Bertāns: Eiropā ir daži treneri, kas nevēlas, lai spēlē savu spēli

Kamēr Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) kluba Sanantonio “Spurs” basketbolisti Kavai Lenards un Rūdijs Gejs ārstē savainojumus, pie lielāka spēles laika ticis latviešu basketbolists Dāvis Bertāns. Hoopshype publicējusi interviju ar Bertānu.

– Vai Gregs Popovičs ir tāds, kādu tu iztēlojies pirms došanās uz NBA?

– Noteikti zināju, ka viņš vada vienu no labākajām basketbola organizācijām pasaulē un ka tās stils ir Eiropas basketbolam tuvākais no visām NBA komandām. Tas nenozīmē, ka punktus vienmēr gūs viens spēlētājs, bet gan to, ka būs spēles, kurās seši vai septiņi spēlētāji var gūt divciparu skaitli gūtajos punktos. Tā tam būtu jābūt.

– Tevi NBA draftā pirms dažiem gadiem izvēlējās 2. kārtā (ar 42. numuru), kas droši vien ir nedaudz zemāk, nekā gaidīji. Tev tas droši vien nāca par labu, jo nokļuvi Sanantonio.

– Patiesībā mana drafta pozīcija nebija tālu no tās, kādu mēs gaidījām. Cerējām, ka Sanantonio mani draftēs pirmās kārtas beigās, taču viss laikam tomēr notiek ne bez iemesla. “Spurs” tiešām bija laba izvēle, bet numuram, ar kādu mani izvēlējās, nebija nozīmes.

– Vai Popovičs rakstura un attiecību veidošanā ar spēlētājiem ir līdzīgs kādam trenerim, ar kuru esi strādājis Eiropā?

– Esmu spēlējis pie daudziem treneriem, tomēr neviens nav tāds, kāds ir viņš. Domāju, ka viņš tāds ir vienīgais. Eiropā ir daži treneri, kas nevēlas, lai spēlē savu spēli un nespēj pieņemt to, ka pretinieku komanda gūst kaut vienu grozu (smejas). Bieži ir situācijas, kad pretinieku komanda gūst kaut trīs grozus pēc kārtas, un treneris par to ir ļoti neapmierināts. Savukār šeit, ar pieredzi, kāda ir Popam, viņš zina, ka nav iespējams katru reizi atturēt pretiniekus no punktu gūšanas. Viņš vēlas, lai aizsardzībā visu daram tik labi, cik vien varam. Kamēr tā daram, viss ir kārtībā. Viņš vienkārši vēlas, lai mēs būtu pretī savam sedzamajam un padarītu viņa metienu pēc iespējas grūtāku. Jācer, ka tas nebūs precīzs.

– Belgradas “Partizan” trenējies pie interesanta trenera Dules Vujoševiča, kurš mēdz darīt diezgan trakas lietas. Vai tev ir kāds traks stāsts par viņu?

– (Smejas) Tas ir vēl viens ļoti īpašs treneris. Mēs ar [tagadējo Sakramento “Kings” aizsargu Bogdanu] Bogdanoviču kopā ar Duli pēc treniņiem pavadījām ļoooooooti daudz stundu. Tajā vecumā tas patiešām ļoti palīdzēja. Bijušās Dienvidslāvijas valstu mentalitātē ir savs trakums. Viņam noteikti ir raksturs, taču viņš ļoti rūpējās par saviem spēlētājiem un mēs to tā arī uztvērām. Protams, ka nebija patīkami, kad viņš uz tevi kliedza, bet viņš par spēlētājiem rūpējās. Viņš ar mums palika pēc treniņiem, lai mēs varētu trenēt metienu pēc aizsega, un mēs reizēm nedrīkstējām doties prom, kamēr nebijām trāpījuši desmit tālmetienus pēc kārtas. Dažreiz viņš lika mest dārza cimdos (smejas). Bija daudz dažādu lietu, taču beigu beigās tas viss mums ļoti palīdzēja.

– Tagad tev NBA klājas diezgan labi, bet pagātnē tev bija arī grūti brīži – divi krustenisko saišu savainojumi. Kāds tev bija šis periods?

