Basketbola tiesnesis Kozlovskis par arbitru kļūdām, raudāšanu, 100 spēlēm sezonā un PK Ķīnā

Mārtiņš Kozlovskis, sportazinas.com
Mārtiņš Kozlovskis | Foto: FIBA

Ar vienu no Latvijas labākajiem basketbola tiesnešiem Mārtiņu Kozlovski “sportazinas.com” satikās 13. martā – nākamajā dienā pēc tam, kad valstī tika izslūdināta ārkārtējā situācija un faktiski tika slēgtas robežas.

2015. gadā Kozlovskis saņēma FIBA kategoriju, divus gadus vēlāk viņu uzaicināja tiesāt Eiropas čempionāta spēles, bet 2019. gadā grobiņniekam uzticēja piecus mačus Pasaules kausā Ķīnā. Šī gada marta sākumā Kozlovski iekļāva olimpisko tiesnešu sarakstā, savukārt sarunas laikā vēl nebija zināms, ka Tokijas olimpiskās spēles tiks pārceltas. Taču šī intervija ir ne tikai par emocijām no mērķa sasniegšanas, bet arī par ceļu līdz sapņiem un lēmumiem, kuri bija jāpieņem.

“Ieslēdzu telefonu un tajā brīdī tas uzkārās no apsveikumiem”

-Cik daudz tavu dzīvi ietekmējusi Covid-19 pandēmija?
-Ietekme ir liela. Piemēram, man rītdien bija jālido uz Minsku tiesāt VTB līgas spēli. Šorīt saņēmu apstiprinājumu no līgas vadības, ka čempionāts ir iesaldēts uz divām nedēļām. Latvijas-Igaunijas čempionāts ir iesaldēts, FIBA iesaldējusi visus turnīrus. Tas nozīmē to, ka tiesnešiem ir tādas piespiedu brīvdienas. No vienas puses tās var būt vērtīgas, jo mēs esam riska grupā – arbitri daudz braukā pa pasauli un iespēja tikt inficētam ar šo vīrusu ir visai liela.

-Pats zini, ko darīsi šajās piespiedu brīvdienās?
-Pagaidām neko neesmu saplānojis. Noteikti neesmu no tiem, kuri var ilgi nosēdēt uz vienas vietas. Es ne tikai tiesāju, bet arī mācu jaunos tiesnešus Liepājā, tāpat organizēju pilsētas basketbola čempionātu. Arī tās lietas man ir iesaldētas. Sanāk tā, ka visi darbi ir apstājušies, bet tas nenozīmē, ka man nav, ko darīt. Varēšu vairāk pievērsties lietām, kuras nevarēju izdarīt sezonas laikā.

-Kā tu uzzināji, ka esi iekļauts olimpisko tiesnešu sarakstā?
-Marta sākumā atlidoju no VTB spēles, piezemējos Rīgas lidostā un ieslēdzu telefonu un tajā brīdī tas uzkārās no apsveikumiem, no ziņām, tad arī sapratu, par ko ir runa. Bija dažādas sajūtas – prieks, saviļņojums. Lielais sapnis, uz kuru es gāju kopš karjeras sākuma. Neliels eiforijas brīdis, bet ilgi tajā neaizkavējos – nākamajā dienā bija spēle Atēnās. Tobrīd sezona turpinājās, bet līdz olimpiskajām spēlēm vēl bija daudz laika.

-Cik ilgi tu sapņoji par olimpiskajām spēlēm?
-Es teiktu, ka domas parādījās pēc kļūšanas par FIBA kategorijas tiesnesi, jo olimpiskās spēles ir katra sportista sapnis un noteikti mēs, tiesneši, neesam izņēmums. Sapnis pamazām sāka īstenoties 2016.-2017. gadā. Sapratu, ka man sāk uzticēties, arī pats jūtu, ka aizvadu labu sezonu. Brīžiem pats brīnos, jo nav pagājuši pieci gadi kopš FIBA kategorijas iekļūšanas un esmu nonācis līdz OS. Tas ir neticami ātri.

