Divi latviešu basketbolisti sarežģītā situācijā esošajā Itālijā – alga par treniņiem no mājām?
Šobrīd visā pasaulē koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 dēļ pārtrauktas teju visas sporta sacensības. Infekcijas vislielāko uzliesmojumu Eiropas kontinentā piedzīvojusi Itālija, kur saslimušo un mirušo skaits drastiski pieaug ik dienas. Tikmēr Itālijas “Serie C-Gold” (pēc spēka 4. līga) komandā “Cos Junico Basket Taranto” šo sezonu aizvada divi Artūri – Bricis un Dušelis.
Itālijā šobrīd koronavīrusa situācija ir dramatiska. Šajā valstī ir saslimuši 53,578 cilvēki, bet miruši 4,825. Nevienā citā pasaules valstī nav reģistrēti tik daudz nāves gadījumi Covid-19 dēļ, pat ne vīrusa izcelsmes reģionā Ķīnā, kur ir 81 008 gadījumi, bet miruši 3255 cilvēki.
“Sportazinas.com” sazinājās ar latviešu leģionāriem, kuri aizvien atrodas Taranto pilsētā, lai noskaidrotu, kāda ir situācija valstī, kāpēc puiši vēl nav devušies mājup, kā arī lai iepazīstinātu ar šo līgu, jo iepriekš tajā spēlējuši vairāki citi spēlētāji no Latvijas.
“Pirms valstī netika izsludināta ārkārtas situācija viss bija mierīgi. Cilvēki savās ikdienas gaitās īpašu uzmanību vīrusam nepievērsa. Toties pēc valdības paziņojuma viss mainījās – uz ielām bija redzami aizvien vairāk cilvēki ar sejas maskām un gumijas cimdiem. Tika noteikti dažādi ierobežojumi arī veikalos, piemēram, atrašanās vienam no otra divu metru attālumā vai ka vienlaikus telpā var atrasties ne vairāk kā pieci cilvēki. Dienu vēlāk jau bija slēgti visi restorāni, sporta zāles un citas publiskas vietas. Pēdējo spēli aizvadījām 1. martā, bet jau tad bija skaidrs, ka čempionātu, visticamāk, atcels. Paspējām aizvadīt vēl vienu treniņu, pēc kā valstī tika ieviesta karantīna. Glābj tas, ka ārā ir labs laiks +20 grādi un spīd saule. Ja būtu apmācies un mākoņains, te izskatītos kā filmās par tukšām pilsētām,” iesāka Dušelis.
Jāpiebilst, ka Taranto, vismaz uz Latvijas fona, ir diezgan blīvi apdzīvota pilsēta – tajā ir nepilni 200 tūkstoši iedzīvotāju.
Tikmēr Bricis norāda: “Sākumā vēl gājām pusdienās un vakariņās uz restorāniem, kuros mums viss ir bezmaksas. To nodrošina klubs. Tagad visas sabiedriskās ēdināšanas iestādes ir ciet, tāpēc pusdienas mums atved uz mājām. Tāpat pilsētā ir dažas picērijas, kas vakaros strādā pāris stundas un tur var pasūtīt līdzņemšanai. Neteiktu, ka šobrīd ir apokaliptisks noskaņojums, bet pilsētā ir liels klusums. Šobrīd ikdienas dzīve ir nekāda – nedrīkst nekur iet, tikai uz veikalu un viss. Vēl mums ir jātrenējas mājas apstākļos. Katru rītu taisām vingrinājumus un trenējamies mājās, kas pēc tam video formātā ir jāsūta kluba vadībai, lai viņi būtu pārliecināti, ka mēs sevi uzturam formā. Ja mēs to neizdarām, mums draud sods. Tas liekas diezgan interesants piegājiens, lai neteiktu vairāk…”
Jāpiebilst, ka klubs abiem latviešiem nav licis veikt koronavīrusa testu.
Taranto klubs bija vienīgais, kas pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas sastāvā paturēja leģionārus.
“Šis jautājums, kāpēc visi aizbrauca, bet mums lūdza palikt, jāuzdod kluba prezidentam. Sākumā vairākas reizes runājām ar vadību, ka arī mums labāk būtu doties mājās, tā kā pārējās līgas komandas no leģionāriem jau bija atvadījušās. Mūsu kluba prezidentam gan bija citas domas. Viņš cerēja, ka čempionāts pēc mēneša atsāksies un mēs būtu palikusi vienīgā komanda, kurai sastāvā ir leģionāri. Tas šajā līgā rezultātu sasniegšanas ziņā nosaka daudz. Pat itāļi, kuri nav no šīs pilsētas, ir devušies uz mājām. Mēs te esam palikuši divatā,” piebilst Dušelis.
Viņam pievienojas arī Bricis: “Esam vairākkārt par to runājuši un norādījuši kā rīkojušās citas komandas, taču atbilde ir vienkārša – mēs neskatāmies, ko dara citi, mēs darām pēc saviem ieskatiem. Viņiem ir pārliecība, ka čempionāts atsāksies. Pat šobrīd viņi tam vēl tic. Kamēr mēs šeit atrodamies dīkstāvē, mums ir panākta vienošanās, ka saņemsim atalgojumu arī par šo mēnesi. Redzēsim, cik klubs godīgi pieies šai situācijai.”
Arī “Serie C-Gold” vadība marta sākumā apsvēra domu aizvadīt spēles pie tukšām tribīnēm.
Situāciju skaidroja Dušelis: “Nav bijušas spēles bez skatītājiem. Bet zinu, ka sākotnēji vairums klubu īpašnieki pret to iebilda. Manuprāt, te ir runa par naudu. Saprotams, ka uz šiem mačiem nenāk 10 000 skatītāju. Katrā pilsētā uz spēlēm nāk ap 400, 500 skatītājiem, citviet pat vairāk. Biļetes cenas ir no piecu līdz 10 eiro apmērā, kas īstenībā veido solīdu daļu no budžetiem.”
Tiesa, tagad jau ir kļuvis zināms, ka abi puiši Itāliju tuvākajās dienās pametīs, lai ar avioreisiem atgrieztos mājās. Maršruts nav no īsākajiem: Bari – Roma – Londona – Rīga. “Teju mēnesi esam pavadījuši neko nedarot, ir psiholoģiski grūti. Pēdējās dienās īpaši meklējām variantus, kā nonākt mājās, līdz atradām – trešdien lidosim uz Rīgu,” atklāj Dušelis, tikmēr Bricis piebilst: “Atvadījāmies un vadība teica – ja viss būs kārtībā, gaidām jūs atpakaļ. Šķiroties domstarpību nebija. Cerams, ka tiks turēts solījums un vismaz par pēdējo mēnesi mums samaksās.”
Jāatzīmē, ka kluba vadība biļetes puišiem neapmaksā.
Abiem spēlētājiem vaicājām arī par līgas sportisko pusi.
“Turnīra tabulā mūsu komanda atradās stabilā trešajā vietā ar nelielām iespējām pēc regulārā čempionātā palikt otrie. Gatavojāmies “play-off” mačiem, kur šogad būtu labas iespējas pacīnīties par titulu,” sacīja Dušelis, kuram iestarpinājās Bricis: “Manā gadījumā par trešo pēc kārtas šajā līmenī. Žēl, ka nebūs iespēja pamēģināt izcīnīt “three peat” (iesmejas).
Latvieši ir starp līgas rezultatīvākajiem spēlētājiem. Dušelis ar vidēji spēlē gūtiem 20,9 punktiem ir līgas otrais rezultatīvākais spēlētājs, bet Bricis ar 19,5 trešais.
