Blogs: Gatavošanās dzīvei bez Rīgas “Dinamo”

Aizvadītajās dienās pienākušas divas bēdīgas ziņas, kas saistītas ar Kontinentālo hokeja līgu.

Pirmā, kas var šķist, ka uz mums neattiecas – Zagrebas “Medvešcak” izlēmuši pamest KHL. Otrā – Rīgas “Dinamo” spēļu apmeklējums dramatiski nokrities un uz Eiropas fona vairs neesam ievērības cienīgi.

Var likties, ka abām šīm ziņām nav nekāda sakara. Par Zagrebas problēmam bija zināms jau labu laiciņu (komanda sezonu pabeidza ar diviem uzbrucēju trijniekiem, bet kā aizsargs tika pieteikts komandas otrais vārtsargs), bet Rīgas komandas sniegums šosezon bija tik briesmīgs, ka skatītāju intereses kritums ir tikai dabiska parādība. Tomēr korelācija starp abām šīm ziņām patiesībā ir daudz lielāka, proti, vajadzētu likt aiz auss un nelolot lielas cerības, ka nākamsezon Rīgā redzēsim KHL hokeju…

…Rīgas “Dinamo” pirms astoņiem gadiem KHL ienāca kā baltā bezdelīga un mūsu galvaspilsētas organizāciju slavēja visi. Pirmais, kas KHL konkurentus pozitīvi pārsteidza bija profesionālā pieeja mārketinga, PR un fanu piesaistes darbā.

Ja KHL tika veidota kā NHL alternatīva, tad pirmie, kas tuvojās NHL līmenim bija tieši rīdzinieki – izcili pirmspēles šovi, kad laukumā izslidoja mājinieki, HD video rullīši, atmosfēra arēnā un daudzas citas lietas. Nejau dēļ skaistām acīm KHL klubi mēģināja pārpirkt Rīgas “Dinamo” marketinga cilvēkus. Pārvilināšana arī izdevās un vairāki talantīgi latvieši ir palīdzējuši citām vienībām un arī pašai līgai attīstīt savas marketinga kampaņas.

Tieši dēļ Eiropas ekspansijas daudzi Krievijas hokeja klubi vispār aizdomājās par skatītāju piesaisti, kvalitatīviem logo, mājas lapām un citiem atribūtiem. Ja kādreiz, piemēram, Krievijas Superlīgas laikos, TV pāraide no Magņitogorskas neizraisīja nekādus pārsteigumus, kad ledus izskatījās (reāli bija) pelēkā krasā, bet notikums tika translēts ar padomju laiku tehniku.

Klubu vadībai un sponsoriem (gubernātoriem, metalurģijas kombinātiem, bankām u.c) galvenais bija rezultāts hokeja laukumā, bet skatītāji, tur vai tūkstotis vai pieci, īpaši nevienu neuztrauca. Rīgas “Dinamo” piemēru ņēma daudzi Krievijas klubi, bet tie, kas ienāca vēlāk – Prāgas “Lev”, Helsinku “Jokerit” un Bratislavas “Slovan” jau nebija jāmāca. Hokeja tradīcijas (arī arpus laukuma) šīm vienībām jau bija DNS sastāvā.

Arī hokeja plānā mēs tikām slavēti. Kluba GM vadītās spēlētāju piesaistes kampaņas bija ļoti veiksmīgas. Krievi nespēja pārsāt brīnīties kā Normunds Sējējs atrod tik veiksmīgus un lētus AHL hokejistus. Protams, pašiem vairs nebija tik ļoti jāmeklē, jo vienkārši vēlāk varējā pārpirkt no Rīgas.

Šogad Rīgas “Dinamo” bija tā nolaidusies, ka mums piesaistītie ziemeļamerikāņu leģionāri bija no ECHL un Slovākijas līgas. Doma par – pie NHL durvīm klauvētāju piesaisti šķita kaut kas tāls un sens.

Pēdējos gados nevaram vispār būt droši vai Rīgas “Dinamo” nākošajā sezonā pastāvēs. Parādes diriģents, Jura Savicka tēlā, gan vienmēr mums sola (un arī izpilda!), ka komanda pastāvēs, bet tomēr gadu no gada par spēlēšanu akcepts pienāk īsi pirms došanās pirmajā izbraukuma tūrē.

Un apmeklējuma (lasi – komandas snieguma) kritums ir tieši šo darbību (bezdarbību) kopuma sekas. Līdzjutēji nenāk tik lielā pulkā jo gluži vienkārši netic klubam. Netic tā nākotnei. Tomēr klubam ir jānes kāda misija, vīzija. Jārada par sevi patos. Pirmajos gados tas bija jūtams, tagad “Dinamo” organizācija atgādina jūrā dreifējošu kuģi bez mērķa. Un kādēļ investēt laiku attiecības, kuras nolemtas nāvei? Un vai mums tāds (nekāds) Dinamo vispār ir vajadzīgs?

