Vecvagars: Varēja būt arī labāk par piekto vietu
Rīga, 21.jūl., LETA. Latvijas U-20 vīriešu basketbola izlase Itālijā notikušajā Eiropas čempionātā varēja sasniegt labāku vietu nekā izcīnīto piekto pozīciju, Latvijas Basketbola savienībai (LBS) atzina valstsvienības galvenais treneris Arnis Vecvagars.
Kā zināms, cīņā par piekto vietu Latvija ar 77:66 pieveica Čehijas vienaudžus.
“Vieta ir augsta, bet, redzot, kā ievirzījās turnīra gaita, kā spēlējām paši un pretinieki, ir skaidrs, ka varēja būt arī labāk. Ceturtdaļfinālā pret Turcijas izlasi visvairāk pietrūka ticības, ka varam uzvarēt. Arī gribēšanas tiekties pēc kaut kā vairāk, nevis tikai minimālajiem mērķiem – neizkrist no līgas vai iekļūt ceturtdaļfinālā. Kad izdevās uzķert savu spēli, šķita, ka lūzums jau rokā. Bet tūlīt sekoja muļķīgas kļūdas. Savukārt turki izšķirošajos brīžos spēlēja ar lielu pārliecību,” stāstīja Vecvagars.
Tāpat valstsvienības galvenais treneris uzskata, ka svarīgāko spēļu likteni ne vienmēr izšķir talants.
“Uzvaras bieži tiek izcīnītas nevis laukumā, bet gan ģērbtuvē. Ja pareizi noskaņoti prāti, labāk darbojas arī rokas un kājas. Zīmīga nianse – turnīrs vēl bija pusē, kad oficiālajā mājaslapā tika publicēta intervija ar Serbijas komandas pārstāvi, kuras moto bija nepārprotams, ka viņus interesē tikai zelts. Viņi nebaidās uzvelt sev plecos šo psiholoģisko slogu un māk zem tā nesalūzt. Tas ir paraugs, kam jācenšas līdzināties. Jau sākot ar jauniešu izlasēm, lai kādreiz varētu gaidīt no valstsvienības ne tikai labas spēles, bet arī lielas uzvaras,” uzsvēra Vecvagars.
Spēlētājiem, kuri dzimuši 1995.gadā, šis bija pēdējais Eiropas jauniešu čempionāts. Daļa no Itālijas turnīru aizvadījušajiem ir izcīnījuši sesto vietu U-16 un ceturto vietu U-18 grupās.
Zīmīgi, ka katrā no turnīriem izdevies uzvarēt principiālo pretinieci Lietuvu.
“Uzvaras pār Lietuvu, protams, ir emocionāli patīkamas, taču tie ir panākumi tikai atsevišķās kaujās. Savukārt izšķirošajās cīņās nav runa par veiksmi vai neveiksmi, bet gan par spēju labi nospēlēt liela spiediena apstākļos. Trāpīt izšķirošo metienu, pareizi nospēlēt aizsardzībā, nelaist pretinieku pie atlēkušās bumbas. Ar lielu daļu spēlētāju strādāju pirmo reizi, bet čempionātā pieredzētais liek domāt, ka iepriekšējās neveiksmes tomēr nebija nelaimes gadījumi. Ja spēle iet no rokas, gandrīz katrs var trāpīt grozā. Bet, tiklīdz sākas nopietnas grūtības, daudzi it kā paiet malā,” atzīmēja izlases galvenais treneris.
Tāpat Vecvagars uzskata, ka vislabāk nospēlē tās komandas, kurās atbildība gulstas arī uz spēlētāju, nevis tikai trenera pleciem.
“Ja par nekvalitatīvu vai paviršu darbību laukumā spēlētājs lielāko kritiku dzird nevis no trenera, bet komandas biedriem. Ja spēlētājam par paviršību ir neērti nevis trenera, bet komandas biedru priekšā. Nav runa par kļūdām, kādas gadās visiem, bet gan tieši par necīnīšanos, izvairīšanos no sadursmēm. Par šīm lietām runājām šogad, un domāju, ka iepriekš to teikuši arī citi treneri. Čempionāta laikā tas reizēm nostrādāja, reizēm nē. Bet nedomāju, piemēram, ka U-20 izlasē trenerim jāpierunā spēlētājs veikt ārsta nozīmēto procedūru. Tik daudz atbildībai jābūt pašam,” norādīja Vecvagars, īpaši nenošķirot viņa un iepriekšējā U-20 izlases trenera Nikolaja Mazura skatījumu uz spēlētāju varēšanu.
