Šķēle: Neatbalstu ne ārzemju treneru, ne naturalizēto spēlētāju iekļaušanu izlasē
Latvijas izlases aizsargs Aigars Šķēle šovasar pievienojās jaunieceltā vīriešu izlases trenera Roberta Štelmahera vadītajam klubam Tallinas “Kalev”/”Cramo”, kur viņam asistē arī Akselis Vairogs.
Šķēle aizvadīto sezonu pavadīja Francijas augstākajā līgā, taču viņa pārstāvētajai Antibes “Sharks” tā izvērtās pagalam neveiksmīga – pēdējā vieta turnīra tabulā un izkrišana uz otro līgu. Lai arī sezonu universiālais aizsargs individuāli iesāka atzīstami, tās otrajā pusē viņa spēles laiks un līdz ar to produktivitāte ievērojami samazinājās.
“Sportazinas.com” sazinājās ar Šķēli, lai noskaidrotu iemeslus, kādēļ sezonas otrā puse izvērtās vājāka nekā pirmā, kādi bija galvenie iemesli pievienoties Tallinas klubam, kā arī citām aktualitātēm.
Sezonas otrā puse komandai turpināja būt neveiksmīga, taču arī individuāli tev tā bija vājāka nekā pirmā. Ar ko tas skaidrojams?
Sezonas gaitā nomainījās komandas galvenais treneris, arī rezultāts izvērtās diezgan bezcerīgs, tādēļ uz beigām jau vairāk laukumā tika laisti vietējie spēlētāji. Līdz ar to ievērojami samazinājās mans spēles laiks un bija tā, ka deva tikai vienu iespēju – ja trāpu, varu turpināt spēlēt, ja nē, tad tiku ņemts malā un principā vairāk nespēlēju. Tāpēc arī sezonas beigu daļa izvērtās tik indviduāli neveiksmīga. Lielāko ietekmi uz to atstāja treneru maiņa. Protams, varēju kādā spēlē “izšaut” un tad arī spēlēt vairāk, bet atklāti sakot, īpaši daudz iespēju vairs man nedeva un nebaudīju trenera uzticību.
Kad ieradās jaunais treneris, viņš neizrunāja ar spēlētājiem, ko no tiem sagaida laukumā, kādas būs lomas, u.t.t.?
Pirmajā dienā mēs aprunājāmies, bet tā arī bija vienīgā reize, kad mums divu mēnešu laikā bija saruna divatā. Diemžēl, mums neizveidojās nekāds kontakts.
Antibes “Sharks” ir klubs ar ambīcijām. Kā vadība reāģēja uz izkrišanu no augstākās līgas?
Neskatoties uz šīs sezonas neveiksmi, klubam paliek augsti mērķi. Sastāvam ir piesaistīts Eiropā labi zināmais horvāts Roko Ukičs. Tas man bija pārsteigums, ka spēlētājs ar tādu “vārdu” piekrita spēlēt otrajā līgā. Tāpat ierindā būs vairāki spēlētāji ar pirmās līgas pieredzi, tāpēc sastāvs nokomplektēts tikpat spēcīgs kā šosezon, iespējams, pat labāks. Viņu mērķis ir izcīnīt Francijas titulu piecu gadu laikā – mērķi komandai ir un budžets, lai to realizētu, arī.
Pēc sezonas necentās tevi pierunāt palikt?
Sezonas laikā, kad vēl pie grožiem bija Džulians Espinosa, viņš man teica – lai neuztraucos, ka mēs noturēsimies pirmajā līgā un mani labprāt redzētu nākamajā sezonā kā vienu no komandas līderiem un ies runāt ar kluba vadību, lai ar mani noslēdz līgumu vēl uz pāris gadiem. Rezultātā viņš divus mēnešus pirms sezonas beigām tik atlaists, bet klubs izkrita uz otro līgu, tāpēc arī sarunas par palikšanu nemaz nebija. Tā kā man ar jauno treneri Nikola Antiču nebija izveidojies nekāds kontakts, nebūtu arī palicis, vienalga, ko man piedāvātu.
Kādi bija piedāvājumi pēc sezonas?
Piedāvājumu nebija daudz. Godīgi sakot, nezinu konkrēti kuru valstu klubi interesējās, ar to nodarbojās aģents. Interese bija, taču, ja tā nav nopietna, tad arī mani par to īsti neinformē, jo no tā nav jēgas. Varbūt sezonas pirmajā pusē bija lielāka interese, jo individuāli spēlēju labi. Vasarā varēju jau gaidīt vēl kādus piedāvājumus, bet sapratu, ka spēlēt pie Roberta Štelmahera un Akseļa Vairoga būtu vislabākais variants, jo es zināju, ko no manis sagaidīs un prasīs. Tāpat Tallina ir arī tuvu mājām.
Vai pirms pievienošanās Tallinas “Kalev”/”Cramo” runājāt par to ar Štelmaheru?
Jā, vasarā aprunājos ar Robertu. Viņš vaicāja, kādi ir mani nākotnes plāni, un vai es gribētu spēlēt Tallinā. Likās, ka tas varētu būt labs variants un tad jau mans aģents sazinājās ar kluba vadību.
