Bijušais “Spartaks” treneris asi kritizē apstākļus Jūrmalā un īpašnieku Trabuki

Pēdējo divu gadu Latvijas Futbola virslīgas čempionvienības Jūrmalas “Spartaks” bijušais treneris Aleksandrs Grišins intervijā “Sport-express.ru” ļoti skarbi izteicies par darba apstākļiem Latvijas pilsētā. Piedāvājam nelielu fragmentu no atklātās sarunas.

Grišins atstāja jūrmalniekus pirms atbildes spēles UEFA Eiropas līgā pret Marijampoles “Sūduva” komandu. Steidzamības kārtā par “Spartaks” galveno treneri tika nozīmēts lietuvietis Toms Razanausks, tomēr atbildes mačā tika nospēlēts 0:0, kas tālāk tikt palīdzēja Lietuvas komandai, kas pirmajā duelī uzvarēja ar 1:0.

Grišins krievu medijos savu atkāpšanos no amata pirms vienas no izšķirošajām sezonas spēlēm skaidroja ar ģimenes apstākļiem. Treneris izteicās, ka Rīgā un Jūrmalā viņa meitai nav iespējams macīties krievu valodā. Šādus apgalvojumus vēlāk noraidīja kluba ģenerāldirektors Edgars Gauračs, norādot, ka Grišina sieva ir no Latvijas, bet skolu jautājums nevar būt pietiekama problēma, lai treneris atstātu savu amatu pirms tik svarīgas cīņas.

Vai biji apmierināts ar laiku Jūrmalā?

Skaidri un gaiši varu pateikt – nebiju apmierināts ar darba apstākļiem “Spartakā”. No rīta atnākam uz treniņu un dzirdam: “Šodien jūs te netrenēsieties”. Jūrmalas komandai nekas nepieder. Viss tiek īrēts. Pat ekipējums bija minimālais.”

Piemēram?

Viņi iedeva vienas bikses, šortus un jaku. Es teicu: “Pagaidiet, ir taču kaut kas arī jāizmazgā. Kad drēbes žūs, ko, lai es velku?”

Kā ar bumbām?

Ar bumbām viss bija kārtībā, bet problēmas bija ar treniņlaukumiem. Vakarā vienojamies, kur trenēsimies. Nakts laikā pienāk īsziņa: “Trenēsimies citā laukumā”. Taču tas atrodas desmit kilometru attālumā. Sēdi un lauzi galvu, kā tur aizbrauksi. Autobusi tur nekursē un klubs man nepiešķīra automašīnu. Tiec uz turieni, kā pats gribi.

Jūrmala – maza pilsēta

Jūrmalā ir viena liela iela – Jomas iela. Mazā pilsētas dzīve tajā kūsā, taču pilsētas centrs atrodas 20 minūšu braucienā ar mašīnu. Komanda trenējās Kauguros. Šķiet, ka tur apkārt bija septiņas mājas un trīs ielas. Apkārt nekā nebija – ne teātris, ne kino, nekā. Vienīgais glābiņš bija jūra.

Ar jūru nepietiek?

Kad no rīta pieceļamies, esmu treniņā, bet sieva un meita pie jūras. Tad dodos pie viņām. Ģimenes ziņā tur bija lieliski, bet, kas attiecas uz futbolu….

Vai savam pēctecim atstātu vēstuli: Bēdz no šejienes pēc iespējas ātrāk?

Jā. Lai gan daži treneri šādus apstākļus sauktu par fantastiskiem, tomēr viņi nav redzējuši kādi tie bija CSKA. Top klubā, kurā neskaita izdalītos krekliņus.

Jebkurai situācijai ir pēdējā pilīte?

Nevaru ciest, ka vadība traucē manu treniņprocesu: “Izdari to, izdari šito”.

Vai jūs pats to piedzīvojāt?

Pēdējā pilīte bija tad, kad vadība spēles laikā piezvanīja un teica: “Kad Grišins beidzos veiks maiņas? ” Parasti mēs spēlējām normāli, nejautājot pēc maiņām.

Vai zvanīja Jūrmalas “Spartaks” īpašnieks Trabuki?

Iespējams, bet to man neteica. Bet tas man tāpat neinteresēja, jo biju izlēmis: “Viss, es eju prom”. Vislabāk pārtraukt sadarbību, daudz maz labā veidā. Sapratu, ka būšu spiests atlaist spēlētājus, kurus negribēju vairs trenēt.

Slēdzot ar Jums līgumu, viņi nesolīja, ka netraucēs?

Šo jautājumu nepārrunājam. Tas ir pašsaprotami. Zināju, ka mans uzdevums ir komandu pacelt citā līmenī. Taču izrādījās, ka viss tā nav. Izrādījās, ka pats galvenais uzdevums caur klubu ir pārdot spēlētājus. Un ar to nevēlējos nekā kopīga!

Jūsu uzdevums bija atbildēt par rezultātiem?

Par spēles kvalitāti. Tas, ko CSKA darījām dubultā. Septiņu sezonu laikā uz spēlēm nāca skatīties vairāki tūkstoši fani. Kad televīzijā sāka rādīt mūsu spēles, tad teicu puišiem: Fanus nevar piemuļķot, ja iesitam vienus un sēdēsim aizsardzībā, cilvēki mūs neatbalstīs. Izrādās, ka pirms tam, viņi spēlēja pa savam uzbrukumā.

Uzzinājām, ka Rīgas “Skonto“ vairs nespēlē Latvijas virslīgā un vairs nav čempioni

Jau ilgu laiku! Stadionu viņi ir izīrējuši. Klubs bankrotēja un to diskvalificēja. “Spartaks” ir divkārtējā Latvijas čempione un RFS un “Riga FC” ir pacēlušās.

Jūrmalas klubā tavi ceļi sakrustojās ar Aleksandru Cauņu.

Es Sašu atvedu uz klubu. Viņš mācījās futbola C kategorijas licenci un piegāju pie viņa un teicu: “Saša, pievienojies mūsu treneru štābam.” Viņš teica: “Vai es varu?” Es zvanīju īpašniekam Trabuki un teicu: “Citās komandās uz soliņa sēž seši treneri, bet “Spartakā” – Tu un Kalašņikovs. Pat vārtsarga trenera nav.” Grūti vienatnē strādāt, ja tavā redzes lokā ir 29 spēlētāji. Aleksandrs klubā pelnīja 500 eiro. Klubs vairāk nedeva.

Pilnu interviju ar Grišinu lasi ŠEIT.