Zeids: Ja nebūtu Latvijas – Igaunijas līgas, visticamāk, klubs vairs nepastāvētu

“OlyBet” Latvijas Basketbola līga (LBL) jau labu laiku noslēgusies, un komandas var atskatīties uz aizvadīto gadu. Sportazinas.com, lai aktualizētu vietējo čempionātu, turpina rubriku – “Runā LBL treneri”. Šoreiz kārta “Valka”/”Valga” galvenajam trenerim Kristapam Zeidam.

Treneris stāsta par to, cik grūti ir vienlaikus cīnīties divās frontēs, kā arī atzīst, ka neskatoties uz salīdzinoši veiksmīgo startu, palikusi zināma rūgtuma garša par iespēto. Pieskaramies arī jautājumam par jauniešu attīstību un uz Latvijas – Igaunijas līgas izveidošanas ietekmi basketbola dzīvē kopumā un tālākā kluba pastāvēšanā.

“Ja man vaicātu pirms sezonas, teiktu, ka galvenais mērķis ir iekļūt “play-off” un piektā, sestā vieta bija tas, uz ko tēmējām. Apetīte rodas ēdot. Redzot, kā sezonas gaitā progresējām, gribējās sasniegt ko vairāk. Nepameta sajūta, ka varējām labāk. Arī ceturtdaļfināla sērijā ar Ogres komandu, protams, var meklēt attaisnojumus, kāpēc viss beidzās trīs spēlēs – ka bija jāspēlē paralēli divos turnīros, un ka spēļu grafiks bija smags, bet es to nedarīšu. Šo spēļu laikā sajutām, ka varam uzvarēt ne tikai kādā mačā, bet arī sērijā, tāpēc varbūt bija neliela rūgtuma sajūta. Bet kopsummā sezonu vērtēju kā labu,” iesākumā sacīja Zeids.

Varbūt tā apetīte radās no tā, jo līmenis bija ievērojami krities un redzējāt savu iespēju?

Neteiktu, ka sportiskais līmenis bija pārsteigums. Principā jau vasarā bija zināms, ka salīdzinājumā ar pagājušo gadu tas būs nedaudz zemāks. Kāda būs komandu rocība, sastāvi pirms sezonas gatavošanās – to visi zināja. Galvenie iemesli, kāpēc sezonas beigās bija neliels rūgtums, bija mūsu veiksmīgā komplektācija, sagatavošanās posms un tas, ka sezonas gaitā ievērojami uzlabojām savu spēli. Ja sezonas pirmajās spēlēs bija lielāks prieks uzvarēt kādu no augšgala komandām, tad tuvojoties “play-off”, visi sapratām, ka pretiniekus vai līgas nešķirosim, bet centīsimies iet uz ko vairāk kā tikai sešinieku arī Latvijā.

Neskaitot grūto spēļu grafiku, kādi vēl faktori ietekmēja sērijas iznākumu ar “Ogri”?

Noteikti pietrūka pieredzes. Mūsu komandas vidējais vecums bija salīdzinoši jauns [aptuveni 24,5 gadi – red.]. Neskatoties uz to, visi spēlētāji savā izaugsmē spēra soli augšup. Kādam tas bija solis līmeni augstāk, citam iespēja spēlēt vairāk minūšu kā iepriekš. Runājot par Ogres komandu, tad tomēr tās sastāvā bija tādi spēlētāji kā Rinalds Sirsniņš, Artūrs Bērziņš un Gints Antrops, kuri vēl nesenā pagātnē kļuvuši par čempioniem. Ar gribēšanu mūsu komandā viss bija vislabākajā kārtībā. Reizēm tā bija, iespējams, pat pārāk liela, bet tieši pieredzes faktors, manuprāt, bija izšķirošais. Tāpat jāatzīmē mājas spēļu priekšrocība. Ogrē atmosfēra bija fantastiska, kas tikai liecina par labo organizācijas darbu. Arī abām finālistēm būtu ko pamācīties, kā strādāt ar saviem līdzjutējiem, neieguldot pat lielus finansiālos līdzekļus, bet ar cilvēku entuziasmu ir iespējams reāli piesaistīt skatītājus. Lai cilvēki, ja varētu tā teikt, “saaugtu kopā” ar vietējo klubu.

Atgriežoties pie kalendāra. Jau pirms sezonas varēja nojaust, ja veiksmīgi tiek startēts abās frontēs, ka varētu rasties problēmas ar maču izspēli.

