Autors: Guntis Keisels, basket.lv.