Jubilejas gladiatoru pastaiga Rīga – Valmiera bez pastalām un džinsām

Laikā, kad cilvēki stāvēs veikalu rindās pēc otrās Valmiermuižas sešpakas, pīs vainagus vai meklēs papardes ziedu, tikmēr 200 traki ļaudis ar uzrakstu Brīvību Latvijai! uz krūtīm, veiks gladiatoru pastaigu no Rīgas līdz Valmierai. Skrējiena starta šāviens tiks dots tieši pēc desmit dienām, 23. jūnija pusnaktī 00:00 pie Brīvības pieminekļa. Online rezultātiem varēs sekot līdzi – ulktrataka.lv

Skrējiens Rīga – Valmiera notika piecas reizes no 1989. līdz 1993. gadam. Pirms četriem gadiem brīvdienu skrējēju apvienība Ņergas tradīciju atjaunoja, 2014. gada 8. martā notika sestais skrējiens. Viens no galvenajiem atjaunotā skrējiena vaininiekiem ir skriešanas entuziasts Matīss Vecvagaris.

“Man nebija doma rīkot sacensības, paņēmām mašīnu ar oranžajām bākugunīm, pieci cilvēki savācamies un aizskrējām,” savu pirmo skrējienu līdz Valmierai atminas Matīss Vecvagaris. “Ievācu informāciju un uztaisīju rakstu par skrējienu. Virsraksts Sīmaņa vilinājums, informācija bija tik daudz, ka vajadzēja visu izlikt ārā. Apkašā sākās komentāri – kur jāpiesakās, cik jāmaksā, kad būs skrējiens. Apkārtējie iedrošināja, ka skrējiens ir jātaisa augšā. Uzlikām ierobežotu cilvēku skaitu, Latvijā nebija daudz, kuri varētu pieveikt visu distanci. Skatījāmies kalendārā, lai nevienam netraucētu sezonas sākumā un sportisti negūtu traumas.”

Matīss ir liels sporta, it īpaši skriešanas entuziasts, 2012. gadā viņš pirmo reizi piedalījās skrējienā apkārt Monblāna virsotnei, tajā pašā gadā viņš ar draugu no galvaspilsētas aizskrēja uz Salacgrīvā notiekošo festivālu Positivus. Tāpat Vecvagaris ir piedalījies vēsturiskajā Grieķijas ultramaratonā (246 km) starp Atēnām un Spartu, kā arī ņēmis dalību citos garo distanču skrējienos.

107 kilometru Gladiatoru pastaiga trešās atmodas laikā (1989-1993) kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu. „Brīvību Latvijai!” uz dalībnieku numuriem.
Foto: ultrataka.lv

“Toreiz, 1989. gadā Latvijai bija atmoda, bet neatkarība vēl nebija. Tagad finišs ir pie Sīmaņa baznīcas kliņķa, bet agrāk skrējiens beidzās, kur tagad atrodas Valleta, tur ielas vidū stāvēja finiša līnija. Atceros, kad ziemā staigāju apkārt Brīvības piemineklim un domāju, kur varētu visi savākties pirms skrējiena. Blakus Laimas pulkstenim bija Čilli pica, gāju iekšā un teicu, ka man vajadzētu parunāties ar vadītāju. Viņi pasaka: “Piedoties, mēs veramies ciet, jo šeit būs remonts.” Gāju uz citu restorānu, kas atradās Raiņa Bulvārī, arī tur man atteica. Pēcāk runāju ar dalībnieku, kurš bija piedalījies pirmajā skrējienā un viņš teica, ka numuru izņemšana un reģistrācija bija Universitātē. Aizgāju uz mācību iestādi, tur kabinetu tik daudz, kamēr atradu atbildīgo personu, bet beigās sarunāju.”

Valmierā katru gadu norisinās vieglatlētikas sacensības Prezidenta balva, šovasar norises vieta būs Ogrē. Pirmsākumos uz sacensībām sabrauca latviešu vieglatlēti no visas pasaules, pēc tam formāts pārgāja starptautiskā līmenī. Iesākumā, sacensības saucās Triju zvaigžņu spēles, pirmās sacensības bija noliktas 1993. gadā. Tāpēc skrējiens Rīga – Valmiera notika līdz vieglatlētikas sacensību atklāšanas gadam. Tajā laikā cilvēki bija gatavi skriet pastalās, tāpēc, ka Latvijai vajadzēja brīvību un neatkarību.

“Latvijā nav nevienas sacensības, kur būtu ierobežots dalībnieku skaits,” šī gada dalībnieku skaitu komentē Vecvagaris. “Šogad mums ir lielākais sportistu skaits, kāds pieteicies atjaunotā skrējiena vēsturē. Pieteikušies 107 skrējēji, par brīvu skrien dalībnieki, kuri skrēja tajā laikā, priekšrocība ir brīvprātīgajiem, kuri ir palīdzējuši iepriekšējos gados. Starp brīvprātīgajiem mēs izlozējam pirmo numuru nākamajam gadam. Tāpat mums ir ārzemnieki, vienu gadu divi igauņi aizskrēja uz Siguldu, vajag arī tādu jautrību, lai viņi stāsta saviem draugiem par tādu skrējienu. Nesen pieteicās 20 spāņu karavīri, kuri dzīvo Ādažu militārajā bāzē. Ņemot vērā, ka sacensības notiek no piektdienas uz sestdienu, tad daudzi dalībnieki ņem brīvu dienu no darba. Izguļas, visu dienu kājas uz galda un vienkārši atpūšas. Ļoti bieži cilvēks ir satrenējies, bet neuzstāda labu rezultātu, jo nav skrējis naktī. Katram ir savas tendences, kā veido savu treniņu procesu, tāpēc nevar noteikt vienu pareizu programmu. Viss ir atkarīgs, kādu bāzi tu esi ielicis ziemā.”