Par to runājām ar kluba vadību, bet ambīcijas bija pietiekoši augstas. Domājām tikai par rezultātu, bet kad nonācām līdz reālajai situācijai, sapratām, ka esam izrakuši paši sev bedri. Protams, tas nospēlēja savu lomu sezonas gala rezultātam. Kā jau teicu, nesaku, ka izšķirošu, bet tomēr. Iespējams, nenovērtējām savus patiesos spēkus līdz galam. Noteikti arī daļa atbildības jāuzņemas mums kā komandai, ka laicīgi nenoreaģējām un nenācām ar kādām iniciatīvām, kā šo situāciju risināt jau februārī vai martā. Kā to dara VEF, kas laicīgi par to domā. Dzīvojām savā mazā sapnītī, ka izturēsim play-off’us abās frontēs, bet tad pienāk situācija, ka jāspēlē piecas spēles nedēļā. Centāmies kā varējām šo ugunsgrēku dzēst, bet, diemžēl, Igaunijas Basketbola federācija bija nelokāma savā nostājā, tāpēc jāsaka lielu paldies “Ogres” vadībai un LBS, kur jautājuma risināšanā iesaistījās gan ģenerālsekretārs, gan prezidents, kas loģiski izvērtējot visus apstākļus, nāca mums pretī un izveidojām kaut cik pieņemamu izspēles modeli. Un šeit jau nav runa par piekāpšanos konkrēta kluba prasībām, bet runa ir par mūsu pašu spēlētājiem, kas nemaz tik daudz Latvijā nav. Ļoti ceru, ka kāds no mūsu spēlētājiem nākotnē būs arī izlasē. Šosezon labs piemērs, ka pierādot sevi šeit var nokļūt augstākā līmenī, bija Roberts Freimanis, kurš pārcēlās uz Ventspili. Edgars Lasenbergs ieguva balvu kā labākais sestais spēlētājs LBL. Piemēri ir. Man jau kā trenerim nav problēmu kaut vai katru dienu novadīt spēli, bet mums ir jārūpējas par mūsu spēlētājiem. Nospēlēt piecas spēles septiņās dienās ir ļoti grūti. Nedod dievs, ja kādam vēl gadās trauma… Kurš tad par to atbildēs? Mūsdienu profesionālais sports ir palicis tik traumatisks, ka, ja ir iespēja jebkādā veidā mazināt traumu iespēju, tad tas ir jādara.

Kā paši spēlētāji jutās pēc šī spēļu maratona?

Mikrotraumas bija praktiski visu sezonu. Spēļu bija ļoti daudz, pārsvarā spēlējām ar 10 cilvēku rotāciju. Uz beigām pievienojās Toms Leimanis, kas nedaudz uzlaboju situāciju, bet slodze visiem bija ļoti liela. Arī izbraukumu bija ļoti daudz, un tas viss kopā sasummējās. Tāpēc gribētu novilkt cepuri visu savu spēlētāju priekšā, jo nevienā brīdī neviens nesūdzējās un nekam netaupījās. Daļa pat pēdējos mēnešus spēlēja uz pretsāpju līdzekļiem. Visiem spēles noteikumi bija skaidri, kad viņi parakstīja līgumus, un ar to problēmu mums nebija vispār. Nekāda spēļu šķirošana nenotika, par ko man liels prieks. Gājām uz katru spēli, lai cīnītos par uzvaru. Gribētu pateikt arī lielu paldies fizioterapeitam Ervīnam Dzalbam, kuram tā bija pirmā pieredze ar profesionālu sporta komandu. Viņš paveica milzīgu darba apjomu. Reizēm pat uzcēla kājās brīžos, kad likās, ka spēlēt nebūs iespējams.

Kluba sistēmai ir piesaistīts Valkas sporta internāts. Pastāsti par to vairāk.

Pagaidām tajā ir tikai latviešu spēlētāji, bet būtu tikai labi, ja arī tas tiktu apvienots ar Igaunijas pusi, sadarbojoties ar Valgas sporta skolu. Konkrēts piemērs, kas regulāri tika iesaistīts lielajā komandā, bija Niklāvs Višņēvičs, kurš bija līderis LBL2 komandā, kā arī regulāri spēlēja LBL. Uz “play-off” mums pievienojās arī Elvis Šusters, kurš demonstrēja lielisku sniegumu LBL2, būdams viens no rezultatīvākajiem. Vecuma ierobežojumu dēļ viņš nevarēja regulāri “staigāt” no vienas komandas uz otru, tāpēc viņš vairāk atradās LBL2 komandas rīcībā, lai nesēdētu uz soliņa un iegūtu reālu spēļu praksi. Treniņprocesā un uz pāris spēlēm piesaistījām vēl divus jauniešus. Tāpēc var teikt, ka sadarbība izveidojās diezgan cieša, kas deva reālu pienesumu arī LBL komandai, it īpaši, kad sezonas laikā mums bija daudz mikrotraumu, tāpēc ar šo jauniešu piesaisti nodrošinājām kvalitatīvu treniņprocesu visas sezonas garumā.

