Aigars Šķēle stāsta par pieredzi leģionāra ādā, dzīvi Francijā, brāli un izlasi

Latvijas vīriešu basketbola izlase pirmdienas vakarā ar 80:74 izcīnīja uzvaru pār Melnkalni, kas gan neļāva tai pirmo reizi valsts pastāvēšanas vēsturē kvalificēties FIBA Pasaules kausa izcīņai, kas rudenī norisināsies Ķīnā.

Eirolīgas spēlētāju prombūtnē viens no vadošajiem spēlētājiem bija Aigars Šķēle, kurš šo sezonu pavada Francijā, Antibas “Sharks” komandas sastāvā. Sportazinas.com aicināja Šķēli uz interviju, lai uzzinātu par Francijas līgas specifiku, kādēļ viņš karjeru izvēlējās turpināt tieši tur, kā arī parunātu par aktualitātēm, kas saistītas ar nacionālo izlasi.

Tavas pirmās atziņas par leģionāra gaitām Francijā?

Komandas rezultāts noteikti varēja būt labāks. Vien pēdējā laikā esam sākuši iespēlēties. Pievienojās vairāki jauni spēlētāji. Individuālais sniegums un statistika mani apmierina. Tieku daudz spēlēt un varu izbaudīt to līmenī. No savām pozīcijām raugoties, varu justies apmierināts, taču vēlos uzlabot sniegumu, lai palīdzētu komandai izcīnīt vairāk uzvaru.

Kāpēc izvēlējies tieši Franciju?

Likās, ka pēc salīdzinoši labas sezonas FIBA Čempionu līgā būs lielākas iespējas kur aizbraukt, bet, godīgi sakot, nemaz nebija īpaši daudz variantu. Vēl nopietna interese bija no viena Izraēlas kluba, bet tur īsti negribēju. Bija pienācis augusts un Antibas klubs vienīgais reāli gribēja mani sastāvā un Latvijā vairs nevēlējos palikt.

Tev likās, ka labs starts eirokausos radīs lielāku interesi par tevi. Kas tad ir labāka platforma – izlase vai veiksmīgs starts ar klubu?

Grūti pateikt. Noteikti abiem ir savas priekšrocības. Te noteikti jārunā arī par laiku un brīdi, kad kādam klubam ir nepieciešams papildināt sastāvu. Protams, laba spēle izlasē tiek pamanīta. Sliecos vairāk uz to, ka izlase dod vairāk, jo, atrodoties tur, tu esi un spēlē kopā ar labākajiem un pret labākajiem. Klubu menedžeri un vadības zina par tevi vairāk, bet arī Čempionu līga ir labs atspēriena punkts. Vienīgi gan jāatzīst, ka Latvijas līgu neņem īsti par mērauklu.

Ikdienā paseko līdzi jaunajam Latvijas – Igaunijas līgas projektam?

Esmu redzējis vairākas spēles un paskatos statistiku. Tur ir trīs izteikti favorīti un pārējiem tad jācīnās un jāsadala atlikušās vietas. Būšu pārsteigts, ja esošie trīs līderi neiegūs no pirmās līdz trešajai vietai. Jauns projekts un pats neesmu izbaudījis dzīvē, tāpēc nevaru objektīvi spriest.

Vai no “Sharks” bija interese arī pērn?

Nebiju dzirdējis. Ja kāds man pagājušajā sezonā būtu teicis, ka spēlēšu Francijā, ņemot vērā, kāds spēles stils te tiek piekopts, tad man būtu grūti iedomāties, ka tas piepildās. Tika runāts par Turciju un Spāniju, kur piekoptais basketbols it kā ir man atbilstošāks, bet savu izvēli nenožēloju. Esmu labi adaptējies. Pirmo “svētību” dabūju jau pirms sezonas spēlēs, kad man pārsita degunu…

Tad varbūt paraksturo Francijas līgas līmeni un spēles manieri?

Līmenis ir ļoti augsts. Neskatoties uz to, ka vairāki klubi startē eirokausos, viņu prioritāte ir vietējais čempionāts. Basketbols ir ļoti fizisks, atlētisks un tendēts uz spēli viens pret viens. Daudz spēka spēles un individuālas darbības.

Kurā pozīcijā tevi izmanto?

Spēlēju pa otro numuru. Izlase ir vienīgā vieta, kur vadu arī saspēli. Patiesību sakot, man ļoti patīk iet pa pirmo, bet neesmu pie tā pieradis pēdējā laikā.

Klubos ir daudz leģionāru un dubultpilsoņu?

