Piecas lietas, par kurām mums jāpateicas Skudram
Kontinentālās hokeja līgas (KHL) klubs Rīgas “Dinamo” aizvadīja ļoti sliktu sezonu, izcīnot vien deviņas uzvaras 60 mačos un ierindojoties pēdējā vietā visā līgā. Ir liels kārdinājums visās problēmās vainot galveno treneri Pēteri Skudru, un to izdarīja arī komandas vadība, uzreiz pēc sezonas neturpinot sadarbību ar Latvijas speciālistu. Kļūdu tiešām netrūka, tomēr, lai kāda būtu mūsu attieksme pret šo speciālistu, jāatzīst, ka par dažām lietām mums viņam jābūt pateicīgiem.
Uzsāka paaudžu maiņu
Paaudžu maiņa bieži vien ir ļoti sāpīgs process, kura dēļ cieš arī komandas rezultāti. “Dinamo” gadījumā tas gan nebija aktuāli, jo kopš 2014. gada komanda nav spēlējusi “play-off” turnīrā un tikai vienu reizi reāli pretendēja uz iekļūšanu tajā. Sarunā ar KHL preses dienestu Skudra uzsvēra, ka vienā brīdī no “Dinamo” vadības tika saņemts signāls par kursa maiņu – lielāku uzticību jaunajiem spēlētājiem. Un kāds arī varētu iebilst, ka Skudra vienkārši pildīja priekšniecības pavēli, taču īsti tā nav.
Ir treneri, kuri šo uzdevumu izpilda formāli. Proti, pieteikumā, iespējams, ir daudz jauniešu, tomēr tas nozīmē vien to, ka pieredzējušajiem hokejistiem ir vēl lielāks spēles laiks, kamēr jaunie tiek pie 5-8 minūtēm. Skudra godīgi mēģināja iesaistīt jauniešus. Jānis Švanenbergs, Ernests Ošenieks, Miks Tumanovs, Ņikita Mateiko, Jānis Voris, Gļebs Prohorenkovs, Daņila Larionovs – cerams, ka šiem jauniešiem spēlēšana pieaugušo līgā nāks par labu. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka daži no viņiem iespēju saņēma tikai dēļ tā, ka bija nepieciešams aizpildīt vietas pieteikumā.
Jānis Švanenbergs | Foto: Kaspars Volonts / Rīgas “Dinamo”
Reanimēja Dzierkala karjeru
Iespējams, 23 gadu vecumā nebūtu īsti pareizi runāt par karjeras reanimēšanu. Talantīga uzbrucēja pirmo piegājienu Rīgas komandā diez vai var saukt par veiksmīgu, jo 42 spēlēs viņš sakrāja vien 13 (5+8) punktus. No malas šķita, ka Ģirts Ankipāns līdz galam neapzinās šī hokejista spējas un vienkārši nesaprot, kā viņu izmantot. Pirms 2019./2020. gada sezonas uzbrucējam netika piedāvāts jauns līgums, jo puses nespēja vienoties par atalgojumu.
Nākamo sezonu Dzierkals pavadīja Somijā, un savainojumu dēļ tā sanāca saraustīta. Tomēr uzbrucēju uzaicināja uz “Dinamo” un izrādījās, ka viņš ir Skudras stila spēlētājs. 2020./2021. gada sezona parādīja Dzierkala potenciālu visā krāšņumā – desmit vārti un 14 piespēles noteikti nav viņa limits. Prieks, ka uzbrucējs atguva pārliecību savos spēkos, it īpaši pirms mājas pasaules čempionāta. Tajā pašā laikā būs interesanti pavērot, ka Dzierkalam veiksies cita trenera vadībā.
Pats Skundra pēc sezonas nosauca Dzierkalu par sezonas atklājumu. “Viņš ir ļoti čakls hokejists, kurš nebaidās no atbildības un vispār spēlē bez bailēm. Jā, viņam ir 23 gadi, bet Mārtiņam tā bija vien otrā sezona KHL un tas bija īsts izrāviens.”
Mārtiņš Dzierkals | Foto: Kaspars Volonts
Parādīja, ka uzbrucējs var kļūt par aizsargu
“Ņižņijnovgorodā man jau bija pieredze, kad pārtaisīju uzbrucēju par aizsargu,” teica Skudra, kad komandai piesaistītais uzbrucējs Gunārs Skvorcovs pieteikumā sāka parādīties kā aizsargs. Un tā nebija kļūda – vienā brīdī komandai bija problēmas ar aizsargiem un tās bija jārisina. Rezultātā 31 gadu vecais hokejists arī daļēji restartēja karjeru un aizsarga pozīcijā viņš izskatījās ne sliktāk par pārējiem.
“Ja godīgi, tad man ļoti patīk. Esmu priecīgs, ka trenerim bija tāds lēmums. Noriskēja uzticēties, jo tas nav viegli. Pozicionāli ir jāiemācās nianses, arī vilkt ripu pa zilo līniju ir jāiemācās, kas diemžēl dotajā brīdī man buksē, bet pie tā var piestrādāt, ja treneri arī turpmāk man uzticētos aizsardzībā. Man patīk tas, ka spēlēju daudz ar ripu. Ir arī mazāks enerģijas patēriņš un arī vairāk laika padomāt,” par spēlēšanu aizsarga pozīcijā izteicās Skvorcovs. Iespējams, arī Latvijas izlase ieguvusi universālu hokejistu, kurš var spēlēt gan uzbrukumā, gan aizsardzībā.