Vairāki treneri pauduši uzskatu, ka viena no problēmām ir tā, ka arī talantīgākie jaunieši nav gatavi LBL līmenim.

Es piekrītu šim apgalvojumam, bet kā tad mēs viņus padarīsim tam gatavus? Vislabākais veids kā to izdarīt, ir uzticēties viņiem un dot iespēju. Tas sākas ar piesaistīšanu pieaugušo komandas treniņiem. Dažreiz tas sanāk pat tikai piespiedu apstākļos, jo ir sakrājušās mikrotraumas, bet viņiem ir jādod tā iespēja, jāļauj sajust tas pieaugušo basketbols. Vislabāk jau spēlētājs sapratīs pie kā jāpiestrādā, kad viņam būs iespēja sevi salīdzināt uz LBL fona. Treniņi ir viens, bet spēlē līmeņa atšķirības izgaismojās vistiešāk. Tāpēc jaunietis sapratīs, kas viņam jāuzlabo, u.t.t. Piemēram, manis iepriekš nosauktais Višņēvičs, kurš bija rotācijas spēlētājs arī LBL komandā, pēc pirmajiem sezonas mēnešiem pienāca pie manis un pateica – “trener, es tagad reāli saprotu, cik ļoti tas līmenis atšķiras, un kas man ir jāuzlabo.” Šādas iespējas dod realitātes sajūtu un motivāciju strādāt, un kļūt labākam. Šobrīd viņš ir izlases kandidātos pie gadu vecākiem, bet vēl 16 gados viņš nebija pat tuvumā gadu vecākai izlasei. Protams, varam runāt par to, ka šāda situācija radās nedaudz piespiedu kārtā. Ja klubam būtu vairāk naudas, jaunajiem spēlētājiem diez vai būtu iespēja, bet pie esošās situācijas tas deva pozitīvu grūdienu. Un es nevēlos izcelt tieši viņu, bet vēršu uzmanību uz to, ka šādiem piemēram mums Latvijā vajadzētu būt daudz vairāk.

Internāts, protams, ir tikai viens no veidiem kā jauniešiem progresēt. Viņiem bija iespēja divreiz dienā trenēties, izstrādāts arī uztura plāns, arī skola nāca pretī. Rīgā, iespējams, to ir grūtāk panākt, kad jaunieši var trenēties divreiz dienā, jo ir skola un katrs dzīvo savā pilsētas galā. Tāpat jauniešiem noteikti ir daudz grūtāk uzspēlēt LBL, esot VEF sistēmā, kā tas ir pie mums. Uzskatu, ka jaunieši jau laicīgi jāpiesaista pieaugušo komandu treniņos, lai viņi pakāpeniski ieietu sistēmā. Manuprāt, katrā LBL komandā jābūt vismaz vienam vai diviem jaunajiem. Protams, viena formula, kas visu atrisinās, nav. Bet nav obligāti jāskrien uz Spāniju vai kādu citu valsti. Talantīgākajiem U-18, U-20 spēlētājiem būtu jādod iespēja tepat. Esmu pārliecināts, ka esot LBL kluba sistēmā un spēlējot pie pieaugušajiem, ir daudz lielākas iespējas progresēt kā ārvalstu jauniešu čempionātos. Tas tomēr ir pieaugušo līmeņa rūdījums. Spēlē 5-10 minūtes LBL, bet otrajā līgā 30. Tas ir ļoti labs veids kā attīstīties. Nerunāju par ārzemju klubiem, kas ir augstākās raudzes, kur ir starptautiski atzītas jauno spēlētāju attīstības programmas. Ja šāda iespēja ir, tā jāizmanto, bet nevajadzētu akli skriet prom. Arī Latvijā ir diezgan daudz iespēju kā attīstīties. Labs piemērs ir Jānis Timma, kurš sāka Liepājā, pārcēlās uz Ventspili un pēc tam no VEF pārcēlās uz Krieviju, bet tagad jau ir Eirolīgas komandas starta piecinieka spēlētājs. Arī vecākas paaudzes spēlētāji kā Kristaps Janičenoks, Jānis Blūms un Armands Šķēle padsmit gados spēlēja “Brocēnos”, bet vēlāk izauga par izlases līderiem.