– Pirmkārt, tajā vecumā tas bija ļoti smagi… Pirmajā reizē man, šķiet, bija 19 gadi… Bija smagi tam visam iet cauri, kad biju sācis sevi pierādīt Eiropas basketbolā. Man bija pirmā Eirolīgas sezona, un tā bija daudzsološa sezona. Tikt pie tāda savainojuma, zinot, ka daudzi pēc tādas traumas nav atgriezušies savā līmenī vai laukumā vispār… Domāju, ka tas beigās palīdzēja man kļūt mentāli stiprākam, un es sapratu, ka viss notiekošais ir jāutver pēc iespējas labāk. Savā ziņā savainojumu izmantoju, lai uzlabotu savu spēli citos aspektos.

– Ar kuru traumu bija grūtāk tikt galā: pirmo vai otro?

– Noteikti ar pirmo, jo nezināju, ko gaidīt. Nezināju, kas man ir jādara, kāda būs rehabilitācija, kāda būs operācija. Nezināju praktiski neko, ko sagaidīt šajos deviņos mēnešos. Tad atgriezos un jutos lieliski…, līdz tas notika atkal. Un, kad tas notika, nodomāju, ka spēšu to izdarīt vēlreiz – tas prasīs laiku un man jābūt pacietīgam, bet es to varu.

– Vai kādā karjeras posmā esi  bijis nobijies par savu karjeru? Iespējams, domāji, ka vari neatgriezties savā līmenī vai ka nāksies basketbolu likt malā?

– Nē, jo tādas domas nekad nevienam nepalīdz. Katru dienu darīju to, kas man bija jādara un koncentrējos tam, lai kļūtu labāks un sagatavotos atgriezties laukumā.

– Popovičs nesen slavēja tavu metienu, sakot, ka tādu nevar iemācīt. Tu taču no kāda to iemācījies, vai ne?

– Kopā ar brāli spēlējām jau no bērna kājas, jo mūsu tēvs bija basketbolists un vēlāk arī treneris. Vienmēr bijām groza tuvumā. Tāda rutīna, protams, daudz palīdzēja. Pēc tam arī mans laiks “Partizan”. Treneris Dule man iegalvoja, ka visi šie smagie veidi, kā trenējām metienu treniņos, mešanu spēles laikā padarīs supervienkāršu. Domāju, ka man tas bija nākamais solis.

– Kristaps Porziņģis, tavs komandas biedrs Latvijas izlasē, droši vien pašlaik ir slavenākā persona Latvijā. Kurā vietā tu ierindotu sevi? Populārāko cilvēku desmitniekā?
– Droši vien ne tik augstu. Cenšos būt pēc iespējas piezemētāks. Domāju, ka slavenības statuss nozīmē to, ka prese ļoti daudz par tevi runās. Tā kā par mani nav īpaši daudz ko runāt, jo neeju ārā, neeju ballēties…, viņiem ir diezgan maz darba. Ārpus basketbola, protams.

– Bet šobrīd arī tu saņem piekrišanu no apkārtējiem – nesen noslēdzi līgumu ar aizsargekipējuma uzņēmumu “Blindsave”. Vari nedaudz par to pastāstīt?

– Tā dibinātājs Andis (Blinds) sāka ar florbolu, kas Eiropā ir populārs sporta veids, un beigās ieviesa to arī basketbolā. Viņš man, manam brālim un daudziem izlases spēlētājiem iedeva produkcijas pirmo prototipu, cerot gūt atsauksmes. Man bija iespēja to izmēģināt, un man tas uzreiz ļoti patika. Parasti aizsargekipējums liek justies nedaudz neērti, bet šajā gadījumā tā nebija. Iepriekšējā vasarā to valkāja visa izlase…, izņemot Porziņģi, kuram ir līgums ar adidas. Man pašlaik nav līguma ar kādu lielo uzņēmumu. Tiklīdz radās doma par sadarbību un līguma parakstīšanu, tas šķita loģiski. Domāju, ka tādējādi varam viens otram palīdzēt mūsu karjerās.