Daugaviņš par lielisko pašsajūtu, skautu Jelgavā un olimpiādi ar krieviem
Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš sarunā “11 LV TV” kanālā komentēja savas sajūtas pēc atgriešanās hokejā, vērtēja Latvijas panākumu nozīmi vietējā hokeja attīstībā, kā arī lūkojās uz 2026. gada olimpiskajām spēlēm.
Jāatgādina, ka Daugaviņš novembrī paziņoja par atvadīšanos no hokeja, bet marta sākumā tomēr pieņēma lēmumu karjeru turpināt un cīnīties par vietu valstsvienības sastāvā dalībai pasaules čempionātā.”Viens ir sportiskā forma, viens ir bauda, ko tu gūsti, bet pats galvenais ir būt konkurētspējīgam. Tu gadiem esi būvējis savu kaut kādu standartu, pieradis būt līderis un atrasties laukumā izšķirošajos momentos – ja visi šie ķeksīši ir un tu jūties labi, kāpēc neturpināt?” sacīja Daugaviņš.
“Tajā brīdī [kad paziņoju par aiziešanu] man tās sajūtas nebija, jutos, ka par kaut kādiem veciem nopelniem spēlēju, lai gan nešķita, ka spēju kaut ko laukumā spēju mainīt. Paņēmu pauzi, sāku gatavoties un varēju atgriezties. Tas no manis prasīja daudz, bet tagad es atkal jūtos kā bērnībā – man gribas! Enerģijas ziņā šādi pēdējo reizi varbūt jutos pirms kādiem septiņiem gadiem,” norādīja Daugaviņš. “Protams, ir nianses, par kurām vēl jāpacīnās, bet atkal ir liels prieks būt laukumā.”
Izlases kapteinis arī ieskicēja, cik ilgi viņš būtu gatavs turpināt spēlēt. “Mums Latvijai pasaules čempionāts ir ļoti svarīgs, tā ir vieta, kur mēs vienīgo reizi gadā varam aizbraukt pacīnīties pret labākajiem. Spēlēt līdz 50 gadiem laikam būtu par traku. Bet, ja tā padomā… Tas būtu forši. Spēlēt virs 40 būtu labs izaicinājums arī sev, jo citi cilvēki 40 gadus vairs negrib no dīvāna celties, bet tu ej un sporto. Protams, kā jau teicu – ir jāgūst bauda un jātur savs standarts. Tu nevari iet ķeksīša pēc, jo tādā gadījumā man būtu drusciņ kauns pret jaunākiem džekiem, ja man teiktu, lai braucu, jo kādreiz labi spēlēju izlasē,” pauda Daugaviņš.
Šosezon NHL spēlēja seši latvieši un nākamsezon šis skaits, iespējams, palielināsies, jo NHL līgumi ir ar tādiem hokejistiem kā Eduardam Tralmakam, Danam Ločmelim un Sandim Vilmanim. Daugaviņš uzskata, ka panākumu atslēga tam ir izlašu panākumi. “Sevi ir kādreiz jāpierāda un tad ir rezultāti. Mēs vinnējām to bronzu, un dažādi skauti skatās – tas ir kaut kā aizdomīgi, kā viņi to izdarīja,” teica Daugaviņš.
“Bet vēl lielāku ieguldījumu deva U20 izlase, apspēlējot Kanādu. Pat man tas šķita neticami. Saprotu, ka pieaugušo hokejā to varētu, jo veči izaug un fiziski visi ir izlīdzinājušies, bet Kanādas junioru izlasi pieveikt… Tur spēlē visi labākie, pirmajās kārtās draftētie, bet mūsējie atbrauca un uzvarēja. Tāpēc tagad arī uz latviešiem skatās un kaut kāds respekts ir. Pat zinu, ka dažādi skauti un aģenti ir braukuši uz Latviju. Man viens pazīstams skauts bija Jelgavā un zvanīja, lai aizejam vakariņās,” atklāja Daugaviņš. “Ja man kāds pēdējo 20 gadu laikā pateiktu, ka kāds skauts ir Jelgavā hokeja hallē, es smietos. Bet tā tiešām ir – viņi brauc un skatās konkrētus spēlētājus pat pirms lielajiem turnīriem.”
Nākamā gada februārī norisināsies ziemas olimpiskās spēlēs Milānā. “Teikšu godīgi, tā olimpiāde bija domās arī pirms tā lēmuma [par karjeras beigšanu]. Trīs olimpiādēs esmu bijis, bet pa lielam tāda forša ir bijusi tikai viena – [2010. gadā] Vankūverā. Pēdējā Ķīnā bija vienkārši briesmīga – tā nebija olimpiāde, tas bija tāds treniņa saiets. Tagad atkal būs NHL veči, tādēļ gribas sevi šajā vecumā patestēt, kā izskatītos uz NHL leģendu un top špīleru fona. Es tomēr arī biju tajā sastāvā, kas izcīnīja ceļazīmi uz Milānu… Kad izlēmu beigt spēlēt, bija rūgtuma brīdis, jo sapratu, ka [olimpiāde] varētu nebūt. Gribas aizbraukt,” motivēts bija uzbrucējs.
Šobrīd par Latvijas hokeja izlases dalību OS gan ir visai liela neskaidrība, jo Starptautiskā Hokeja federācija (IIHF) vēl nav pieņēmusi lēmumu, vai turnīrā startēs Krievija. “Domāju, ka būs daudzi, kam ir dziļi vienalga, aizbrauks uz olimpiādi un spēlēs [arī ja tur būs krievi], bet atmosfēra tur būtu jocīga. Tas viss būtu pretstatā ar olimpisko simbolu. Mums taču bērnībā mācīja, ka olimpiāde ir miera laiks un, ja notiek karš, tad olimpiādes pat ir atceltas. Iedomājies, cik smags lēmums tas, piemēram, būtu jaunajiem džekiem – tev tā var būt pirmā olimpiāde, bet tu esi nolikts šādas situācijas priekšā,” atzina Daugaviņš.
“Zinu, kā beigās būs – pateiks, lai paši izvēlamies braukt vai nē. Tam būtu jānotiek valstiskā līmenī, jo tas ir kā tāds sabraukums starp valstīm. Mums kaimiņos notiek karš, kur cilvēki mirst, bet ir jāiet laukumā [pret agresoru]? Ar sievu runāju, ka tas būtu gļēvi no manas puses braukt, bet no otras puses es tam gatavojos četrus gadus. Domāju, ka es parādītu raksturu un nebrauktu [ja krievi tiks pielaisti], bet ceru, ka sportistiem nebūs jāpieņem tas lēmums, jo tā būtu nolikšana situācijā, kurā mēs tikai būtu zaudētāji. Tev nebūtu iespēju pieņemt pareizu lēmumu. Būtu Latvijas fani, kas tevi gaidītu olimpiādē, bet tu pasaki, ka nebrauksi – tas it kā būtu pareizi, bet fani būtu dusmīgi. Domāju, ka tas ir lēmums, kas jāpieņem valstiskā līmenī.”