-Olimpiskās spēles noteikti ir tavs augstākais mērķis?
-Es teiktu, ka tas ir katra tiesneša sapnis. Vēl varētu teikt, ka mērķis ir olimpiskais fināls. Bet esmu runājis ar divu OS tiesnesi Oļegu Latiševu. Pirmajās spēlēs tu vienkārši esi kaut kādā kosmosā un tev vienkārši jāsaprot, kā tur viss notiek. Otrajā olimpiādē Oļegam bija pusfināls. Ceru, ka vīrusa problēmas to neietekmēs, bet kādas spēles es tur tiesāšu – tam nav nozīmes.

-Parasti saka, ka panākumu pamatā ir darbs, talants un veiksme. Tava gadījumā arī tā bija?
-Jā, noteikti. Pirmkārt, tas ir ieguldītais darbs, kas agrāk vai vēlāk atmaksājas. Arī veiksme – mēdz teikt, ka tā ir jānopelna, vai to, ka veiksme pieder stiprajiem. Mūsu nodarbošanās ir visai neprognozējama, turklāt tas ir komandas darbs, kurā viens cilvēks nav “vilcējs” un šeit ir jāspēj saprasties ar kolēģiem un jāspēj sadzīvot arī ar kļūdām, kuras varbūt tiešajā veidā neskar tevi. Protams, uz olimpiādi gribētu tikt visi tiesneši, bet skaidrs, ka atlase ir visai smaga un no vairāk kā 300 FIBA tiesnešiem Eiropā, izvēlas maksimums desmit. Apkopojot – jā, darbs, talants, pacietība un veiksme tiešām ir tie noteicošākie faktori.

Mārtiņš Kozlovskis, sportazinas.com
| Foto: VTB līga

“Tiesneši kļūdās katrā mačā. Nevienam nav bijusi perfekta spēle”

-Kad tu izdomāji, ka kļūsi par tiesnesi?
-Līdz 18 gadiem spēlēju “Liepājas Vanagos” pie Edvīna Sprūdes (Kristapa Porziņģa pirmais treneris, sportazinas.com). Bija pienācis laiks beigt mācības vidusskolā un arī sporta skolā. Treneris kaut kā mistiskā kārtā ieraudzīja, ka es varētu tiesāt. Sāku braukāt līdzi Liepājas jauniešiem. Vēl viens atspēriena punkts bija tas, ka Liepājā atvēra jauno basketbola tiesnešu skolu, tā bija pirmā Latvijā. To vadīja Aigars Rutkovskis, kurš ielika man tiesāšanas pamatus un tā tas viss salikās kopā. Sākumā īsti nesaistīju ar to lielus plānus, man tas bija kā papildus ienākumu avots studija laikā, līdz ar ko bija forši.

Pēc trīs gadiem, kad izgāju cauri milzīgam spēļu skaitam jaunatnes līgā, nāca uzaicinājums tiesāt Latvijas sieviešu basketbola līgu (LSBL). Pēc tam sekoja LBL2, ja nemaldos, tad savā sestajā sezonā (2010. gadā) man uzticēja LBL mačus, vēl piecus gadus vēlāk piepildījās viens no maniem sapņiem, jo kļuvu par starptautiskās kategorijas tiesnesi.

-Atceries pašu pirmo spēli?
-Nē, tik tālu gan neatcerēšos. Atmiņā palicis pirmais LBL mačs tepat savās mājās Liepājā starp “Liepājas Lauvu” un VEF komandām, tiesājot kopā ar Oļegu Latiševu un Oskaru Luci.

-Jaunatnes līgā ir ļoti labi dzirdama visu dalībnieku reakcija. Kā tu ar to sadzīvoji?
Protams. Tomēr uzskatu, ka laikā, kad es pats tiesāju jaunatnes līgā, tas viss bija nedaudz labāk, jo šobrīd vecāki un treneri ir pārgājuši pāri visām robežām. Patiesībā dažbrīd ir tā, ka to vecāku un treneru reakcija apstādina jauniešus, kuri gribētu kļūt par tiesnesi. Manā laikā bija spiediens, nenoliegšu, bija reizes, kad pēc smagākiem mačiem es pēc ierašanās mājās ar asarām acīs domāju, vai man tas tiešām ir vajadzīgs? Tad piecas, sešas dienas vēlāk saproti, ka kaut kas pietrūkst. Tas ir interesants aicinājums, to grūti izskaidrot, bet mani tas aizrāva.

