11. vieta U19 PK basketbolā – vājš rezultāts vai loģisks iznākums?

12/07/2021 23:41
Nokopēts
Latvijas U19 basketbola izlase

Aizvadītajā nedēļas nogalē noslēdzies Pasaules kauss basketbolā U19 vecuma grupā (2002. dzimšanas gads). Tajā piedalījās arī Latvijas izlase, kas turnīrā savās mājās mājās finišēja 11. vietā, divreiz uzvarot Irānas vienaudžus, bet vienreiz Dienvidkoreju.

Vai 11. vieta ir labs rezultāts?

Vēsturiski, startējot starp pasaules labākajiem šajā vecumā, labākais sasniegums bijis 9. vieta, kad Valda Valtera vadībā 1999. gadā izdevās gūt sešus panākumus astoņos mačos. Pēc tam 2011. gadā arī Latvijā notiekošajā čempionātā mūsējie tika pie 10. vietas, bet 2019. gadā pēc sudraba medaļām U18 Eiropas čempionātā kopā ar treneri Artūru Visocki-Rubeni 2000. un 2001. gadā dzimušie basketbolisti U19 Pasaules kausu noslēdza 12. pozīcijā.

Pirms turnīra uz šo izlasi tika liktas klusas cerības, ka ceturtdaļfinālam vajadzētu būt reālam mērķim, kaut vai paskatoties sastāvu, kur figurēja Latvijas basketbolā zināmi uzvārdi – Helmanis, Bagatskis un Feierbergs. Tāpat Spānijas augstākajā basketbola līgā (ACB) debitējušais Rodijs Mačoha, kā arī Latvijas basketbola klubus pārstāvošie Kristians Šulcs un Noa Daniels Viljamsons.

Nepatīkami pārsteigumi izveidojās jau gatavošanās procesā, kad potītes traumu ieguva Krišs Helmanis, nepiedaloties lielākajā daļā pārbaudes spēļu, bet neilgi pirms čempionāta sākuma kļuva zināms, ka izlasei Pasaules kausā savainojuma dēļ nevarēs palīdzēt Freds Bagatskis, kurš, būdams gadu jaunāks, tika uzskatīts par svarīgāko vai vienu no galvenajiem spēlētājiem šajā izlases modelī. Kopumā var teikt, ka Latvijas izlase finišēja savā līmenī, kur tā apmēram bijusi vienmēr, taču no šīs izlases tika gaidīts nedaudz vairāk. Tāpat iegūtā pozīcija nav tik aktuāla, bet spēles kvalitātes un satura ziņā šī izlase izskatījās visai nepārliecinoši.

Problēmas uzbrukumā

“Uz papīra” šī valstsvienība izskatījās talantīga, tomēr laukumā redzētais parādīja pavisam citu ainu. Ļoti acīs krīt latviešu mazrezultativitāte, kas atspoguļojas arī statistikas ailītēs, kur vidēji spēlē gūtajos punktos (64,6) esam priekšpēdējā vietā, apsteidzot vien divreiz pārspētos irāņus (63,4). Arī kopējā metienu precizitātē esam 12. vietā, aptuveni turpat, kāda vieta tika iegūta turnīra noslēgumā. Skatoties mačus, varēja novērot, ka mūsu puišiem izteikti nav vajadzīgā niknuma gan uzbrukumā, gan arī aizsardzībā. Tas parādās arī pārtverto bumbu skaitā, jo latvieši caurmērā cīņā pretiniekus apzaga 5,9 reizes, uzrādot otru vājāko rādītāju starp visām vienībām.

Līdz ar Bagatska nespēlēšanu Latvijai piekliboja arī tālmetienu procents. Lai gan bijām viena no līderu komandām, trīspunktu metienu izpildīšanā, tomēr ar to realizāciju tik labi nesekmējās un šajā rādītājā ar 24,9% apsteidzām vien Āzijas pārstāvi Irānu, kā arī Āfrikas valstis Mali un Senegālu. Lielā mērā lielais skaits izmesto tālmetienu skaidrojams ar to, ka pirmajā turnīra mačā pret Puertoriko pretinieki spēles lūzumu un uzvaru panāca, pielietojot zonas aizsardzību, tādēļ šadu taktiku pret Lativju nereti pielietoja arī nākamie sāncenši. Lai šādu aizsardzības veidu apspēlētu, ir nepieciešami precīzi metieni no distances.