Vai atcerieties laiku, kad kungi aktīvi pārsprieda “Dinamo” virknējumus Rīgas bāros? Kad par Marsela Hosas rezulativitāti jūsmoja mājsaimnieces no Mārupes līdz Juglai? Kad par to, kāds grands ir Ozoliņš runāja visi, kas kaut mazliet sekoja hokejam. Biļetes uz piektdienas spēlēm bija nepieejamas. Bija tādi laiki. Tāds “Dinamo” bija mīlēts un vienalga par to krievu naudu, bet pēdējās sezonas ne šis, ne tas…

Kādēļ “Medveščak” izstāšanās ir bridinājums Rīgas “Dinamo” kvēlākajiem faniem? Pirmāmkārtam, jau tādēļ, ka tieši tāpat kā mēs arī horvāti paļāvās uz Krievijas investoru (gāzes!) naudu. “Medveščak” gan izlēmuši spēlet Austrijas EBEL līgā, bet kur varētu spēlēt Rīgas “Dinamo”, ja desmit miljoni eiro (vairāk!?) vairs kluba kasē neieripo? Visdrīzāk, ka nekur.

Juris Savickis ir solijis ka komanda pastāvēs, tikai jāvienojas ar sponsoriem (lasi – “Gazprom”). Identiskus tekstus šonedēļ izteikusi Bratislavas “Slovan” valde – neskatoties uz pārādiem hokejistiem, komandas dalība KHL neesot apdraudēta, tikai jāvienojas ar partneriem (lasi – “Gazprom”).

Pēc paziņojuma, ka “Medveščak” nākamsezon spēlēs Austrijas EBEL, kluba prezidents Damirs Gajanovičs ieslēdza atpakaļgaitu – „pieteikums EBEL nenozīmē izstāšanos no KHL, viss atkarīgs no sponsoriem (lasi – Gazprom).”

Vienojošais faktors – vienošanās (nauda) ar sponsoriem, partneriem un labvēļiem.

Vai Gajanovičs nodarbojas ar šantāžu vai pārbauda KHL vadības mīlestību pret viesmīlīgo Horvātiju? Interesanti kāda būtu KHL reakcija, ja svētais Juris rīt paziņotu, ka “Dinamo” nākamajai sezonai pieteiksies spēlēt apvienotajā, teiksim, Baltijas čempionātā, bet neizsledz iespēju spēlēt arī KHL.

Lielā KHL ideja – par līgu, kas apvienotu visu Eirāziju, lēnām izčub kā pelni virs okeana. Sacensībām, kurās spēlētu komandas no Stoholmas līdz Ķīnas tālākajam punktam, visdrīzāk, ir lemts palikt dažu kungu murgainajās iedomas. Arī atsevišķu Eiropas divīziju, Milānas komandu un igauņus iekš KHL, mēs nepiedzīvosim. Reālāka iespēja ir Krievijas Superlīgas atjaunošana.

Arī Eiropas sankcijas pret Krieviju un naftas cenu svārstības ir nospēlējušas savu lomu. Pirmā KHL pameta Prāgas “Lev” (“Donbass” no Doņeckas ir atsevišķs stāsts), kas gan solījās pēc gada atgriezties, tomēr būsim reāli – visu nospēlēja naudas jautājums. KHL komandu budžetos ir tikai izdevumu posteņi un ja krievu papucīši nedod savu piešprici, tad paši ne rīdzinieki, ne zagrebnieki, ne bratislavieši un prāgieši paši pavilkt šo vezumu nevar.

KHL patrons Medvedevs gan paspējis jau pasmīkņāt, sak, ka cik tad ilgi mēs auklēsimies ar tiem ārzemniekiem, jo viņi nav gatavi upurēt neko un bez krievu palīdzības nespēj savākt pat pusi no budžeta. No viņa arī izskanējis, ka Eiropas komandas nevis nevar, bet negrib maksāt.

Tieši tādēļ Prāgas komanda esot pametusi KHL. Tikusi līdz Gagarina kausa finālam, ar labiem spēlētājiem sastāvā, modernu arēnu, ko regulāri piepildīja desmit tūkstoši. Kāpēc viņiem vajag palīdzību? Gagārina kausa finālistiem? Lai meklē savus sponsorus! Bet tādi neatradās, jo Rietumu investoram nav saistoša ieguldīšana KHL. Kāpēc? Zemas auditorijas, sankcijas pret Krieviju un niecīgais balvu fonds. Eiropā no investīcijām sportā tiek gaidīta atdeve, ko KHL, kā produkts, nespēj piedāvāt.

Ja apskatam rezultātus, tad redzam, ka Eiropas komandas vairs nevelk. Rīgas “Dinamo” labi sāka – bijām play-off pirmās kārtas stabila komanda. Apņēmīgi sāka Zagrebas klubs – pirmajā gadā sasniegts play-off, labi AHL līmeņa spēlētāji – varam vilkt paralēles ar rīdziniekiem. Ar “Slovan” līdzīgi. Bet Prāgas “Lev” KHL sabija īsu mirkli – netaisījās krist ceļos.

Helsinku “Jokerit”? Tas ir cits stāsts, jo tiek finansēts no Putina kabatas (Rotenbergi). Eiropas komandas nevar piedāvāt neko vairāk kā pirmās play-off sasniegšanu. Neskatoties uz labām hokeja tradīcijām, modernām arēnām un izlutinātiem līdzjutējiem, tas ir maksimums. Par gāzes naudu – lūdzu – tas ir tas,ko var saņemt KHL. Bet vai tas viņiem vairs ir vajadzīgs? Hokeja mārketinga līmenis Krievijā ir nostājies zināmā līmenī, bet turpināt tērēt miljonus, lai sastādītu sev nelielu konkurenci vairs nešķiet tik saistoši. Protams, ir arī politskā domā, bet arī tā lēnām (līdz ar sankcijām un saspilētajām attiecībām) sāk izplūst nebūtībā, jo galu galā visu nosaka piķis, kurš Krievijai iet mazumā…