-Mana tiesneša karjera beidzās pēc tam, kad viena trenere pēc spēles sāka kliegt virsu, ka manis dēļ viņas komanda zaudēja. Tev noteikti arī bijuši šādi gadījumi?
-Konkrēti neatceros, gan jau, ka ir bijis arī šādi. Replikas par to, ka manis dēļ ir zaudēts, noteikti bijušas, viennozīmīgi. Pieļauju, ka tā arī ir bijis, jo mēs kļūdamies, pat teiktu tā, ka mēs kļūdamies katrā spēlē. Nevienam nav bijusi perfekta spēle, bet mūsu profesijā ir jāprot sadzīvot ar kļūdām. Svarīgi, lai tiesnesis analizē tās kļūdas un izvairās no tām turpmāk, šīs process padara viņu par labāku arbitru. Bet sākumā – jā, esam viegli ievainojami.

-Vai tiesnesim nepieciešamo mieru ir iespējams iemācīties?
-To ir vienkārši jāizdzīvo. Ar pieredzi āda kļūst arvien biezāka. Man šobrīd tā ir pietiekami biezi uzaudzēta, kas noteikti nenozīmē, ka esmu pilnīgi vienaldzīgs. Vienkārši spēju ar to sadzīvot un spēju aizmigt arī pēc smagākām spēlēm. Viss nāk ar gadiem un pieredzi. Ticu, ka vēl pēc gadiem desmit, ja es vēl tiesāšu, tād būšu vēl norūdītāks.

-Droši vien arī pats jūti, ka esi mainījies šo gadu laikā?
-Viennozīmīgi. Arvien biežāk protu izvērtēt, vai tie apvainojumi ir pamatoti, vai nav. Ja agrāk mēģināju atbildēt, reaģēt vai pārliecināt, tad šobrīd saprotu, ka dažkārt ir vērts vienkārši pastāvēt klusu, lai cilvēkam norimst emocijas. Šeit apakšā slēpjas psiholoģija, jo spēles laikā viss tiek uztverts asāk, daudz emocionālāk.

-Kā tu juties brīžos, kad saproti, ka esi kļūdījies?
-Tādas epizodes ir katrā spēlē. Svarīgi, ka tas nenotiek pēdējās sekundēs, kurām arī jābūt tiesneša karjerā, bez tām nevar. Galvenais ir maksimāli ātri aizmirst un turpināt spēli. Uzmundrināt sevi un iestāstīt pašam sev, ka viss būs kārtībā. Tiesnesim jau nav īpaši daudz laika par to domāt, jo spēle turpinās un jāizvērtē nākošās situācijas. Svarīgi nevilkt kļūdaino epizodi sev līdzi, lai beigu beigās nepieļautu jau nākošo kļūdu.

-Tev sanācis pēc kļūdas atdot atpakaļ?
-Karjeras sākumā noteikti, to nenoliedzu. Biju vieglāk ietekmējams. Tāpēc arī viens no treneru darba aspektiem ir vērst savu uzmanību uz tiesnesi, lai tikai panāktu divas-trīs svilpes savā labā. To pašu dara arī spēlētāji.

Mārtiņš Kozlovskis, sportazinas.com
Mārtiņš Kozlovskis Pasaules kausa mačā | Foto: FIBA

“Novadot LBL2 maču labā līmenī juties gandarīts, ka tu nešķiro spēles”

-Divus gadus pēc FIBA kategorijas saņemšanas tu saņēmi uzaicinājumu tiesāt “”. Kas mainās, kad arbitrs nokļūst augstākā līmenī?
-Daudz kas mainās. Es biju jauniņais tajā kompānijā – treneri nepazīst, spēlētāji nepazīst, visi redz, ka esi pilnīgi jauns. Līdz ar to viss darbs jādara dubultā, lai sevi pierādītu un nopelnītu atzinību spēlētāju un treneru vidū. Ar katru čempionātu, pat ar katru spēli šādā līmenī mainās respekts pret tevi. Tādā ziņā šie turnīri norūda.