Abi basketbolisti arī norāda uz tiesāšanas līmeni: “Mājas spēlēs vēl ir nedaudz labāka situācija, toties izbraukumos ir tā – tu tiešām nevari zināt, ko sagaidīsi. Mums abiem ir bijusi pieredze vairākos mačos, kad īsti nav skaidrības pēc kādiem noteikumiem spēlējam. Arī tehniskais protokols ne vienmēr ir precīzs, bet tās ir blakuslietas, ar kurām jāsadzīvo.”
Teju visas līgas komandas balstās uz modeli divi leģionāri, kas veido rezultātu, + vietējie spēlētāji. Dažās komandās var atrast arī itāļu spēlētājus ar augstāko līgu pieredzi. Šeit ar ASV pasi spēlēt nevar, tāpēc komandas pārsvarā piesaista serbus, lietuviešus un spēlētājus no citām Eiropas valstīm. Ja spēlētājs atbilst U20 vecumam, tad viņu var pieteikt sastāvā, neskatoties uz to, ka viņam nav Itālijas pase.
Sezonu Taranto iesāka vēl viens latvietis Tomass Bērziņš, kurš gan tās gaitā komandu pameta. Viņa vietā tika piesaistīts bulgāru uzbrucējs, bet vēlāk arī spēlētajs no Francijas.
“Ja man prasa salīdzināt līmeņus, piemēram ar Latvijas un Igaunijas līgu, domāju, ka mēs un vēl daži vadošie klubi šajā līgā noteikti spētu uzvarēt “Liepāju” vai “Latvijas Universitāti”. Domāju, ka Latvijas basketbola līgas (LBL) “play-off” mēs ar Taranto iekļūtu. Jātiek labāko sešu komandu skaitā un divas iepriekš nosauktās komandas noteikti būtu “ņemamas”. Arī par atmosfēru spēļu laikā nevar sūdzēties. Komandām uz mājas spēlēm ir pilnas zāles. Ieskaitot fanu klubu jeb t.s., “ultras”, kas reizēm ierodas labu laiku pirms spēles un dzied jau dziesmas,” atklāj Bricis. “Dienvidos kā jau dienvidos – ir zāles, kur puslaikā dodies no ģērbtuves un jūti cigarešu dūmu smaku. Arī tā te vietām ir.”
Jāatzīmē, ka LBL “play-off” turnīrā bija paredzēts piedalīties sešām komandām pēc apvienotās līgas regulārās sezonas rezultātiem.
Savukārt Dušelis dalījās stāstā, kas notika pērn. “Tas gan nebija ar manu komandu, bet zinu, ka vienā no “play-off” spēlēm fani jau puslaikā devās pārmācīt tiesnesi. Neskaitot apsaukāšanu, viens skatītājs pat pieķēra pie rīkles vienu no tiesnešiem. Beigās par tādu rīcību klubu sodīja ar 10 vai 15 tūkstošu eiro lielu naudas sodu. Šajā līgā tāda nauda ir kosmoss.”
Dušelis norāda “Šobrīd, lai arī zemākā līgā Itālijā, bet noteikti varam nopelnīt vairāk nekā Latvijā. Rocīgāko klubu leģionāri saņem apmēram tādu pašu algas apmēru kā, teiksim, “Ogres” sākumsastāva spēlētājs. Ir apmaksāta dzīvošana un ēdināšana, treniņu apstākļi ir OK. Prasītos varbūt nopietnāka medicīniskā aprūpe, bet jāsaprot, ka šis tomēr nav Eiropas augstāko līgu līmenis.”
Vaicājām arī, vai šo līgu var uzskatīt par profesionālu. “Ja tu katru dienu dodies uz treniņu un tā ir tava vienīgā nodarbošanās, ar ko pelni naudu, tu esi uzskatāms par profesionāli. Mums komandā ir seši spēlētāji, kas trenējas arī no rītiem. Tad ir pāris, kas pievienojas uz kopdarbu vakaros, kā arī daži jaunieši 18 gadīgi vai jaunāki. Tā pārsvarā ir visās līgas komandās. Par pilnībā profesionālu līgu to nevarētu saukt, bet noteikti ne arī par amatieru.”
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