Gunārs Skvorcovs | Foto: Raimonds Volonts/Rīgas “Dinamo”
Neauklējās ar veterāniem
Skaļi par to neviens nerunāja, taču varēja dzirdēt sarunas un arī redzēt, ka “Dinamo” iestājusies rutīna. Pieredzējuši spēlētāji bija pieraduši, ka starp Latvijas hokejistiem, kuri kaut daļēji atbilst KHL līmenim, ir maza konkurence, līdz ar ko bija droši par savu vietu komandā. Šī situācija ir pretrunā ar profesionālā sporta būtību, kad par vietu sastāvā jācīnās katrā treniņā un katru dienu jāpierada, ka tu esi pelnījis spēlēt un saņemt par to algu. It īpaši, ja mēs runājam par tik augsta līmeņa turnīru kā KHL.
Miķeļa Rēdliha un Ginta Meijas atlaišana daudziem kļuva par pārsteigumu. Bet tikai dēļ tā, kā tas viss tika izdarīts – divus mēnešus pēc čempionāta sākuma bez jebkādas pateicības par ilggadējo darbu. Tomēr jāskatās patiesībai acīs – viņi nav vienīgie latvieši, kurus varēja atlaist. “Komandā parādījās daudz rutīnas un pazuda sportiskais niknums. Plus KHL kļūst arvien ātrāka un šiem ātrumiem ir jāatbilst,” abu veterānu atlaišanu komentēja Skudra. Lai arī treneris uzsvēra, ka šķiršanās no Meijas un Rēdliha bija viņa lēmums, nepamet sajūta, ka tā bija vadības vēlme. Neviens nesaprastu, ja ar abiem netiktu parakstīti līgumi, bet atlaist sezonas laikā ar trenera rokām un tādējādi novirzīt publikas neapmierinātību uz Skudru – kāpēc nē?
Sezonas sākumā šķita, ka darbu varētu zaudēt arī Miks Indrašis, tomēr uzbrucējs pārvarēja neveiksmju joslu un nosēdināšanu rezervē, kļūstot par komandas rezultatīvāko spēlētāju. Arī Laura Dārziņa sniegums kādā no spēlēm neapmierināja Skudru un mača atlikušo daļu viņš vēroja no soliņa. “Ceru, Lauris nesaaukstējās, jo arēnā ir diezgan vēsi,” teica treneris, tādējādi nododot ziņojumu – nepieskaramo nav. Iespējams, ne visiem tas patika, jo kuram gan patiktu pēc vairākiem gadiem “siltumnīcā” nonākt vidē, kad visu laiku jācīnās par vietu?
Gints Meija | Foto: Rīgas “Dinamo”
Atklāti pateica par organizācijas un Latvijas hokeja problēmām
Sarunas par problēmām organizācijā vai hokejā kopumā, it īpaši pēc sliktas sezonas, bieži vien izklausās pēc mēģinājuma kaut daļu no vainas novirzīt uz ārējiem apstākļiem. Iespējams, arī Skudram bija līdzīgas domas, tomēr trenera teiktajam grūti nepiekrist – zema darba un treniņu kultūra, kā arī ne pārāk labs jauno hokejistu sagatavošanas līmenis tiešām ir problēma, kuras risināšana būtu jāiesaistās tiem, kuri sevi sauc par Latvijas hokeja sabiedrību.
“Latviešu hokejisti ir mierīgāki. Laikam ir tā, ka visu laiku jābūt viņiem blakus, lai nekristu darba kvalitāte. Viņiem nedrīkst teikt “gatavojieties paši, redzēsimies pēc pāris mēnešiem”. Ar krievu puišiem ir vieglāk, viņi nedaudz vairāk saprot, kas vajadzīgs, lai spēlētu KHL. Viņi ir sportiski niknāki. Iespējams, starp latviešu spēlētājiem nav pārāk liela konkurence, tas arī ietekmē,” teica Skudra. Grūti nepiekrist šiem vārdiem. Skaidrs, ka Krievijā ir lielāka valsts ar krietni lielāku hokeja skolu skaitu. Bet diez vai šī ir laba situācija hokeja lielvalstij, kad vidējais krievu/zviedru/somu hokejists ir krietni meistarīgāks par vidējo latviešu hokejistu.
Vienā no intervijām Skudra ierunājās arī par to, ka darba un treniņu kultūra “Dinamo” ir krietni zemākā līmenī nekā Krievijā. Tas noteikti bija akmens arī vadības virzienā – lai sasniegtu labākus rezultātus, komandai vajadzētu mainīt ne tikai trenerus un spēlētājus, bet arī attieksmi. Vai kāds ieklausīsies viņa teiktajā? Uz šo jautājumu atbildi uzzināsim tuvāk nākamajai sezonai.
