Daugaviņš: Iepriekš likās, ka mūsu spēle Latvijā mirst, bet mēs atgriezām ticību hokejam

Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš “Sporta studijas” ēterā dalījās pārdomās par 2023. gadu un valstsvienības izcīnīto bronzu pasaules čempionātā.

Jautāts par gada sporta komandu, Daugaviņš min Latvijas fanus. “Te varam argumentēt par sportu, bet galvenais bija tas, kas tevi sagaidīja mājās, fanoja. Tas atbalsts, kas bija ārpus, bija megafantastisks. Nezinu, vai otro reizi dzīvē kaut ko tādu piedzīvošu. Iepriekš likās, ka hokejs mirst, bet mēs atgriezām ticību hokejam, faniem,” uzsver kapteinis. “Latvijā tomēr mīl to sportu, visi esam redzējuši video no arēnas un apkārt, tas spēj iedvesmot un sportam nevarēs atņemt to, ko tam dod fani. Hokejā mēs esam pieraduši, ka fani brauc pa pasauli, bet šoreiz bija tāda kopības sajūta. Arēnā iekšā sākumā to nejutām. Un tad tu ieraugi tos video no fanu zonas. Cilvēki mīl to sportu, naktī nedodas gulēt, tusē fanu zonā līdz policija viņus dzen ārā, lai tik aizbrauc mājās pagulēt. Neesam labākie šajā sporta veidā, bet kaut ko jau mēs mākam.”

“Hokejā, lai tiktu līdz pašai augšai, ir gandrīz vai neiespējama misija. Neviens jau netic, ka no Latvijas var būt labs hokejists. Un tāpat jau neticēs. Tu esi no mazas valsts, kur nav savas līgas, kuru neviens nebrauc skatīties. Kāpēc lai tu tur [augšā] būtu? Un tu brauc, cīnies. Man tas bija vairāk par sevis pierādīšanu, vienkārši gribēju tur būt. Tā ir latviešu spītība – esam maziņi, bet mums sports valstī ir megaaugstos līmeņos, bet visi kautrējas par to runāt. Jābūt lepniem, varbūt tad arī sāks ticēt. Varbūt nākamajai paaudzei sāks sekot no desmit gadu vecuma,” par to, cik svarīgi ir runāt par panākumiem, atgādina hokejists.

“Vasarā vēl skatījos tos video, tagad cenšos neskatīties, jo jādzīvo tālāk. Tas ir kosmoss. Pēc čempionāta biju Valmierā pie zemessardzes, pirmā reize, kad es raudāju. Ģenerāli saka, ka tu esi mūsu varonis, bet es saku, ka neesmu nekāds varonis, vienkārši dzenāju kaučuku. Jūs esat tie cilvēki, kuri valsts labā riskējat ar savu dzīvību. Un viņi stāv, viņiem ir asaras.. Cilvēki nesaprot, cik viņi ir vērtīgi tajā brīdī. Jā, mūs rāda pa televizoru, tā ir vienīgā atšķirība.”

“Cilvēki atnāca pateikt mums paldies, bet man likās, ka jābūt otrādi. Atceros, ka mūs dzina autobusā, jo pēc grafika jābrauc uz pili. Bet man bija žēl, es biju gatavs visu dienu parakstīt kreklus un parunāties ar visiem 55 tūkstošiem,” par hokejistu sagaidīšanu pie Brīvības pieminekļa saka uzbrucējs.

Daugaviņš atcerējās arī savu pievienošanos Rīgas “Dinamo” 2012./2013. gada sezonas laikā. “Es vienkārši gribēju spēlēt hokeju, zināju, ka tas NHL lokauts kaut kad beigsies. “Dinamo” nebija sapņu vieta, jo zināju, ka gandrīz katrā spēlē būs zaudējums. Spēlēt Arēnā Rīga tā gan ir cita lieta – tu vari zaudēt, bet tādas emocijas nekur negūsi. Izbraukumos varējām redzēt, ka pretinieku komandas pat nesaprot, vai par viņiem fano, vai nē.”