Vai arī spēlēšana VTB Vienotajā līgā kalpoja kā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nolēmi pievienoties klubam?
Noteikti. Līgā ir ļoti augsts līmenis. Tajā spēlē komandas ar solīdiem budžetiem, bet pēc iespējām Eirolīgā varētu spēlēt kādi pieci klubi. Tā ir laba iespēja sevi pierādīt, spēlējot pret tik augsta līmeņa pretiniekiem. Arī vidējais līmenis ir pietiekami augsts.
Vai Tallinā vēl atceras tavu brāli Armandu (aizvadījis četras sezonas “Kalev”/”Cramo” sastāvā)?
Protams, uzreiz pirmie jautājumi bija, kā iet brālim. Mums nesen bija komandas prezentācijas pasākums un man jau prasīja – ko brālis tev ieteicis, kā pavadīt brīvo laiku Tallinā (iesmejas). Viņu šeit atceras ar labu. Tomēr aizvadīja vairākas sezonas un ļoti labā līmenī. Latiņa man ir uzlikta diezgan augsta.
Kā tu raksturotu sadzīvi Tallinā?
Klubs mani nodrošinājis ar dzīvokli, kuram ir liela platība un arī atrašanās vieta ir ļoti izdevīga, jo klubam nav savas treniņbāzes, tāpēc treniņi notiek dažādās vietās pilsētā, bet es dzīvoju tieši pa vidu no visām zālēm, kur mēs trenējamies. Tāpēc arī nesaskaros ar sastrēgumu problēmām. Pilsēta ir skaista un moderna, šeit ir ko darīt.
Pastāsti par sagatavošanās posmu – kā tas noritēja?
Sen nebiju bijis kopā ar klubu jau no pirmās dienas sagatavošanās posmā, jo parasti biju aizņemts izlasē un treniņiem pievienojos teju pirms sezonas sākuma. Sagatavošanās aizritējusi labi. Bija grūti treniņi. Starp citu, komandai piesaistīti divi, t.s., “dzelzs vīri” [no angļu valodas “Iron man”], kas piedalās triatlonos un ielika mums fizisko bāzi. Tāpēc arī daudz skrējām pa kalniem, mežiem, smiltīm, u.t.t. Slodzes bija nopietnas, bet pa ilgiem laikiem beidzot jūtos ļoti labā fiziskajā formā un uz sezonas pirmo spēli būšu gatavs par 100%. Vienīgā problēma ir tā, ka šobrīd vairākiem spēlētājiem ir savainojumi – gan mikrotraumas, gan nopietnākas. Viens no amerikāņiem pārbaudes spēlē salauza roku un viņam jau tiek meklēts aizstājējs. Cerams, ka līdz sezonas sākumam situācija uzlabosies.
Runājot par pārbaudes spēlēm, lai arī daudz zaudējām, tās bija noderīgas. Izdarījām pareizos secinājumus un progresējām ar katru maču. Spēlējām ar spēcīgiem pretiniekiem – [Maskavas apgabala] “Khimki”, ar [Viļņas] “Rytas” un [Kauņas] “Žalgiri”. Pats spēlēju otrā numura pozīcijā, epizodiski par pirmo.
Latvijas izlasei EČ kvalifikācijā ielozētas Grieķijas, Bulgārijas un Bosnijas un Hercegovinas izlases. Kā tu varētu komentēt izlozi?
Ielozēti ir diezgan spēcīgi pretinieki, bet līdz ar jauno izspēles kārtību, šobrīd ir grūti noteikt komandu patieso spēku samēru. Nevar zināt, kuri spēlētāji ieradīsies, kuri nē. Jācenšās uzvarēt pēc iespējas vairāk spēles, lai jau laicīgi būtu kvalificējušies finālturnīram un neatstātu neko un pēdējo brīdi. Ļoti žēl, ka Latvija netika uzaicināta uz olimpisko kvalifikāciju. Neviens laikam īsti negrib, lai mēs tur cīnāmies, tāpēc, diemžēl, arī nākamā vasara būs brīva no izlases mačiem.
Pirms Štelmahera apstiprināšanas amatā, tika virzīti arī pāris ārzemju speciālisti – itālis Andreā Trinkjēri, bet pēc tam maķedoniešu izcelsmes turks Oktajs Mahmuti. Vai tu atbalstītu, ja izlases rindas vadītu ārzemnieks?
Neatbalstu ne ārzemju treneru, ne naturalizēto spēlētāju iekļaušanu izlasē. Tāpēc jau izlases spēles ir tik interesantas, jo to pārstāv vienas valsts spēlētāji. Štelmahers ļoti labi pazīst visus spēlētājus un ikdienā ir tiem sekojis līdzi. Viņš pratīs izmantot to labās puses un zinās, uz ko viņi ir spējīgi. Savukārt, ja atnāktu ārzemnieks, viņam paietu laiks, kamēr viņš saprastu, kurš ko var, u.t.t. Viņam paietu laiks, kamēr viņš iepazītos ar reālo situāciju, kamēr Roberts var strādāt uzreiz. Uzskatu, ka Štelmahera iecelšana izlases galvenā trenera amatā bija visloģiskākais solis.