Kas pie mums jādara citādāk, lai aizvien vairāk jauniešu pēc sporta skolas absolvēšanas būtu gatavāki LBL līmenim?

Kopumā, ja skatāmies uz Eiropas, pat pasaules fona, Latvijas jaunatnes basketbola sistēma funkcionē ļoti labi. Visi jaunie spēlētāji, pat tie, kas jau agrā vecumā aizbraukuši prom, pirmos soļus spēruši LJBL. Tomēr, ja gribas spert nākamo soli attīstībā, es domāju, ka jaunatnes līgas treniņu metodika ir jāieliek kaut kādos rāmjos. Jāizveido šablons, pēc kura strādāt treneriem. Šobrīd pie jaunās izspēles sistēmas pieaugušo izlases treneris reāli strādā visu gadu, nevis tikai vasaras cēlienā. Viņš noteikti ir viens no kompetentākajiem cilvēkiem Latvijas basketbolā un vislabāk redz, kas latviešu spēlētājiem pietrūkst un kur varam progresēt. Uzskatu, ka viņam vajadzētu uzticēt izstrādāt šādu sistēmu bērniem un jauniešiem, kur būtu noteikts ko, kā un cik daudz katrā vecumā jāmāca, jātrenē un kādā vecumā ir jāapgūst kuri elementi. To noteikti varētu darīt kopā ar sieviešu izlases treneri. Noteikti ir jāpiesaista fiziskās sagatavotības treneris un, iespējams, pat visa treneru komisija, kura izstrādā šo plānu kopā. Un izlašu treneri brīvajos brīžos apmeklētu sporta skolas, paskatītos, kā norit darbs un pakonsultētu jaunos trenerus. Jo strādājot ar jauniešu izlasēm, es redzu, cik atšķirīgas pieejas un sagatavotība ir katram spēlētājam. Nav jau tā, ka kāds treneris izteikti nepareizi strādātu, bet tad būtu reālas vadlīnijas un, nākot uz jauniešu izlasēm, treneris reāli zina, ko no spēlētājiem prasīt un gaidīt. Nebūtu situācija, ka treneris pasaka “vājā mala” un puse kandidātu nesaprot, par ko ir runa. Pirms pāris gadiem bija gadījums, ka atnāk spēlētājs no top komandas U16 vecumā. Rezultatīvākais līgā, bet kad iedodam uzdevumu 1 pret 1, tad visu laiku “krīt iekšā” uz pirmo soli. Parunājām un izrādījās, ka viņi sporta skolā jau divus gadus sedz tikai 2-3 zonu, jo vajag uzvaras. Bet kāda jēga no tā, ja spēlētāji neattīstās? Tāda situācija nedrīkst būt. Jaunatnes līgai prioritāte ir labi spēlētāji, nevis labas komandas. Tas pats ir ar fizisko sagatavotību. Jāsāk ir no pamatiem. Nevar būt tā, ka 18 gados, ieejot svaru zālē, džeks nemāk pareizi pietupties bez stieņa. Viņam nemaz svaru nevar dot, bet pareizs pietupiens un izklupiens jāmāca jau 12 gados. Jāstrādā ir visiem kopā un pēc vienotas sistēmas, tad rezultāts ilgtermiņā būs labāks. Latvijā ir ļoti daudz labu jauno basketbolistu, ir tikai jātic viņiem un jāstrādā, tad NBA nebūs pārsteigums, bet norma katru gadu.

LBS paziņojuši par Latvijas – Igaunojas līgas izveidi. Ko vari teikt saistībā ar šo? Jūsu komandai laikam šāds lēmums nāk par labu visvairāk no visiem.