-Gadījies dzirdēt, ka, jo augstāks līmenis, jo lielāka cieņa pret tiesnesi.
-Jā, tā arī ir. Kāpēc saku, ka jaunajiem jāstrādā dubultā – lielajiem tiesnešiem kaut kādas kļūdas, iespējams, piedos tikai viņu vārda un reputācijas dēļ. Visi zina, ka, pat ja viņš pieļāvis kļūdu, turpinājumā viss būs kārtībā.

-Vai komunikācija atšķiras atkarībā no tā, vai tu runā ar treneri vai spēlētāju?
-Atšķirība ir ar katru cilvēku. Jāsaprot, kā komunicēt ar vienu, kā ar otru, un ir trešā cilvēku suga, ar kuriem spēles laikā labāk vispār nekomunicēt. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, tā ir psiholoģija – izprast apkārtējo sajūtas. Tieši tāpēc spēlētāja pieredze var izrādīties ļoti noderīga tiesnesim. Kad spēlēju pats, nebiju tas patīkamākais basketbolists attieksmē pret tiesnešiem. Šobrīd labprāt daudz ko būtu paņēmis atpakaļ no tā, ko esmu pateicis vai izdarījis. Tomēr tā bija laba pieredze un tas māca mani izprast dažāda rakstura cilvēkus.

-“Eurobasket 2017” laikā jau sāki aizdomāties, ka nākamais varētu būt 2019. gada Pasaules kauss?
-Galvā tas bija, bet Eiropas čempionātā es sev skaidri un gaiši izvirzīju vienu mērķi – kārtīgi un smagi jāstrādā. Sezona pēc čempionāta man bija ļoti veiksmīga, bija otrais pēc kārtas Čempionu līgas fināls un pēc tam maijā vai aprīlī saņēmu nozīmējumu uz Ķīnu, kas bija vēl viens brīnišķīgs apstiprinājums, ka esmu uz pareizā ceļa. Nevaru nepieminēt arī konfliktu starp FIBA un Eirolīgas tiesnešiem. Dažiem no mums nāca par labu, jo parādījās iespēja, ka arī es varētu saņemt nozīmējumus uz Ķīnu.

-Kā tu tiec galā ar spriedzi tik augstā līmenī?
-Svarīgi ir tas, kā tu sevi noskaņo. Ir bieži gadījumi, kad tiesnesis pārdeg, nespējot tik galā ar emocionālo slodzi galvā. Es vienmēr cenšos sev iestāstīt, ka man nekas nav jāmaina un vienkārši jādara tas, ko es protu. Galu galā esmu nonācis šajā līmenī tikai tāpēc, ka vienkārši darīju savu darbu. Lai mazinātu uztraukumu, man personīgi palīdz dažādi elpošanas vingrinājumi pirms spēles. Taču pēc pirmā iemetiena vairs nav laika uztraukumam, jo vienkārši jāstrādā.

-Kā tu pārslēdzies starp, teiksim, Čempionu līgas finālu un LBL2 spēli?
-LBL2 tiesāju reti, bet tāpat uztveru to diezgan pozitīvi. Mēs esam profesionāļi. Protams, visi gribam tiesāt tikai augstākā līmeņa mačus, bet LBL2 mači ir iespēja atkal būt kopā laukumā ar jauniem un talantīgiem pašmāju tiesnešiem, kuri alkst sevi pierādīt un spiež tevi kļūt vēl labākam. Ar dažiem no viņiem esmu sācis kopā apgūt tiesāšanu. Novadīt LBL2 spēli labā līmenī tāpat ir gandarījums par to, ka tu nešķiro spēles.

-Kas ir labs tiesnesis?
-Es teiktu, tas ir tiesnesis, kurš ir mērķtiecīgs un kurš ir gatavs smagi strādāt. Manuprāt, mūsdienās ir daudz jauniešu, kuri pie pirmajām grūtībām apstājas un neturpina savu ceļu, lai gan viņiem ir talants. Labs tiesnesis ir arī tas, kurš sapņo lielas lietas un virzās uz priekšu, lai tos sasniegtu. Ja tu nesapņosi lielas lietas, tad tev nebūs motivācijas. Un protams, tiesnesim jāmīl basketbols, jo galu galā bez šīs degsmes nekas vairāk par parastu hobiju neizveidosies.