Manā komandā vien ir septiņi leģionāri un tas ir arī kodols. Ir arī komandas biedrs ar Dienvidāfrikas/Francijas pilsonību. Daudzviet ir līdzīgi, kad spēlētājiem ir divas pilsonības. Tam gan par iemeslu kalpo vēsture, kad Francija kolonizēja lielas teritorijas Āfrikas kontinentā. Protams, vadošajos klubos var atrast pa kādam Francijas izlases pārstāvim, taču pārsvarā viss balstās uz amerikāņu leģionāriem, bet eiropiešu ir mazāk. Taču arī viņu skaits pēdējos gados pieaug. Līgā aizvien vairāk redzami serbi, lietuvieši, horvāti un citu Eiropā labi zināmu basketbola valstu pārstāvji.

Pie kā bija visgrūtāk pierast, kad pārcēlies uz Franciju?

Noteikti, ka neesmu kopā ar ģimeni un esmu tālu no mājām un draugiem. Draudzene pirmos divus mēnešus nebija kopā ar mani, jo bija stāvoklī, bet tagad ir Francijā. Un sākumā bija nedaudz jāpierod, ka viss notiek angļu valodā. Spēlējot Latvijā jau tomēr biju pieradis pie tā, ka pārsvarā ir visi vietējie. Savukārt basketbola ziņā nevarētu teikt, ka bija specifiskas izmaiņas. Protams, ir savas lietas, ko dara citādāk, bet kopumā jau basketbols visur vienāds.

Ar ko klubs nodrošina sadzīvē?

Man ir piešķirta mašīna un dzīvoklis. Tādā ziņā viss ir visaugstākajā līmenī. Treniņu bāze atrodās piecu minūšu brauciena attālumā, bet ja ir sastrēgumi, tad ceļš var aizņemt līdz pusstundai. Pilsēta ir diezgan maza, bet tajā dzīvo pietiekami daudz iedzīvotāju (pēc aptuvenajiem datiem pilsētā šobrīd dzīvo 75 tūkstoši – red.).

Kāda ir kluba infrastruktūra?

Uzskatu, ka mūsu komandai ir viena no modernākajām zālēm līgā ar pāri pieciem tūkstošiem skatītāju vietu. Ir gan spēļu zāle, gan atsevišķi treniņiem. Arēnu uzcēla salīdzinoši nesen, pirms kādiem pieciem gadiem. Arī atslodzes vingrinājumi, masāžas, atjaunošanās procedūras pārsvarā notiek pēc treniņiem, bet brīvajās dienas dodamies pie fizioterapeita, kuram ir savas telpas pilsētas centrā. Kopumā viss šeit ir perfekti, jādomā tikai par basketbolu.

Ar ko skaidrojams sliktais sezonas sākums?

Vairāki spēlētāji bija iedzīvojušies traumās un jau pirmajā nedēļā bija pirmie sastāva zaudējumi. Klāt gan netika ņemti jauni spēlētāji, vienīgi saspēles vadītājs, ar kuru līgumu parakstīja tikai uz piecām spēlēm. Komandai pievienojās vairāki junioru vecuma spēlētāji, bet lielāko smagumu uz saviem pleciem spēlēs bija jāiznes 6-7 spēlētājiem. Iespējas izcīnīt pirmo uzvaru sezonā bija ātrāk, taču paši nepareizi nospēlējām galotni un “atdevām” spēli. Vēlak gan komandai pievienojās jauni spēlētāji un tad beidzot izdevās atgūt pārliecību un turpinājumā domājams, ka sniegums uzlabosies.

Vai no kluba vadības puses nebija spiediens pēc ieilgušās zaudējumu sērijas?

Nedaudz jau bija. Tika gaidīts, kad beidzot tā pirmā uzvara atnāks. Bija sapulces ar kluba prezidentu, kurās viņš teica, ka noteikti un par visām varītēm jānoturās augstākajā līgā, jo klubam esot lieli plāni ilgtermiņā.

Sezonas laikā, redzot, ka komandai neiet spoži, nebija mēģinājumi tevi pārvilināt?

Man nekas par to nav zināms. Zinu, ka mani šeit gribētu redzēt arī nākamsezon, bet šobrīd par to nedomāju. Koncentrējos, lai mēs izpildītu galveno mērķi – noturētos augstākajā līgā.

Minēji, ka komandā tika iesaistīti vairāki jaunieši. Vai, tavuprāt, viņi ir gatavāki un nobriedušāki pieaugušo basketbolam savā vecumā nekā jaunieši Latvijā?

Domāju, ka jā. Pieeja ir daudz profesionālāka jau agrākā vecumā. Cik atceros savus jaunatnes laikus, mēs tomēr tik daudz nestrādājām. Iespējams, šobrīd daudz kas ir mainījies, bet pats neesmu ar to saskāries. Jaunieši Francijā tiek vairāk iesaistīti lielo klubu treniņprocesā. Pie tam katram augstākās līgas klubam ir jābūt U-21 vecuma komandai, citādi klubs netiek pielaists čempionātam.

Nesen tika publicēti Francijas līgas klubu budžeti. Likās interesanti, ka vidēji tikai trešdaļa no kopējā budžeta aiziet algās. Kur paliek atlikusī daļa?

Atklāti sakot, precīzi nezinu. Bet pieņemu, ka sava daļa aiziet arī jauniešu komandai. Kad mums ir izbraukuma spēle, arī U-21 komanda dodas kopā ar mums un spēlē ar pretinieku komandas jauniešiem, viņu kalendārs ir pielāgots ar mūsu. Un tie ir papildus izdevumi – dzīvošana, ēšana, lidošana, u.t.t. Francijā arī ir viens no lielākajiem nodokļu slogiem Eiropā. Iespējams, daļa no budžeta aiziet arī tur.

Uz izbraukuma spēlēm biežāk dodaties ar autobusu vai lidojat?

Ir, kad braucam tikai ar autobusu. Tuvākais izbraukums ir divu stundu brauciens, bet tā kā mūsu pilsēta atrodas Francijas lejasdaļā, pārsvarā lidojam. Lidojumi nav ilgi – stunda, nedaudz vairāk. Vienīgais ne visās pilsētās tuvu ir lidostas, tāpēc reizēm sanāk braukt divas trīs stundas ar minibusu – ir kā ir, no tā arī sakrājās nogurums.

Kāda ir fanošanas kultūra Francijas basketbolā? Zināms, ka sporta veids nr. 1 tur tomēr ir futbols.

Skatītāju uz spēlēm ir daudz. It kā nevienā pilsētā nav tur padsmit tūkstošu lielas zāles, taču spēles ir labi apmeklētas. Tiem, kas pērk VIP biļetes, ir pat speciāla zona un “tusiņš”, kur pēc spēles var satikt spēlētājus. Dažus izsauc uz skatuves, pasakām kādu runu, kamēr cilvēki sēž pie galdiņiem, bauda ēdienus un dzērienus, u.t.t. Tāds kā pēc spēles afterpārtijs. Tas man bija kas jauns. Bet tā esot visās komandās.

Kad mums bija deviņi zaudējumi pēc kārtas un spēlēs, kad jau bija jūtams, ka atkal zaudēsim, skatītāji sāka jau mūs izsvilpt un just līdzi pretiniekiem. Visādi var būt. Bet neskatoties ne uz ko, skatītāji nāk pietiekami daudz. Kad uzvaram, atnāk vairāk. Nav tā, ka nevar mierīgi pastaigāt pa ielu, bet ir, kad atpazīst, prasa autogrāfu un nofotogrāfēties. Bet tie, kas fano un seko līdzi komandai ikdienā, vispār nav kautrīgi. Pirms un pēc spēlēm nāk klāt un runā, it īpaši bērni. Tas arī ir ļoti patīkami.

Franciju esi apskatījis? Vai esi varbūt aizgājis uz kādu futbola maču?

Biju aizbraucis uz Monako, Nicu, Kannām un vēl dažām pilsētām, kad pie manis ciemos bija ģimene. Tur tiešām ir ko redzēt. Dzīves līmenis Monako ir gana iespaidīgs. Biju arī futbola spēlē AS “Monaco” pret “Nice”. Tas ir pavisam cits līmenis, ja skatāmies no fanošanas  un arī stadiona viedokļa. Tas man paliks atmiņā.

Runājot par ģimeni, vai vecākais brālis Armands konsultējās ar Jums, kad oficiāli paziņoja, ka noslēdz karjeru?

Tas ieraksts Instagram nāca tā negaidīti un nevienam viņš par to pirms tam nepaziņoja. Bet visi zinājām, ka viņš pa lielam jau ir samierinājies, ka vairs nebūs lielajā sportā. Jau pēc tā gada, ko viņš izlaida, bija jūtams, ka vairs nespēlēs. Vasarā vēl bija gan variants arī Valmierā, taču pēdējā brīdī klubs izformējās un tad jau tā bija kā zīme, ka viss – jāliek punkts.

Vasarā vēl trenējāties kopā?

Jā, skrējām kopā un mētājām pa grozu. Svaru zālē gan nestrādājām kopā, jo man bija individuālie treniņi ar Oskaru Ernšteinu (strādā “Rīgas VEF”, ir ar izlases pieredzi un bijis vairākos Eiropas klubos – red.). Nebija tā, ka Armands jau bija “ierūsējis”, tīri tā neko formā bija.

Viens pret viens arī spēlējāt?

Vienreiz vēl šovasar to izdarījām. Cik atminos, noslēdzās neizšķirti. Viens pret viens viņš jau ir labs – tas nevienam nav nekāds noslēpums.

Principā sanāk, ka savu karjeru Armands noslēdza jau 33 gados…

Diemžēl, bet tā sanāca. Man komandā ir daži, kuriem ir 34 un salīdzinot, liekas tā… Bet Latvijā agrāk tā bija – sāc profesionāli spēlēt ļoti agrā vecumā un ap 30 liecies jau veterāns. Francijā ir pavisam citādāk.

Pievērsimies izlasei. Gan jau arī tu neesi palaidis garām publisko diskusiju par čarterreisu uz Melnkalni. Spēlētāji vispār seko līdzi tādām lietām, un kāda bija tava pirmā reakcija, kad par to izdzirdēji?

Pirmā reakcija bija “interesanta”. Kvalifikācijas ciklā pārsvarā cīnās puiši no vietējā čempionāta un daži leģionāri. Izteikumi, ka čarteris būs tikai, ja uz mačiem tiks Eirolīgas spēlētāji… Tas ir nedaudz jocīgi, bet ar to ir jāsadzīvo. Vienalga būtu vai nebūtu, tāpat visi jau brauktu cīnītos. Tas noteikti mums nav noteicošais un neviens arī nav ne par ko apvainojies.

Cik svarīga ir tā viena papildus atpūtas diena, ko var iegūt, ja lido pa tiešo?

Tai ir liela nozīme. Ķermenis labāk spēj atjaunoties. Visiem ir liela slodze savos klubos un papildus pārlidojumi atņem enerģiju. To varēja just, kad Rīgā nospēlējām ar slovēņiem un tad lidojām uz Spāniju. Tur mēs spēli iesākām ļoti vāji un, iespējams, tas bija uz noguruma fona.

Vai pēdējo diena neziņa pirms Spānijas spēles, vai būs Eirolīgas puiši uz spēli vai nebūs, ietekmē arī treniņprocesu?

Mēs arī zinām tik daudz, cik zinām. Nav tā, ka kāds no menedžmenta nāk klāt un ziņo mums par tādiem jaunumiem. Mēs gatavojāmies spēlei ar Spāniju tā, it kā spēlēs tie 12, kas ir sākumā. Katram ir jābūt gatavam doties laukumā un pildīt trenera norādījumus. Ja reiz esi izsaukts uz izlasi, tev jābūt gatavam.

Starp citu, pirms spēles ar Spāniju bukmeikeri Latviju uzskatīja par izteiktiem favorītiem. Kā tu raksturotu viņu sastāvu, ņemot vērā, ka tā bija viņu, t.s., “trešā izlase”?

Godīgi sakot, zināju vien dažus spēlētājus. Zinu, ka Spānijai vienmēr ir no kā izvēlēties un tai masveidā ir augsta līmeņa spēlētāji. ACB līga tomēr tiek uzskatīta par labāko vietējo čempionātu Eiropā. To jau izbaudījām ne tikai tagad Rīgā, bet arī iepriekš Madridē. Nedaudz atslābinājāmies un “dabūjām iekšā”. Zinājām, ka viņi labi izpilda tālmetienus un spēlē ātru basketbolu, bet arī šoreiz diemžēl nesanāca viņus apturēt.

Un kā tu raksturotu pašu spēli?

Slikti iesākām. Iespējams, iekšā bija neliels stress, jo tomēr pilnas arēnas priekšā visi nebija spēlējuši. Skatījāmies viens uz otru un kaut ko gaidījām. Otrajā puslaikā sākām spēlēt agresīvāk, kas mums palīdzēja “atvērties”. Noteikti nepalīdzēja arī tiesneša nepareizais lēmums pie soda metiena spēles izskaņā un viss varēja būt daudz citādāk. Kaut kur pietrūka arī veiksmes.

Vai apziņa, ka neuzvarot spāņus, Melnkalnē būs jāuzvar ar +9, uzlika Rīgas spēlei papildus slogu?

Neteiktu, ka bija kāds papildus slogs. Jebkurā gadījumā visi gatavojas uz spēli ar domu par uzvaru. Pret Spāniju visi vēlas uzvarēt un nav jāmeklē papildus motivācija. Izlasē vispār tāda nekad nav jāmeklē. Zaudēt arī nebija ko, jo viss tāpat izšķirās pēdējā spēlē.

Pastāsti par Melnkalnes spēli.

Viss gāja pēc mūsu plāna. Pat īsti nevaru izskaidrot, kas notika. Mainījām spēlētājus un varbūt pamainījās arī spēle. Arī viņi sākumā nevarēja iemest, bet pēc tam “atvērās”. Taču tas bija gaidāms, jo viņi spēlēja mājās. Noteikti, ka arī skatītāji viņus dzina uz priekšu. Viņi ir izteikta mājas komandas. Mums nedaudz pietrūka, bet nevienam neko nevar pārmest, jo visi cīnījās līdz galam.

Protams, pēc spēles bija ļoti liels rūgtums. Gājām uz šo mērķi divus gadus un visu mums par labu varēja izšķirt viens precīzs metiens. Divu gadu smagais darbs izšķīrās principā ar vienu metienu. Jāsaka, ka Latvijai parasti svarīgākajās spēlēs kaut kas pietrūkst. Nemācēšu teikt, kas tas ir, bet jau kuro reizi notiek kaut kas līdzīgs.

Kāda bija atmosfēra Podogricā? Gan tur, gan Rīgā bija pilnas tribīnes.

Tā bija fantastiska! Bija lieliski tādā uzspēlēt. Visa mača gaitā bija skaļš, troksnis, skatītāji lec kājās un dzied dziesmas. Arī Latvijā bija lieliski, it īpaši, kad pietuvojāmies rezultāta starpībā, taču Melnkalnē bija nedaudz citādāk. Atmosfēras arēnās grūti salīdzināt, jo viņiem ir cita mentalitāte.

Vai komandā tika runāts par iespējamām wild card uz Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru? Pastāv teorētiska iespēja, ka Latvijai tādu varētu piešķirt.

Nav nekas dzirdēts, kāda ir tā kārtība un arī komandas iekšienē neesam par to runājuši. Bija jāizcīna pašiem!

Noteikti iepriekš karjerā esi bijis situācijās, kad ir spēle, kurā jāuzvar ar noteiktu punktu skaitu kā bija šoreiz ar Melnkalni. Pastāsti, kurā brīdī mača laikā spēlētājiem tie punkti “sāk sēdēt” galvā?

Bija pieredze Ventspilī, kad izgāzām pirmo maču Dānijā, FIBA Eiropas kausā (tajā piedalās Čempionu līgas “play-off” neiekļuvušās komandas – red.). Pirmajā spēlē zaudējām ar 20 punktu starpību un pirms atbildes spēles domājām – iziesim noskaņojušies un atliek vien katru ceturtdaļu uzvarēt ar pieciem punktiem. Galvenais necensties atspēlēt visu jau pirmajā ceturtdaļā. To arī Melnkalnē nesasteidzām, bet…

Pret Spāniju biji rezultatīvākais, bet pret Melnkalni netiki pat laukumā…

Negaidīju, ka netikšu laukumā, bet tā bija trenera izvēle, tāpēc nevaru neko tur ietekmēt. Viņš izvēlējās tādu rotāciju. Gaidīju savu iespēju un biju gatavs palīdzēt un dot savu pienesumu. Saprotu, ka Strēlnieks ir līderis un komandu velk uz priekšu un, iespējams, viņu gribēja turēt laukumā visu spēli, bet visas 40 minūtes nospēlēt vienādā intensitātē ir ļoti grūti. Biju gatavs viņu nedaudz atpūtināt.

Klubs nebija satraucies, ka esi guvis traumu, jo pēc veiksmīga mača nākamajā nemaz nespēlēji?

Man rakstīja fiziskās sagatavotības treneris un prasīja vai ar mani viss ir kārtībā, jo nespēlēju. Viņi regulāri seko līdzi manām spēlēm izlasē un arī uzslavē, ja tur labi nospēlēju. Bet pateicu visu kā ir – ka mums uz otro maču pievienojās pieci Eirolīgas spēlētāji un tāds bija trenera lēmums.

Cik ilgi par šādu zaudējumu būs jādomā?

Domāju, ka ilgi nebūs jāpārdzīvo. Katram ir sava dzīve, lietas un komandas, kurās jāspēlē. Būs jāpadomā par neizmantoto iespēju, bet dzīve ar to neapstājās. Cerams, ka vēl būs tādas iespējas un tad mēs tās izmantosim.