Visa turnīra gaitā iezīmējās divi izteikti tālmetienu izpildītāji – Ričards Daniels Vanags un Kristians Feierbergs. Jā, viņi izmeta daudz trīspunktniekus, taču realizācijas procents ne tuvu nebija tāds, lai kādu no viņiem sauktu par snaiperi. Vanags vidēji iemeta 2,1 no astoņiem tālmetieniem, bet Feierbergs 1,6 no 5,9. Iespējams, ka tieši šajā basketbola elementā visvairāk varēja izjust Bagatska iztrūkumu, kas veicināja arī zonas aizsardzības apspēlēšanas problēmas un, visticamāk, pat uzvaru neiegūšanu atsevišķos mačos.

Nikolajs Mazurs

Nikolajs Mazurs | Foto: FIBA

Ne tikai metienu precizitāte bija nepilnība Latvijas uzbrukumā, bet arī to neizpilde vajadzīgajā brīdī. To noteikti var skaidrot ar spēlētāju nepārliecinātību par savu metienu. Piemēram, viens no izlases līderiem Mačoha visa čempionāta laikā tā arī nerealizēja nevienu tālmetienu, lai gan visbiežāk darbojās tieši trešā numura pozīcijā, proti, tur, kur ideālajā gadījumā jābūt komandas vispusīgākajam basketbolistam. Tāpat arī izlases kapteinis Šulcs nebija stabils no distances, kura metiena tehnika neļauj metienu izpildīt ātri, tādējādi nespējot sodīt pretiniekus par kļūdām aizsardzībā. Saspēles vadītājs Skuja arī nav tendēts izpildīt daudz metienus aiz trīspunktu metienu līnijas, tādā veidā zaudējot daudzpusību uzbrukuma izspēlēs.

Izšķirošajos dueļu brīžos jūtami pietrūka spēlētāja, kurš varētu uzņemties iniciatīvu un aizvest spēli līdz panākumam. Skuja kā cilvēks, kurš visvairāk bija ar bumbu rokās Latvijas izlasē, bieži nevarēja atrast vēlamo metienu auguma trūkuma dēļ, vairākas reizes pieļaujot kļūdas piespēlēs momentos, kad pamata saspēles vadītājam tas nebūtu pieļaujams. Pieminētajam Mačoham spēcīgakā puse noteikti ir caurgājiens un spēle ar muguru pret grozu, taču to ir visai viegli ierobežot, atstājot spēlētāju bez iespējas uzbrukt. Tikmēr Helmanis pirmajās cīņās vēl nebija īsti gatavs aizvadīt ilgas minūtes laukumā, kā arī viņš nebija aizvadījis daudz treniņus kopā ar komandu, kas garajam basketbolistam ir īpaši svarīgi, lai izjustu savus kolēģus. Kopumā iezīmējās vēl viena problēma uzbrukuma arsenālā un tā ir spēja apspēlēt pretinieku viens pret viens situācijās. Tas ir ļoti nozīmīgi īpaši tad, kad ir jāizšķir spēles liktenis. Atceroties divus gadus vecāko jauniešu izlasi, tad tajā bija pat divi basketbolisti, kuriem bija pietiekama meistarība un uzdrīkstēšanās “ņemt spēli savās rokās” – Artūrs Žagars un Artūrs Kurucs. Šajā izlasē tāds spēlētājs tā arī neatradās.

Vai viss ir tik slikti?

Neskaitot spēli pret Austrāliju, tad mēs savā grozā neielaidām izteikti daudz punktus. Pret Irānu zaudēti 48 un 63 punkti, pret Koreju 67, bet pret ceturtās vietas ieguvēju Serbiju 71 punkts. Astotdaļfinālā pret Senegālu aizsardzība bija līmenī, jo pretinieki spēja gūt vien 57 punktus, taču pašu uzbrukums bija vēl bēdīgāks, jo Latvija 40 minūtēs sakrāja tikai 44 punktus.

212 centimetrus garais Uvja Helmaņa dēls Krišs pēc smagnēja čempionāta sākuma noslēdzošajos dueļos parādīja savu vispusību un talantu. Spēlē pret Koreju Helmanis izcēlās ar 30 punktiem un 11 atlēkušajām bumbām, bet mačā par 11. vietu pret Irānu viņam pietrūka trīs gūtie punkti, lai nodrošinātu sev “triple-double” (septiņi punkti, 12 bumbas zem groziem un 11 rezultatīvas piespēles). Dažreiz bija sajūta, ka centrs groza apakšā tiek par maz “pabarots” ar piespēlēm, bet arī tas ir jautājums par saspēles vadītāju prasmēm un agresivitāti uzbrukumā kopumā.