-Vai piedzīvosim laikus, kad attieksme pret tiesnešiem mainīsies uz labāku pusi?
-Gribētu ticēt, ka jā. Ne vienmēr tas izdosies, jo tas ir sports. Pēdējos gados sportā ieplūst aizvien lielākas naudas un tas kļūst daudz komercionālāks, līdz ar ko prasības kļūst arvien lielākas ne tikai pret sportistiem, bet arī pret pārējo personālu, tajā skaitā pret arbitriem. Skandināvijā pret tiesnešiem ir savādāka attieksme nekā tā ir Grieķijā, kur ir pilns ar skandāliem. Vietai ir liela nozīme. Gribētu ticēt, ka Latvijā mēs to varam piedzīvot. Svarīgi, lai cilvēki izprot, ka mēs cenšamies darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Mūsu kļūdas ir tādas pašas, kā spēlētājam, kurš aizmet garām no groza apakšas. Visvairāk gribētos, lai attieksme mainītos tieši jaunatnes līgā, kura patiesībā ir mūsu nākotne.

-Gadījies dzirdēt, ka spēlētāji un treneri ne visai labi pārzina noteikumu nianses
-Jā, tā arī dažkārt notiek. Protams, mēs maksimāli mēģinām informēt trenerus par noteikumu izmaiņām. Bieži konflikti rodas pēc jaunajām interpretācijām, kāds sapratis situāciju savādāk. Saprotu, ka tāpat skatītājam tribīnes ir pārliecība, ka tiesnesis nav fiksējis visiem acīmredzamu pārkāpumu, taču tajā pašā laikā tiem pašiem skatītājiem patiesībā nav ne jausmas, ka noteikums konkrētajā situācijā ir mainījies. Nenoliegšu, brīžiem konflikti rodas tikai šī iemesla dēļ.

-Vai par tiesnešu kļūdām ir jārunā publiski?
-Ja tas nav kaut kāds ārkārtīgi sāpīgs jautājums, tad es teiktu jā, arī jāizskaidro, kāpēc tiesnesis kļūdījās. Latvijas-Igaunijas līgā mēs to arī darām – publiskojam dažādas sarežģītās spēles situācijas, kur arbitriem ir bijusi taisnība, vai gluži otrādi, kurās ir pieļautas kļūdas.

Martins Kozlovskis, sportazinas.com
Martins Kozlovskis | Foto: Ģirts Gertsons

“Oļegs Latiševs devis milzīgu impulsu un grūdienu Latvijas tiesnešu attīstībai”

-Komandas cīnās par medaļām un trofejām. Par ko cīnās tiesneši?
-Es cīnos par to, lai pēc superīgas spēles ar vairākiem pagarinājumiem varētu paspiest rokas abiem treneriem un lai nevienam no viņiem nebūtu pretenziju par mūsu darbu laukumā. Mans gandarījums ir izdarīt darbu tā, lai par mani nerunātu. Lielākais kompliments ir tas, kad treneri un spēlētāji pēc mača var teikt, ka šodien tiesnesis nebija manāms.

-Vai atmiņā palikusi kāda spilgta pateicība par darbu?
-Nav jau tā, ka treneri tikai paspiež roku un ar to viss beidzas. Dažkārt nākas uzklausīt sūdzības un dažkārt, gluži otrādi, patīkamas frāzes par labi padarīto darbu. Grūti nosaukt konkrētu maču, tomēr vienu atceros. Kad tikai sāku tiesāt LSBL, pēc vienas no spēlēm Pēteris Višņēvics, kurš ir ļoti pazīstams treneris un kuram ir pietiekoši liela pieredze, pasniedza roku un teica, ka mačs bija ļoti labi novadīts. Man kā jaunajam tas bija milzīgs pārsteigums.

-Kā tiesneši gatavojas sezonai?
-Mums jāiziet cauri noteikumiem, interpretācijām un visām izmaiņām. Gatavojamies fiziski un psiholoģiski. Manā gadījumā vasara ir diezgan piepildīta ar [Eiropas jaunatnes] čempionātiem, līdz ar to sezona ir viens garš gads. Man nav pārtraukuma, kad es varētu paņemt trīs mēnešu atpūtu, līdz ar to jātur sevi labā fiziskā formā visa gada garumā. Mums ir fiziskās sagatavotības programma ar fiziskās sagatavotības treneri priekšgalā, kurš attālināti redz katra treniņa rezultātus.