Distancē atrodas seši “zviedru galda” punkti. Pirmie trīs – saldie, atlikušie trīs – sāļie. Konkrētais punkts atrodas pie Rubenes, 13 km no Valmieras.
Foto: valmieraszinas.lv

Agrāk skrējiens bija kā ierocis cīņā par Latvijas neatkarības atgūšanu, bet tagad sacensības ir krietni augstākā sportiskajā līmenī. Entuziasti visu gadu gatavojas skrējienam, lai pievarētu iespaidīgo distanci. Svarīga ir arī psiholoģiskā sagatavotība, jo attālums ir liels un vieglākais ceļš vienmēr būs izstāties, bet drosmīgākais – turpināt.

“Naktī viss izskatās plašāks, dienā tu redzi līdz konkrētai vietai. Atceros, kad pats skrēju, man atmiņā palicis kalns pie Rāmkalniem, kas iet uz Murjāņiem,” savu skrējienu uz Valmieru atminas Vecvagaris. “Tajā brīdī man pabrauca garām autobuss un izskatījās, ka tas aiziet debesīs. Skrienot distanci, ceļa malās skrējējiem parādās dažādas lietas, vienu reizi mēs ceļa malā nolikām klavieres. Iespējams, ka šogad arī parādās klavieres vai kāds cits objekts. Skrējienu vienmēr taisījām aprīļa sākumā, kad bija vēss laiks. Brīvprātīgajiem trases malā arī bija sarežģīti, jo bija vēss gaiss un visu laiku nācās dzert siltas tējas. Tagad būs otrādāk, brīvprātīgajiem labi, bet skrējējiem varētu būt karsti. Iepriekšējais rekords bija 101 finišētājs, tas ir tādā gadījumā, ja startē 120 līdz 130 dalībnieki. Pirmo reizi skrējiena vēsturē, šogad mēs dalībniekiem dosim medaļas. Iepriekšējos gados finišā mēs iedevām strūdeli un kefīru. Manā uztverē tie ir divi dažādi cilvēki – kurš piesākās stresā pirmajā janvārī un pavisam cits cilvēks, kurš skrien naktī, visas malas sāp un viss ir slikti. Šogad finišā uz lielās skatuves uztāsies grupa Riga Reggae un būs lielā telts, kurā varēs sasildīties. Mums sakrīt vērtības – brīvība, miers un cīņa pret karu.”

Šogad distancē dosies arī Valmieras mērs Jānis Baiks un bijusī latviešu vieglatlēte, soļotāja Jolanta Dukure, kuri gladiatoru pastaigu veiks nūjojot.

https://www.facebook.com/ultrataka.lv/posts/916229241871766

Trases rekords nav pārspēts kopš 1992. gada, kad leģendārais skrējējs Georgs Jermolajevs distanci veica 8:01:38 sekundēs. Tajā laikā viņam esot piederējuši 59 pasaules rekordi dažādos garajos skriešanas gabalos. Neskaitāmos skrējēja panākumus var apskatīt šeit.

“2014. gadā es viņu sameklēju un saku: “Pagājis 21 gads kopš iepriekšējā skrējiena, tagad atjaunojam sacensības.” Kā jau rekordistam, piedāvāju viņam dot startu, viņš atbildēja: “Kādu startu? Man pašam ir jāskrien.” Rekordam ir jākrīt, iespējams, to šogad paveiks Andris Ronimoiss, kurš skrien takas pasaules līmenī. Ja viņš kalnos skrien pāri 100 kilometriem, tad šis posms būs īsāks, bet distance ir intensīvāka un vienveidīga. Nesen pieteicās skrējēja Vita Devjatņikova, kas varētu būt nopietns pieteikums rekordam. Augsts temps ir četras minūtes kilometrā, kas veido 15 km/h lielu ātrumu.”

Skrējiena galvenais mērķis ir ziedojumi labdarībai, katru gadu tiek izvēlēts kāds bērns ar kustību traucējumiem, ar dalībnieku ziedoto naudu var palīdzēt sargeņģelim [rīkotāju definējums – aut.].

“Mūsu galvenais mērķis ir labdarība, to mēs ieviesām otrajā gadā pēc skrējiena atjaunošanas. Pirmajā gadā ziedojām meitenei Undīnei ratiņkrēslā, tad mums bija Jēkabs, kuram vajadzēja delfīnu terapiju. Pagājušogad mums bija Lāsma, savukārt, šogad ziedosim Kristai, kura paša spēkiem nevar staigāt. 180 cilvēki savāca aptuveni trīs tūkstošus eiro, ko ziedot bērniem. Ja tev distancē paliek grūti, tad tu atceries par sargeņģeli, kurš tevi gaida finišā. Emocionāls vēl ir tas brīdis, kad finišā tu ieraugi iepriekšējo gadu sargeņģeļus. Mēs jau viņus netraucējam, bet tā ir viņu pašu iniciatīva atnākt un atbalstīt skrējējus,” skrējiena galveno mērķi iezīmēja Matīss Vecvagaris.

Lai katram skrējējam ir savs sargeņģelis, kurš stimulē sasniegt finišu!