Latvijas izlases brāķis jeb trīs treniņos visu neapgūsi

peiners, sportazinas
foto: FIBA

Var tikai saprast Latvijas vīriešu basketbola izlases galveno treneri Arni Vecvagaru un viņa komentārus intervijai basket.lv par visnotaļ īso laiku, ko pēdējā sasaukumā kopā pavadīja komanda. Jaunā un daudz aprunātā Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) izspēles kārtība ierobežo iespējas attīstīt komandas ķīmiju uz laukuma. Nule aizvadītās Latvijas valstsvienības spēles pret Turciju un Zviedriju Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā to brīžiem spilgti attēloja.

Komandas spēles manierē kardinālas izmaiņas pēc galveno treneru maiņas nebija novērojamas. Pārmaiņu veikšana arī tikai šķistu pārdroša, ņemot vērā, ka ievērojama daļa no komandas, ja ne tika pārstāvēt valsti 2017. gada Eiropas čempionātā, tad vismaz piedalījās izlases kandidātu treniņprocesā. Tomēr klāt nākušas ir arī pāris vasarā neredzētas sejas, kamēr zaudēti ir vairāki līderi. Ja pilnā sastāvā ir aizvadīti tikai trīs treniņi un ar attiecīgajiem komandas biedriem vienā pieciniekā nav dzīves laikā daudz spēlēts, tad tas neizbēgamā kārtā atstās iespaidu uz savstarpējo sapratni.

Pavērojiet, cik gludi norit šī Latvijas izlases sadarbība Eiropas čempionāta spēlē pret Lielbritāniju:

Protams, ka Porziņģa kalibra spēlētāji (un Lielbritānijas kalibra aizsardzība) šādas izspēles ievērojami atvieglo. Bet, pat neņemot vērā izpildītājus, ir atšķirība starp iepriekšējos fragmentos redzēto un sekojošo izspēli jeb pirmo tās izmantošanas reizi viesos Turcijā:

Ne tik sinhroni izpildīti aizsegi, kāda īslaicīga Anžeja Pasečņika minstināšanās un efekts ir zaudēts. Tas ir sekundes simtdaļu jautājums.

Vai kādam pat var kaut ko pārmest? Kustīgo Pasečņiku noteikti var ievietot Porziņģa vietā iepriekš izmantotās kombinācijās. Tajās gan viņam bija jāiejūtas dažu treniņu laikā pēc smaga pārlidojuma no Grankanārijas.

Iespējams, ka pat vēl vairāk šādu morāli var attiecināt uz spēli aizsardzībā, kur savstarpēja nesaprašanās var tūlītēji maksāt divus punktus. Atbilstoši augstu sapratni aizsardzībā visticamāk neviena pasaules komanda vēl nav noslīpējusi nepilnas nedēļas laikā.

Par piemēru var ņemt pāris kļūdas, kur viens no izlases spēlētājiem izpildīja mainīšanos ar sedzamajiem, bet otrs tam nebija gatavs. Gluži kā šis Turcijai uzdāvinātais brīvais trīspunktu metiens:

Skaidrojums visticamāk ir vienkāršs. Šķēle, kurš kā aizsargs spēles laikā sastopas ar neskaitāmām pick-and-roll sadarbībām, paredzēja, ka viņš pats ir atbildīgs par savu cilvēku. Viņš jau tomēr tobrīd bija laukumā pabijis piecas minūtes ar Pasečņiku, kuru Latvijas izlases treneri necenšas iesaistīt pirmā un piektā numura maiņās.

Viss gan nebija tik vienkārši. Turcija, izpildot divus aizsegus (angliski saucams par double drag screen), epizodē iesaistīja arī trešo spēlētāju un attiecīgi arī trešo aizsargu. Siliņam, kā kustīgam spēlētājam, kurš var segt vairākas pozīcijas, šo situāciju atrisināt ar sedzamo maiņu varēja likties pašsaprotami. Spēles karstumā nekas gan nav pašsaprotams, ja nav pietiekami ieliktas iepriekšējas iestrādes un/vai nenotiek attiecīga komunikācija.