Ir arī visādas videoanalīzes, divreiz gadā jākārto noteikumu tests. Runājot par psiholoģisko gatavību – šeit palīgā nāk dažādas grāmatas, ar kuru palīdzību varu izprast cilvēku un tiesnešu lēmumus. Lasu arī biografijas, viens no piemēriem ir Fantomass jeb futbola tiesnesis Pjerluidži Kolina. Šāda veida grāmatas palīdz saprast tiesnešu nozīmi laukumā.

-Un kā tiesneši gatavojas katrai spēlei?
-Šeit varu pieminēt Čempionu līgas mačus. Divas-trīs nedēļas pirms spēles saņemam nozīmējumus un šajā brīdī kļūst zināmi mūsu kolēģi. Noskaidrojam, kā nokļūsim līdz vietai, piemēram, ja mačs ir trešdienā, tad jāierodas norises vietā ir dienu iepriekš – otrdienā, bet ceturtdienā dodamies mājās. Pēc tam jau seko abu komandu video analīze un maksimāli cenšamies ievākt informāciju par to, ko šī spēle nozīmē katrai no komandām. Kopīgi veidojam skautingu, skatāmies abu komandu spēles stilus, basketbolistus, vai tur ir problēmspēlētāji vai problēmtreneri.

Spēļu dienas rītā caur speciālo platformu nosūtam šo skautinga materiālu ne tkai saviem kolēģiem, bet arī FIBA attiecīgajiem cilvēkiem. Pirms paša mača ģērbtuvē vēl vienu reizi izrunājam to, kas mūs sagaida šajā spēlē, kuram jāpievērš īpaša uzmanība un tā tālāk. Tad jau ir pati spēle, bet ar to viss nebeidzas. Katrā mačā ir t.s. video observer – cilvēks, kurš skatās tikai mūsu darbu. Pēc katras spēles sazvanāmies ar viņu, izrunājam, kas bija labi, kas – ne īpaši. Tāpat pēc mačiem noskatāmies video un nosūtam atskaiti par to, kas izdevās šajā spēlē, kas neizdevās un ko noteikti vajadzētu uzlabot.

-Ņemot vērā lielu materiālu apjomu, tu noteikti varētu raksturot katras komandas spēles stilu, ja tev prasītu?
-Jā, tas ir ārkārtīgi svarīgi, mums jāzina, ar ko saskarsimies laukumā. Tuvojoties sezonas beigām tas kļūst vieglāk, jo, visticamāk, ar katru komandu jau esi ticies laukumā vairākas reizes. Ja tomēr neesi, tad vari piezvanīt kolēģim un viņš iedos tev vērtīgu informāciju. Sezonas sākumā tas nedarbojas, jo komandām var mainīties sastāvi un stils, bet pēc 2-3 spēlēm kļūst daudz skaidrāk.

-Cik tev sanāk spēļu vienā gada laikā?
-Manā gadījumā pēdējos gados tās ir 80-100 spēles sezonā. Vidēji sanāk divas spēles nedēļā.

Mārtiņš Kozlovskis, sportazinas.com
Mārtiņš Kozlovskis Čempionu līgas “Final 4” mačā | Foto: FIBA

-Vai izbraukumos izdodas arī pastaigāties un apskatīt pilsētas?
-Smieklīgi sanāk, ka visās pilsētas zinu, kur atrodas lidosta, viesnīca un sporta arēna. Spēļu dienā, kad viss ir izdarīts, mēs ar kolēģiem izejam nedaudz pastaigāties, apskatīties pilsētu, kaut nedaudz vairāk iepazīt vietējo kultūru. Bet laika ir maz, t.k. iepazīšanās ir diezgan nosacīta.

-Vai ir kāds ieteikums no kolēģa, kas tev ilgi palicis atmiņā?
-Nekas tāds īpašs nav bijis, bet es nebaidos uzrunāt pieredzējušākus kolēģus, ja man nepieciešams padoms. Citu pieredze var izrādīties ļoti vērtīga.