Latvijas U19 basketbola izlase

Latvijas U19 basketbola izlase | Foto: FIBA

Dažās epizodēs uzspīdēja arī Feierbergs, bet, demonstrējot vienveidīgu sniegumu, pozitīvu spēles ritmu atrast nespēja. Turnīru pārliecinoši uzsaka Mačoha, kurš nebaidījās ņemt spēli savās rokās, bet pēdējās cīņās bija palicis ēnā, kas, iespējams, saistīts ar nelielo kājas savainojumu, kurā viņš iedzīvojās apakšgrupu posma spēlē. No Mačohas treneri un līdzjutēji, visticamāk, gaidīja daudzpusīgāku un stabilāku sniegumu. Savukārt šīs izlases spēles diriģentam Skujam arī labas epizodes mijās ar sliktām, kas neradīja uzticību Latvijas uzbrukuma organizācijai. Par salīdzinoši lielu pārsteigumu var uzskatīt Dāvja Denafa veiksmīgo iekļaušanos šī līmeņa basketbolā. Viņš bija galvenais izlases cīnītājs un varētu pat teikt, ka vienīgais spēlētajs, kura acīs tik tiešām bija redzama degsme un azarts. Ar savu cīņassparu un nepadošanos viņš vairākās svarīgās epizodēs spēja aizskriet ātrajā uzbrukumā un gūt vajadzīgos punktus, ar kuru gūšanu, kā jau minēts, latviešiem klājās pavisam grūti.

Par treneru darbu jaunatnes izlasēs vienmēr var spriest, jo tajās allaž, kāds basketbolists būs palicis “aiz borta”, vai arī citam netiek dota tāda loma, kādā viņš ir pieradis atrasties ikdienā. Līdz ar to vērtēt trenera Nikolaja Mazura darbu nav viegli, kā arī tas ir uzdevums citiem cilvēkiem, taču pavisam noteikti viņš bija savā vietā, jo jau pirms tam ilgus gadus ir strādājis ar jauniešiem, tā kā nevarētu teikt, ka viņam šī vide bija sveša.

“Kopumā spēle ar Austrāliju parādīja, ka mēs nebijām Pasaules kausa izcīņas pirmā astoņnieka komanda. Lai tāda būtu, nevajag sapņot – vajag strādāt, jau no mazotnes bērniem ieliekot stabilus basketbola prasmju pamatus. Bez tiem šādā līmenī cīnīties ir ļoti grūti, ja vien neesi no dabas apveltīts ar fenomenālu atlētismu, kā, piemēram, daži Āfrikas basketbolisti Pirms septiņiem gadiem, kad iepriekš strādāju ar jaunatnes izlasi, basketbolistu vidējais sagatavotības līmenis bija augstāks. Daudzus biju trenējis no bērna kājas, ilgi strādājām pie fundamentālām lietām. Piemēram, Dāvis Geks jau tad prata pareizi atbrīvoties metienam pēc aizsega, un šī prasme tagad viņam dod iespēju labi spēlēt arī pieaugušo basketbolā. Supertalanti jau nepazudīs, bet svarīgi ir kvalitatīvi sagatavot vidējo slāni, lai būtu meistarīga nākamā LBL spēlētāju paaudze,” šāds bija Mazura komentārs pēc pēdējās cīņas turnīrā.

Var teikt, ka latviešiem pietrūka atlētisms un fiziskais spēks, tomēr šis nav nekāds jaunums un šāda problēma jau ir bijusi vairākām izlasēm. Tāpat skaidrs, ka, lai cīnītos ar pasaules labākajiem vienaudžiem mūsējiem ir jābūt taktiski gudrākiem, vai jābūt vismaz vienam jaunietim ar ļoti lielu talantu. Šajā izlasē nebija tik īpašu spēlētāju kā savulaik bija Kristaps Porziņģis vai Anžejs Pasečņiks, bet tādi basketbolisti nevar būt katrā vecuma grupā, it īpaši Latvijā, tāpēc jārēķinās, ka spēlēt Pasaules kausā ir sarežģīts uzdevums, bet tas dod labu ieskatu trūkumos un atklāj lietas, kas turpmāk ir jāuzlabo. Tīri elementāri var redzēt, ka izlašu spēlētāji, kas čempionāta beigās bija pirmajās vietās, ikdienā jau ir iekļāvušies NCAA, vai pat ULEB Eirolīgas, vai FIBA Čempionu līgas komandās. Tikmēr mūsu izlasē stabils spēlētājs augstākā līmeņa pieaugušo basketbolā nebija. Noslēgumā var pielikt zīmīgu vietnes “Twitter” ierakstu, kur parādās, cik daudz pasaulē ir īpaši talantīgi spēlētāji, līdz kuru līmenim latviešiem visbiežāk ir grūti aizsniegties…

    Pagaidām neviens nav komentējis
logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām