Atgūtā pārliecība, haoss un izcils vairākums – septiņi novērojumi par izlases sniegumu Norvēģijā

Ceturtdien un piektdien Latvijas hokeja izlase aizvadīja divas spēles Tronheimā, svinot divas uzvaras. Pirmajā mačā ar 6:3 tika pieveikta mājiniece Norvēģija, bet otrajā – ar 3:2 apspēlēta Dānija. Līdz pasaules čempionātam vēl ir tāls ceļš ejams (lai gan žurnālistu akreditācija jau ir sākusies), un sastāvs ir diezgan tālu no tā, ko mēs redzēsim Rīgā 2023. gada maijā.

Tas gan nenozīmē ka nevaram izdarīt nekādus secinājumus. Jāpatur prātā, ka situācija var strauji mainīties jau decembrī, nemaz nerunājot par nākamo gadu. Galvenais treneris Harijs Vītoliņš nav atklājis, ar kādu sastāvu plānots doties uz nākamo pārbaudes turnīru, kas notiks Slovākijā. Gribētos cerēt, ka arī tas būs eksperimentāls, jo vēl ir laiks atrast “paslēptus” dimantus, kuriem izlase varētu kļūt par tramplīnu uz augstāka līmeņa klubu.

Krastenbergs atgūst pārliecību

Sāksim ar to, kas patika. Grūti noliegt, ka pagājušais pasaules čempionāts nebija veiksmīgs talantīgajam Renāram Krastenbergam, kurš turnīra laikā no otrās maiņas tika pazemināts līdz ceturtajai, PČ noslēdzot bez punktiem. Arī došanās uz Zviedrijas pēc spēka otrās līgas klubu diez vai notikusi no “labas dzīves” – drīzāk tādēļ, ka īsti labi piedāvājumi netika sagaidīti.

Prieks, ka Krastenbergam atradās vieta šajā sasaukumā, turklāt viņš tika ielikts pirmajā trijniekā ar burtu “A” uz spēles krekla. Uzbrucējs gan guva vārtus, gan atdeva rezultatīvas piespēles, divās spēlēs sakrājot 1+3. Cerams, ka nedēļas nogale Norvēģijā vairos uzbrucēja pārliecību un viņš beidzot sāks stabili demonstrēt labāko sniegumu, uz kādu viņš ir spējīgs.

Latvija svin uzvaru arī raksturu cīņās

Nav svarīgi, kurā līmenī tu spēlē – NHL vai OHL, domāšanai vienmēr jābūt vienādā līmenī. Pasaules čempionātā dažiem spēlētājiem bija vērojamas problēmas ar attieksmi, Norvēģijā izdevās iztikt bez tā. Nerunāju par kļūdām, jo arī profesionālajā sportā nav iespējams iztikt bez tām. Hokejisti tiešām kapāja katrā epizodē, par ko arī tika atalgoti ar labvēlīgu rezultātu. Tā būs ne vienmēr, bet prieks, ka Vītoliņam to izdevies panākt.

Katrā no uzvarētajām spēlēm ne vienmēr viss gājis pēc plāna. Komanda gan vienmēr atrada iespēju panākt savu – tā, lai pēc 60 nospēlētajām minūtēm tai būtu vismaz par vieniem gūtiem vārtiem nekā pretiniekiem.

Veiksmīgs restarts tuvākajām rezervēm

Šādi turnīri ir arī sava veida palīdzības roka tiem spēlētājiem, kuri sezonas sākumā saskarušies ar problēmām. Šī ir ideāla, un laikam arī vienīgā pareiza filozofija. Ja hokejistam viss ir kārtībā ar vērtību sistēmu, tad izsaukums uz valstsvienību vienmēr atstāj labu iespaidu tieši emocionāli. Deniss Smirnovs, Filips Buncis, Patriks Zabusovs – šie hokejisti vēl līdz galam nav atvērušies, un, iespējams, izlašu turnīrs viņiem palīdzējis.

Atsevišķas pieminēšanas vērts ir Georgs Golovkovs, par kura karjeru varētu uzņemt filmu vai seriālu. Ne katram izdodas atgriezties izlasē ar “hat-trick”, taču arī nevajadzētu priecāties pārāk skaļi. Pie lielākas konkurences Golovkovs var palikt arī ārpus sastāva, jo ne katrs vārtu guvējs var spēlēt trešajā vai ceturtajā maiņā.

Kurš aizvietos vārtsargus no Ziemeļamerikas?

Kad pirms pāris gadiem Ēriku Vītolu norakstīja pēc neveiksmīgiem mačiem Rīgas “Dinamo” sastāvā, tas nebija pareizi. Pirmkārt jau tādēļ, ka ar šādu sastāvu Vītolam bija grūti sevi pierādīt, otrkārt, acīmredzami, ka viņš vienkārši nebija gatavs spēlēt šādā līmenī. Jā, teiksiet jūs, 19 gadus jau vajadzētu būt gatavam, bet nedrīkst aizmirst, ka Latvijas hokejā labi spēlētāji mēdz “nobriest” vēlāk.

Nākamajā pasaules čempionātā nevarēsim rēķināties ar Jāni Kalniņu, tas jau ir skaidrs. Ja pieņemsim, ka kaut kādu iemeslu dēļ nebūs pieejami Ziemeļamerikā spēlējošie Elvis Merzļikins un Artūrs Šilovs, tad varam nonākt visai neapskaužamā situācijā, jo no “lielajiem” vārdiem pieejams ir tikai Ivars Punnenovs. Ir jāpārbauda tuvākās rezerves arī starp vārtsargiem. Vītols nospēlēja normāli. Ne izcili, bet vienkārši normāli.

Sistēma ar haosu pamatā

“Gribās radīt sistēmu, ka jebkurš jebkurā brīdī var iekļūt izlasē,” pirms turnīra teica Vītoliņš. Šādas sistēmas izveidošana varētu nozīmēt, ka LHF ar treneri saista ilgtermiņa plānus. Pirmais solis ir veikts, bet pagaidām līdz sistēmai ir tālu. Ik pa laikam izlases hokejistu darbības bija visai haotiskas un daudzās epizodēs izlases spēle vairāk izskatījās pēc improvizācijas nekā pēc sistēmas.

Šāda velme izskatās pēc vēlmes atgriezties Hārtlija laikos, pie kura katrs zināja, ko un kā darīt. Pagaidām negribētos vērtēt, vai šis ir pareizais ceļš, bet teorētiski tas viss izklausās ļoti skaisti. Redzēsim, kā būs praksē.

Kur pārējie?

Divas uzvaras vienmēr ir patīkami, bet nekad nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā. Acīmredzamākais jautājums ir par rezervēm. No deviņiem vārtiem četri ir pirmās maiņas kontā, trīs – Georgam Golovkovam, kopā septiņi. Diemžēl “bottom six” sniegums nebija augstā līmenī. Šoreiz pretinieki neatrada variantus pret pirmo maiņu un Golovkovu, bet nākamreiz viņi tos var atrast, un tad komandai draud problēmas.

Labs vairākums un mazākums, kas var būt labāks

Banāli vārdi par specbrigāžu nozīmīgumu mūsdienu hokejā apliecinājušies arī šajā turnīrā. Vairākums tika realizēts piecas reizes, kas divu spēļu nogrieznī ir visai cienīgs rādītājs. Kombinācijas strādāja un šī ir lieta, ar kuru var izcīnīt uzvaras. Nepatīkama ziņa ir tāda, ka pirmajā spēlē mazākumā tika ielaisti divi vārti, bet otrajā uz Vītola vārtiem nozīmēja soda sitienu, kuru dāņi arī realizēja. Jāstrādā pie spēles disciplīnas, cits jautājums, vai to ir iespējams uztrenēt īsā laika periodā.