Daugaviņš: Man liekas, ka vēl varēju būt līderis, bet loma izlasē pēkšņi pamainījās
Latviešu hokejists Kaspars Daugaviņš sarunā raidījumā “Tavs Gājiens” atklājis iemeslus karjeras noslēgšanai Latvijas valstsvienībā. Jāatgādina, ka Daugaviņš punktu karjerai izlasē lika pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm.
Izlases sastāvā pieredzējušais uzbrucējs piedalījās desmit pasaules čempionātos, 61 spēlē gūstot 16 vārtus un izdarot 18 piespēles. 2015., 2016., 2017. un 2021. gada PČ viņš bija izlases kapteinis. Tāpat Daugaviņš piedalījies trīs olimpiādēs, 12 mačos izdarot divas piespēles.
“Neko nenožēloju, apdomāju visu. Tas viss sākās ar olimpisko kvalifikācijas turnīru. Sapratu, ka mana loma vairs nav tik nozīmīga. Arī kvalifikācijā tā jutos, ka esmu trešās maiņas spēlētājs. Savienoju visu to kopā un domāju, cik es varu izturēt 16 gadus pēc kārtas, atdodot sevi izlasei, vai es varēšu klubā vēl izvilkt,” savu karjeras noslēgumu izlasē komentēja Daugaviņš.
“Ir grūti to visu apvienot, jo visu laiku tu esi hokejā. Nav jau tā, ka tur ir tikai pasaules čempionāts. Tas trakākais ir pirms un pēc čempionāta. Piemēram, Rīgas “Dinamo” 22. februārī beidzas sezona un netiek “play-off”, bet čempionāts sākas maijā. Tur jau nevar februāra beigās uz mēnesi aizbraukt uz Dubaiju un pasauļoties. Tad jāpadomā, ka tie divi ar pusi mēneši ir reāla nometne, kur trenējies un braukā uz pārbaudes spēlēm,” izteicās hokejists.
“Man liekas, ka vēl varēju būt līderis, bet loma izlasē pēkšņi pamainījās. Visu saprotu, ka jauna paaudze un labi jauni hokejisti, bet likās, ka varu vairāk. Man bija par to sarunas pirms tam, bet pēc tam sapratu, ka tomēr ir savādāk. Spēlēt varbūt vēl gribētos, bet ir grūti. Tas lēmums lielākoties ir saistībā ar ķermeni un fizisko gatavību. Man bija tik daudz operācijas, kā arī man nebija tik laba sezona un vēlos izšaut, tāpēc tagad gatavojos,” vērtēja Daugaviņš.
“Esmu vienmēr teicis, ka varu pielāgoties jebkurai lomai. Esmu sities cauri arī caur ceturto maiņu, spēlēt māku un fiziski mierīgi var izvilkt. Vienkārši ir tā, ka saka vienu, bet pēc tam ir citādāk. Katram trenerim ir savi uzskati. Pie Boba Hārtlija visi bija vienādi un tur man likās, ka vispār esmu pazudis. Tāpat bija gadi, kad vienai maiņai bija jāvelk komanda. Bija sajūta, ka es varu izdarīt vairāk, nekā man deva. Neesmu apvainojies un labāk, lai to lomu dara jauni džeki. Es tikmēr gatavošos klubu sezonai, jo šajā vecumā domāju, ka tas ir svarīgāk,” atzina sportists.