U-20 izlases treneris arī atklāja, ka, ņemot vērā turnīra garumu, viņš mēģināja sadalīt slodzi, lai spēlē tiktu iesaistīti visi basketbolisti, tostarp arī saspēles vadītāji.
“Zinot Roberta Pāžes vājās puses, gribējās viņu pēc iespējas vairāk izmantot, iekams pretinieku izlūkošana būs tikusi par tiem skaidrībā, Kristapam Pļavniekam dodot laiku iespēlēties. Kaut kas no tā visa nostrādāja, taču Pļavnieka trauma šīs kārtis sajauca. Pēdējos piecos mačos viņš nespēlēja un saspēles vadītāja postenī izmantojām Rihardu Lomažu, kurš tajā jutās drošāk par citiem īsajiem spēlētājiem. Savā ziņā laime nelaimē, jo pret Pļavnieka darbību pirmajās spēlēs bija lielas pretenzijas,” savu lēmumu komentēja speciālists.
Tāpat Vecvagars uzteica arī Riharda Lomaža, Kristapa Gludīša un Dāvja Geka sniegumu.
“Lomažam bija dažādas spēles. Tāpat bija brīži, kad viņš apjuka, tomēr agresivitāte un nepiekāpība palīdzēja tikt galā. Gribētos lielāku stabilitāti. Ja reiz esi ieņēmis komandas dzinējspēka nišu, tad tajā jāturas katrā spēlē. Bija mači, kuros Lomažam tas neizdevās, bet pēdējā spēlē ar Čehiju, pat iedams laukumā ar savainojumu, viņš atkal bija viens no labākajiem. Savukārt Gludītis var trāpīt, bet neprot piebremzēt, ir problēmas ar lēmumu pieņemšanas kvalitāti un darbību aizsardzībā. Geks aizsardzībā ir krietni labāks, tiesa, viņš ļoti iespaidojās no tā, kā sekmējās metieni. Ja metieni nekrīt, mazinās kvalitāte arī citos elementos. Trenerim, izraugoties sastāvu konkrētai epizodei, visi šie apstākļi jāņem vērā,” stāstīja Vecvagars.
Kā zināms, viens no izlases līderiem Rolands Šmits bija Eiropas čempionāta septītais rezultatīvākais spēlētājs, vidēji mačā izceļoties ar 14,6 punktiem. Tāpat Šmita rēķinā arī caurmērā 9,9 atlēkušās bumbas mačā, kas bija trešais labākais rezultāts turnīrā. Desmit maču laikā Šmits izcēlās arī ar četriem “double-double”, kas bija otrais labākais rādītājs šajā Eiropas čempionātā.
“Par Šmitu bija vismazāk šaubu. Attieksmes ziņā viņš bija paraugs visiem. Nāk uz treniņu agrāk un paliek ilgāk par citiem, cenšas visu izpildīt. Diemžēl viņš pēc rakstura nav komandas emocionālais līderis, kurš spētu uzkurināt partnerus, pateikt stiprāku vārdu un spētu nevairīties no konfliktiem, ja tas būtu komandas interesēs, kaut arī viņam būtu tiesības to darīt. Gatavošanās posmā zināms laiks bija vajadzīgs, lai pārliecinātu viņu nepievērst uzmanību nominālajai pozīcijai, bet gan laukumā vadīties no konkrētajiem apstākļiem. Ja pretinieks ir mazāks par tevi, vairāk spēlē ar muguru pret grozu un “spied” viņu iekšā. Ja garāks un masīvāks, nāc ārā un izmanto metienus no distances. Šmita meistarības arsenāls ir gana plašs, lai spēlētu dažādi, tas ir viņa trumpis. Diemžēl izskatās, ka spāņu klubā Fuenlavradas “Montakit” visu diktēja stereotipi, ka Eiropā ir garu trešo numuru deficīts, nu tad veidosim latvieti par tādu. Zināmā mērā tas attiecas arī uz Rinaldu Mālmani, kurš gan pēc ilgās rehabilitācijas bija tālu no labākās fiziskās kondīcijas. Pietrūka pārliecības, kas uzreiz ietekmēja metienu precizitāti. Un jāmācās nebaidīties no kontakta spēles. Atsevišķos mačos pretinieku var nomētāt, bet turnīros uzvaras tiek izcīnītas soda laukumos,” par līdera sniegumu teica Vecvagars.
