Daugaviņš: Vēlētos piedalīties 20 pasaules čempionātos

Kontinentālās hokeja līgas (KHL) vienības Maskavas “Spartak” latviešu uzbrucējs Kaspars Daugaviņš intervijā kluba mājaslapai atklājis savus hokeja karjeras sapņus, kā arī dalījies domās par spēlēšanu Latvijas izlasē.

“Spartak” pirms mēneša aizvadīja maču Rīgā, kur katram tavam solim tika veltīta liela uzmanība. Vai nav nogurums no šādas uzmanības savā dzimtenē?

-Nē, Latvijā hokeju mīl, un kad savējie puiši, kuri spēlē ārzemēs, atgriežas mājās, allaž ir liela ažiotāža. Uz maču bija pilna arēna – līdzjutēji atnāca, lai paskatītos ne tikai uz “Dinamo”, bet arī mums. Mēs abi ar Mārtiņu Karsumu pārstāvam arī valstsvienību, un tas liek cilvēkiem par mūsu gaitām interesēties papildus. Uz spēli atnāca ģimenes, draugi, kas allaž mudina spēlēt labi. Pats galvenais, ka izcīnījām uzvaru.

Rīgā bija arī vizītē ieradies Romas Pāvests. Vai vēlētos ar viņu satikties?

-Domāju, ka jā. Ja rastos tāda iespēja. Ne katru dienu uz Latviju atbrauc tāds cilvēks. Zinu, ka mani radi devās viņu satikt.

Draugi joprojām tev lūdz no Rīgas atvestu balzāmu? Vai arī šī dzēriena popularitāte ir jau kritusies?

-Šogad jau pāris reizes nācās to darīt. Domāju, ka Rīgas balzāmu atceras nedaudz vecāki cilvēki, kuri piedzīvoja Padomju laikus. Jaunieši par šo balzāmu, visticamāk, neko nezina.

Oļegs Znaroks šobrīd ir Rīgā. Kā tev šķiet – vai viņam tuvākajā laikā izdosies atrast darbu?

-Paši ziniet – Oļegs ir lielisks speciālists un viņš to ir pierādījis vairākkārt: uzvara pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs, kā arī trīs Gagarina kausi. Tādi speciālisti ilgi bez darba nesēž. Manuprāt, viņš jau drīz pievienosies kādai komandai.

Kurš ir visu laiku labākais latviešu hokejists?

-Manā skatījumā tas ir Sandis Ozoliņš. Cilvēki saka, ka Helmuts Balderis, taču es ne reizi neesmu redzējis viņu spēlējam. Zinu, ka viņš joprojām slido un spēlē veterānu mačos. Skaidrs, ka viņš ir patiess meistars, taču es viņu nekad neesmu redzējis darbībā uz ledus. Tāpēc runāšu par spēlētājiem, kurus es esmu redzējis, kuriem jutu līdzi, kad biju vēl mazs un kuru dēļ es pievērsos hokejam: Ozoliņš, Artūrs Irbe, Sergejs Žoltoks. Vēl arī Kārlis Skrastiņš – ar viņu bieži vasarās trenējāmies kopā, viņš bija piemērs tam, kā vajag attiekties pret savu darbu. Katram no šiem spēlētājiem piemita kaut kas izcils. Esmu kopā spēlējis ar trim no viņiem.

Sandis atkal ir atvirzījies no hokeja vides.

-Cik man zināms, viņš nevēlas atkal pievērsties trenera vai ģenerālmenedžera arodam. Nedomāju, ka mēs viņu drīzumā redzēsim kādā no šiem amatiem. Viņam vienmēr gluži vienkārši patika spēlēt hokeju, bet nepatika lielā preses uzmanība.

Maijā atzīmēsi savu 30. dzimšanas dienu. Kas tavā skatījumā ir tava lielākā uzvara hokejā līdz šīm?