Kas līdzīgs novērojams ir arī šajā epizodē pret Zviedriju, kurā Žanis Peiners bija pārliecināts par spēlētāju maiņu un to vienpusēji arī izpildīja:

Šoreiz tas tieši bija Siliņš, kurš palika pie sava sedzamā, nevis apmainījās ar Peineru. Fakts, ka pretinieki abus šos momentus neizmantoja ir ironisks, bet tās jebkurā gadījumā bija lieliskas iespējas. Turklāt nešķiet, ka tādas tika dalītas pa labi un pa kreisi “EuroBasket” laikā.

Protams, ka treneriem, ir arī iespējams spēlētāju uzdevumus šādās situācijās atvieglot. Ja pakļausies kalendāra specifikai un mēģināsi aizsardzībā spēlēt maksimāli pragmatiski (pasīvāka aizsardzība, katrs vairāk atbildīgs par savu pretspēlētāju), tad basketbolistu kļūdu daudzums spēles plāna izpildījumā varētu mazināties. Mūsdienu basketbola daudzpusība gan tādu pieeju sodītu.

Piemēram, lai kā treneru korpuss izvēlētos segt Turcijas izlases līderi Melihu Mahmutoglu, 2,18 metrus garajam Pasečņikam būs jāsasniedz trīs punktu līnija, ja viņa sedzamais tiks iesaistīts sadarbībā, proti, pretinieku centrs liks aizsegu. Ar Pasečņiku laukumā spēlēt tradicionālāku pick-and-roll aizsardzību, kurā garais spēlētājs atkāpjas uz grozu līdz ar aizsega licēju, ir racionāli. Spēlētājam ar viņa parametriem tikt līdz trīs punktu līnijai un vienlaicīgi arī kontrolēt garo spēlētāju ir pietiekami grūts uzdevums (jāmin gan, ka, neskaitot sekojošo video, “Gran Canaria” centrs vairākkārt ar to tika arī galā).

Bet kustīgums un iespējas aizsardzībā mainīties tomēr ir viens no šī izlases modeļa trumpjiem, pat iztrūkstot vairākiem spēlētājiem. Spēles minūtes, kas Rīgā tika aizvadītas ar augumā mazākiem pieciniekiem, uzdrošinoties brīvi mainīties ar sedzamajiem, uzspieda zināmu stagnāciju Zviedrijas uzbrukumam. Pievērsiet uzmanību ne tikai veidam kā tiek segta bumba, bet kā ap 0:08 atzīmi video Jānis Blūms un Rolands Šmits samainās atpakaļ, lai iegūtu parocīgākus pretspēlētājus:

Ne velti šīs iepriekš norādītās nesaprašanās vispār atgadījās. Komanda bija gatavota šādai pieejai aizsardzībā, neskatoties uz īso sagatavošanās laiku.

Kāds varbūt teiks, ka ne jau Aigars Šķēle un Ojārs Siliņš viens otru pirmo reizi iepazina. Bet domājams, ka kopīga pieredze aizsardzībā oficiālās spēlēs viņiem ir gaužām maza. Šādi faktori arī zināmā mērā ietekmēs pašu produktu, kas Pasaules kausa kvalifikācijas spēlēs tiks piedāvāts līdzjutējiem.

Sporta līdzjutēji, kuri vēroja kaut vienu no abām spēlēm, iespējams, ir gatavi nosaukt arī kādas uzkrītošākas Latvijas spēlētāju kļūdas, piemēram, uzbrukumā. Tās patiešām bija pārlieku daudz un vairākas pat nav vērts padziļināti analizēt. Atkal gan ir vietā jautājums, cik ļoti tās varēja ietekmēt nogurums un pārbraucienu sekas. Pārstāvot BK “Ventspils” vai “VEF Rīga”, tev nenāksies divreiz trīs dienu laikā spēlēt Eiropas izlašu līmenī pavisam citās kontinenta pusēs.

Savstarpējas komunikācijas kļūdas galu galā var uzskatāmi atrast, parādīt un kaut cik droši secināt, ka mazās iespējas kopā iespēlēties, tās ir veidojušas. Tas, ko nevar objektīvi novērtēt, ir ķibeles, kuras varētu būt radušās noguruma rezultātā. Paši spēlētāji arī tomēr pārlieku nesūkstīsies par kādu negulētu nakti.

Tomēr nepamet sajūta, ka divas aizvadītās spēlēs ļāva mums jau redzēt, kā šāds izspēles formāts var dažādos veidos ietekmēt laukumā redzamā basketbola kvalitāti.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here