-FIBA noteikti izstrādājusi tiesnešu uzvedības vadlīnijas ārpus laukuma
-Jā, tādas vadlīnijas ir un tās ir ļoti striktas. Protams, tiklīdz tu kļūsti par FIBA kategorijas tiesnesi, nosacījumi kļūst vēl striktāki. Aizliegta smēķēšana un alkohola lietošana publiskajās vietās, jādomā, ko tu publicē sociālajos tīklos. Mēs esam publiskās personas un mums jādomā, kā mēs sevi pasniedzam. Nevaram iet uz nakts klubiem un dot vaļā, kā dažs cits, iespējams, vēlētos.

Protams, katrs mēs esam savādāks, kādam varbūt patīk dalīties ar katru savu notikumu dzīvē sociālajos tīklos, tas nav aizliegts. Pats ar to nekad neesmu aizrāvies, cenšos, lai visas personīgās lietas paliek ģimenē.

-Līdzjutēji tev raksta?
-Nē, tiesnešiem jau neraksta, parasti no tā cieš spēlētāji. Lai gan amizanti – es šādi iepazinos ar savu sievu!

-Par ko tiesnešu runā pārtraukumu laikā?
-Atkarīgs no spēles. Parasti apspriežam mača gaitu, bet dažreiz arī pajokojam. Noteikti visi ir redzējuši, ka tiesneši pēc savas sapulcītes dažkārt ir ar smaidu uz lupām. Tas ir normāli. Protams, sākam ar to, ka izrunājam, kur atsāksies mačs, tad apspriežam iepriekšējā nogriežņa notikumus, kā mēs rīkosimies tālāk. Tiešām daudz kas ir atkarīgs no spēles gaitas. Brīžiem saprotam, ka neesam uz pareiza ceļa un kaut kas ir jāmaina. Tas ne vienmēr izdodas, tāpēc svarīgi maksimāli labi uzsākt maču, lai saņemtu uzticību no treneriem, spēlētājiem, arī no skatītājiem.

-Kāds būtu tavs ieteikums tiem, kuri tikai sāk savu tiesneša ceļu?
-Pirmkārt es ieteiktu nepadoties pie pirmajām grūtībām. Svarīgi redzēt lielo bildi, mērķi. Jābūt gatavam smagi strādāt un daudz ko ziedot. Manā gadījumā nācies atteikties no tikšanām ar draugiem, jubilejām un ģimenes pasākumiem. Dažkārt ir sāpīgi, ka nevari būt klāt. Svarīgi ir mācīties, ieklausīties un skatīties, kas notiek. Katrs smagais darbs atmaksājas. Īsta vieta un īstais laiks pienāks, tajā brīdī tā iespēja vienkārši jāizmanto.

-Ar ko ir skaidrojams tik liels augsti kvalificēto basketbola tiesnešu skaits Latvijā?
-To atzina arī FIBA tiesnešu vadītāja, viņa publiski teikusi, ka Latvijā tiesnešu paaudze un tiesnešu skola ir labākā Eiropā un viņiem nav nojausmas, kā mēs to darām. Svarīgi, ka mums ir piemērs, šajā gadījumā tas ir Latiševs. Viņš devis milzīgu impulsu un pagrūdienu. Tas darbojas visos sporta veidos. Es ticu, ka pēc dažiem gadiem mums būs daudz labu bokseru tikai tāpēc, ka šobrīd mums ir Mairis Briedis. Viņš parādījis ceļu.

-Vai tiesneša pieredzi tiešām var nodot citiem?
-Es domāju, ka noteikti tas ir izdarāms, bet viss ir atkarīgs no jauna topošā tiesneša, jo tikai un vienīgi viņš būs tas, kurš pieņems visas nākošās izvēles un lēmumus gan spēles laikā, gan ārpus tā. Es atceros to laiku, kad pats mācījos tiesnešu skolā un tie cilvēki, kuri bija mani skolotāji, mācēja pateikt tādas detaļas, kuras tev nekad mūža nepateikts neviens spēlētājs vai treneris.

-Ko tu novēlētu sev pašam?
-Tā noteikti būtu veselība. Priekšā ir liels un smags darbs. Par visu pārējo es ticu, ka būs kārtībā!

Mārtiņš Kozlovskis, sportazinas.com
Mārtiņš Kozlovskis Pasaules kausa mačā | Foto: FIBA

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par