-Tādas noteikti ir divas. Kad pievērsos hokejam, skatījos ļoti daudz Latvijas izlases spēles pasaules čempionātos. Spēlēšana valstsvienībā bija mans sapnis un es to piepildīju – pieaugušo izlasē debitēju 2006. gadā. Man bija tikai 17 gadu un es spēlēju lielajā izlasē. Otrā uzvara…hokejistiem vienmēr ir sapņi. Man viens no tiem bija spēlēšana NHL un cīnīšanās par Stenlija kausu. Arī tas man izdevās, taču žēl, ka mums neizdevās iegūt kausu, bet bijām tuvu. Spēlēju NHL, iemetu vārtus. Laikam jau esmu piepildījis visus bērnības sapņus un es daru to, ko mīlu.

-Maijā pa ilgiem gadiem nepārstāvēji valsti pasaules čempionātā. Nolēmi dziedēt traumas. Uz tevi par to neviens neapvainojās?

-Domāju, ka nē. Tam nav iemesla. Vienmēr esmu teicis: ja veselība atļaus, vienmēr braukšu palīdzēt izlasei, ja, protams, būšu nepieciešams. Man patīk spēlēt izlasē, sasniegt rezultātus un piedalīties pasaules čempionātos. Šķiet, esmu jau aizvadījis deviņus pasaules čempionātus, taču, protams, vēlētos aizvadīt 20. Tiesa, reti kuram kas tāds izdodas. Ja nebūs traumas, vienmēr būšu ar izlasi.

Bija brīdis, kad asi kritizēji izlases vadību. Vai tagad viss kārtībā?

-Nekritizēju, bet gan drīzāk centāmies panākt to, lai mums ir labi treniņu apstākļi. Visiem zināms, ka savulaik mūsu komandai bija vissliktākie treniņapstākļi starp visām izlasēm. Ja par to nerunā, kā gan kaut ko var mainīt šajā sakarā? Tāpēc vērsāmies presē, lai cilvēki mūs saprot, bet mēs varētu koncentrēties hokejam, nevis domāt par šķietami ikdienišķām un vienkāršām lietām, kas mums nebija nodrošinātas. Šobrīd viss ir kārtībā. Izlasē ir jauns menedžments, treneris no Kanādas. Tas jau šobrīd ir devis lielu ieguldījumu. Tiek darīts viss, lai spēlētājiem būtu jādomā tikai par hokeju.

Runā, ka Hārtlijs Omskā pielieto līdzīgu metodi.

-Hārtlijs ir pedants. Viņa skatījumā visam ir jābūt pareizajās vietās. Tomēr šāda cilvēka pievienošanās mūsu izlasei ir liels plus. Tie, kas nav bijuši NHL, nezina to sajūtu, kad ir patīkami ienākt ģērbtuvē, katrā skapīti un plauktā ir kārtība. Kad viens otru ciena un atbalsta, jo mēs esam viena komanda. Tāpēc arī spēle iet no rokas un ir labāki rezultāti.

Kā jūties Maskavas “Spartak” klubā?

-Man šeit ļoti patīk. Protams, joprojām ir grūti aprast ar Maskavu, bet attiecībā pret komandu un klubu organizāciju – nekādi iebildumi, viss ir augstākajā līmenī. Noteikums nr.1 – kad ir uzvaras, viss apkārtējais šķiet patīkamāks.

Uzmanību ir ieguvis tetovējums uz tavas muguras, kur redzams Latvijas ģerbonis ar divām krustotām hokeja nūjām. Šķiet, vēlējies vēl vienu tetovējumu.

-Ir plāns vēl vienam tetovējumam, taču es, visticamāk, vēl ilgi nevarēšu saņemties un to izdarīt. Pirmais nāca ilgus gadus – kad to dabūju, sapratu, ka tas ir sāpīgi. Man diez ko nepatīk adatas, taču pacietu. Otrā tetovējuma ideja sēž galvā, taču vēl neesmu domājis, kā un kad to realizēt.

Pilno interviju ar Daugaviņu iespējams izlasīt ŠEIT.