Protams, ņemot vērā kā mums gāja šogad, tas nāks par labu. Sapratām, ka tādā režīmā spēlēt nav prāta darbs, savukārt, tā kā šis ir divu valstu kopprojekts, tad, startējot tika vienā līgā, būtu grūtāk to pavilkt finansiāli. Bet šo projektu atbalstu un ne tikai no “Valka”/”Valga” pozīcijām, bet kopumā. Skatoties no visām perspektīvām, tas tikai ir solis uz priekšu basketbola attīstībai. Pirmkārt, piekrītu uzskatam, ka Latvijā interese par basketbolu zūd, jo jau pirms sezonas, paskatoties klubu sastāvos, par 90% var pateikt, kuras komandas cīnīsies par medaļām. Kā arī šogad notika. Otrkārt, mazajiem klubiem ir daudz vieglāk piesaistīt sponsorus, jo Latvijas tirgus ir ļoti mazs. Ja pie sponsoriem var doties ar Latvijas – Igaunijas līgas produktu, tas palielina iespējas, jo daudzi uzņēmumi darbojās visā Baltijā, un līdz ar šādas līgas izveidi, tirgus kļūst divreiz lielāks, kur sevi reklamēt. Treškārt, sportiskais princips, jo būs vairāk spraigu maču. Kaimiņu sāncensība plus vidējā masa kļūs kvalitatīvāka. Tās būs jaunas asinis. Piemēram, lai arī spēlētāji LBL pastāvīgi maina klubus, bet ja ir jāspēlē četri apļi, jau trešajā mačā man nav jāveic padziļināta izpēte, kā pretinieku komanda spēlē. Es zinu, kā spēlē viens vai otrs spēlētājs, jo lielākā daļa šajā līgā ir daudzus gadus. Ja es nezinātu, kā pret viņiem jāspēlē, tad rastos jautājums, ko es daru kā treneris. Apvienotajā līgā katrai spēlei būs lielāka vērtība. Ar 16 komandām un astoņām izslēgšanas spēlēs tā jau būs daudz kvalitatīvāka un nopietnāka līga. Tāpat arī spēlētājiem tas būs labs izaicinājums. Paņemsim par piemēru Robertu Freimani, kurš spēra soli augšup. Ko Latvijā nozīmē „izsisties” priekš tādiem spēlētājiem kā viņš. Tas ir VEF vai “Ventspils”. Rupji rēķinot, tās ir četras vietas viņa pozīcijas spēlētājam, kur spēlēt Latvijā augstākajā līmenī. Tagad nāks klāt “Kalev/Cramo”, Tartu vienība, kas viņu var pamanīt. Tāpat arī par citiem spēlētajiem, iespējams, pieaugs interese arī Igaunijas vidusmēra klubiem, kas līdz ar šīs līgas izveidi, vēlēsies attīstīt savu līmeni.

Ja skatāmies arī tālākā nākotnē, nedaudz pafantazējot, Latvijai vienai pašai ceļazīmi uz Eirolīgu neiedos. Līgai ar deviņām vai astoņām komandām diez vai. Savukārt, ja tā būs jau 16 komandu līga, laika gaitā piesaistām somus vai zviedrus un izveidojās divas divīzijas, tad starptautiskajā mērogā tās ir daudz plašākas iespējas tikt pamanītiem. Lielisks piemērs ir Adrijas līga. Belgradas “Crvena Zvezda” finālā zaudēja “Buducnost” vienībai un otrie nākamgad spēlēs Eirolīgā. Diez vai tas viņiem būtu izdevies, startējot tikai no Serbijas čempionāta. Līdzīgu attīstības ceļu jāmēģina iet arī Latvijas – Igaunijas līgai, vēlāk attīstoties varbūt līdz Baltijas jūras čempionātam. Jo reāli skatoties, Latvijas tirgus ar  astoņām komandā turnīrā ir pārāk mazs.

Pēc Latvijas – Igaunijas līgas uzvarētāju noskaidrošanas komandas pēc tam izspēlēs medaļas arī atsevišķi savu valstu čempionātos. Kurā tad startēsiet Jūs?

To es šobrīd nemācēšu teikt, tas ir jāvaicā komandas vadībai.

Iepriekš kuluāros izskanēja spekulācijas, ka “Valga/Valka” projekts varētu beigt pastāvēt. Šobrīd vari noliegt šīs baumas?

Situācija bija pavisam vienkārša. Kluba sapulcē tika pateikts – ja būs apvienotā līga, tad klubs turpinās pastāvēt. Ja līga netiks izveidota, tad par 90% komandas nebūs, jo startēšanu divās līgas klubs nevarētu pavilkt.

*Citas intervijas rubrikas ietvaros:

Kristaps Valters, “Valmiera”/”ORDO” – “Latvijā nav vienotas basketbola sistēmas”

Agris Galvanovskis, “BetSafe”/”Liepāja” – “Nauda bija iztērēta, līgumi parakstīti un tajā brīdī nekas cits neatlika”

Sandis Buškevics, BK “Jēkabpils” – “Kad pievienojos, uzreiz jādomā, kā nokomplektēt treniņu ar 10 spēlētājiem”