Basketbola treneris Splīte par meiteņu personību attīstīšanu, darbu U18 izlasē un reģionu spēku

Sieviešu basketbola kluba “Liepāja” un Latvijas U18 meiteņu izlases galvenā trenera asistents Ģirts Splīte podkāstā “Liepājas Sporta Laukums” pastāstījis par basketbola apstākļiem Liepājā, darbu ar U18 meiteņu izlasi un pusaudžu personību attīstīšanas svarīgumu

Par reģionu pārstāvniecību jaunatnes izlasēs

“Pagājušais gads bija pirmais, kad es biju iekšā Latvijas izlašu treniņprocesā. Mums bija diezgan daudz meiteņu no reģioniem. Nemāku teikt, kā bija agrāk, kad pats agrāk spēlēju Jaunatnes līgā, tā arī izskatījās, ka bāze vairāk ir no Rīgas, un reģionos kādam varbūt vienkārši paveicies, ka treneris viņu iesaka [izlases trenerim].

Tagad varu minēt piemēru par U15 meiteņu talantu akadēmijas posmu Rīgā, no 20 meitenēm 15 ir no reģioniem – no Liepājas, Ventspils, Jūrmala, Daugavpils, Valmiera, Ogre.”

Par apstākļiem Liepājā

“Es nezinu, vai pēc devītās klases tas ir gudri braukt projām, jo Liepājā infrastruktūra ir ļoti attīstīta, mums ir viss pieejamais, Rīgā, manuprāt, nav pieejams tika daudz kā mums šeit. Pirmkārt, Rīgā ir basketbola zāļu trūkums. Liepājā ar olimpiskais centrs, skolās ir basketbola zāles, mums ir veselības centrs, pieejami fiziskie treniņi, individuālie treniņi.

Tas, ko nevar iegūt citur, ir spēles laiks. Pie mums arī 15 gadīgas jaunietes spēlē pa 20 minūtēm, kas, manuprāt, ir diezgan daudz [šajā vecumā]. Un Liepāja par labu vietu, lai pēc tam pārietu nākamajā līmenī – gan uz Vāciju, gan uz Kazahstānu. Liepāja iedvesmo, šeit viss attīstās un nav nepieciešams vienu reizi nedēļa braukt vingrot uz Rīgu, jo tas viss ir šeit.”

Par darbu U18 izlasē

“Eiropas čempionātā, protams, sanāca negulētās naktis. Liels paldies jāsaka arī Rūdolfam [Rozītim, galvenajam trenerim]. Kad Rūdolfs piedāvāja, viņš teica, kas tur būs. Kaut kādus procesus jau biju redzējis iepriekš, bet tie bija procesi, kuri ir redzami no malas. Četru nedēļu treniņnometnes cikls Rīgā vēl ir samērā viegls. Braucot uz čempionātu, tev jau jāzina, kā spēlēs pretinieku, tu vienkārši dzīvo un skaties mačus.

Beidzas spēle, un tev jau jābūt gatavai informācijai par otro un trešo pretinieku, jo pirmajās trīs dienās ir trīs spēles pēc kārtas. Tad ir viena brīvdiena, bet tas ir nosacīti, jo pēc tam ir pati svarīgākā spēle. Bija negulētās naktis, bet, manuprāt, to, ko mēs varējām, izdarījām maksimāli. Protams, varējām pacīnīties pret Franciju. Bija interesanti, bet nevaru teikt, ka nebija nogurums.

Kad bija pēdējā, septītā spēle, jau juti, ka baigi grūti pavilkt. Jāskatās datorā, acis bija nogurušas. Pēc atgriešanās desmit dienas vienkārši nogulēju mājās, es nevarēju neko īsti darīt, biju tukšs pilnībā.”

Par meiteņu personību attīstīšanu

“U15 vecumā meitenes vēl nav tik ļoti kļuvušas par jaunietēm, viņas manā uztverē vēl ir bērni. Manuprāt, tā ir kopīgā atbildība, ne tikai treneru, bet arī vecāku, kuriem jāpārkāpj tas slieksnis, ka tas bērns pieņem savu lēmumu. Viens piemērs – bijām izbraukumā un mēs aizgājām uz nelielu pastaigu. No arēnas aizvedu meitenes pa vienu ceļu, atpakaļ bija jāizvēlas ceļš un vienā vietā tas sazarojās pa labi un pa kreisi.

Meitenes apstājas un gaida, ko es teikšu. Saku, ka lēmums jāpieņem pašām, jo tā ir viņu atbildība. Mēs divas minūtes vienkārši stāvējām uz vietas, neviena ne ar vienu nerunāja un ne uz vienu neskatījās, neviena nepieņēma lēmumu. Tā arī nostāvējām līdz brīdim, kad kapteine aizgāja pa labi. Tā ir atbildība, ka lēmumi jāpieņem ne tikai laukumā, bet arī dzīvē, un to mēs cenšamies arī izaudzināt, lai meitenes būtu drosmīgas un spētu pieņemt lēmumus.”

Pilns ieraksts