Kā zināms, Eiropas čempionātā U-20 izlases sastāvā septiņi spēlētāji bija no “Aldaris” Latvijas Basketbola līgas (LBL), kā arī seši sportisti ar pieredzi ārzemju klubos. Tomēr Vecvagars nav īpaši apmierināts ar visu ārzemēs spēlējošo sniegumu.
“Izņemto Šmitu, meistarības ziņā, cik varu salīdzināt, ne par vienu nevarētu teikt, ka sperti trīs soļi uz priekšu. Labi, ka Gludītis un Ervīns Mežnieks ir sasnieguši to, ko gribējuši, – iespēju studēt ASV. Tikmēr Ivars Žvīgurs joprojām ir brīvmākslinieks, kura improvizācijas mēdz būt gan ar plus, gan mīnus zīmi. Var glābt komandu, bet var arī iegāzt un abas iespējamības ir līdzsvarā. Zinu, ka Žvīgurs bija neapmierināts ar viņam atvēlēto spēles laiku, taču mūsu sarunā varēju likt pretī statistiku. Viņš bija laukumā 18 minūtes, bet tajā laikā komandai bilance bija mīnusos, kaut arī galu galā izcīnīta uzvara. Mūsdienu basketbolā nepietiek ar disciplīnas un improvizācijas attiecību 50 pret 50, it jābūt apmēram 80 pret 20. No otras puses, Žvīgurs bija viens no tiem, kurš varēja sapurināt komandu ģērbtuvē. Potenciāls ir, bet nebūs viegli atrast komandu un treneri, kuru mērķis būs palīdzēt atraisīties viņa dotībām, neņemot galvā rezultātu,” bilda U-20 izlases treneris.
Tomēr, izceļot dažus spēlētājus, Vecvagars uzskata, ka visiem var būt nākotne pieaugušo basketbolā, tikai nepieciešams pareizs un mērķtiecīgs darbs.
“Šmits jau ir gatavs spēlēt pieaugušo basketbolā, bet svarīgi būtu atrast komandu, kas viņam uzticēsies, turklāt centīsies izmantot vispusīgi. Turklāt komandu, kas grib arī uzvarēt. Un pašam jāattīsta vēl sportiskā nekaunība. No pārējiem vistuvāk tam, ko parasti gaida no jaunajiem, – enerģisku darbu aizsardzībā un kaut kādu palīdzību uzbrukumā -, manuprāt, ir Geks un Lomažs. Tiesa, abiem būtu lielākas perspektīvas, spēlējot ne tikai kā izpildītājiem, bet arī spēles veidotājiem. Universālajiem aizsargiem, kuri spēj ne tikai trāpīt grozā, bet arī radīt iespējas gan sev, gan partneriem. Abiem tehnika ir normāla, bet ne viens, ne otrs nav tik izcils snaiperis, lai maizi pelnītu tikai ar metienu. Taču negribu nopelt arī citus, jo šajā vecumā daudzi vēl ir kā apslēptās mantas krātuves – neviens, ieskaitot pašus, nezina, kas tajā var atrasties. Tikai jāstrādā un jābūt gatavam, ka basketbolā uzvaras nenāk bez zilumiem un asinīm,” rezumē Vacvagars.
Jau vēstīts, ka Latvija svētdien Eiropas čempionātu noslēdza piektajā vietā, kas ir valsts visu laiku otrais labākais sasniegums U-20 vecuma grupā. Vēl pirms diviem gadiem latvieši negaidīti kļuva par kontinenta vicečempioniem.
