Dobrecovs bijis gatavs uzņemties vadīt izlasi, bet Grigorčuka cena bijusi par augstu
Latvijas Futbola federācija (LFF) par valstsvienības trenēšanu runājusi arī ar tādiem speciālistiem kā Romānu Grigorčuku, Viktoru Dobrecovu un Jurģi Pučinsku, trešdien preses konferencē atklāja LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis.
Kā vēstīts, trešdien izlases galvenā trenera amatā atgriezās Aleksandrs Starkovs, nomainot Marianu Paharu, kurš marta beigās atkāpās amata. Starkovam šī būs jau trešā reize pie izlases stūres.
Līgumu viņš noslēdzis līdz 2018.gada Pasaules kausa atlases cikla beigām un arī uz nākamo kvalifikācijas ciklu.
“Mums bija sarunas arī ar citiem kandidātiem, piemēram, Romānu Grigorčuku. Jau sākumā bija uzstādījums izvēlēties treneri no Latvijas, bet Grigorčuks ir daļēji no Latvijas, jo ilgu laiku šeit nostrādājis. Tomēr viņš sevi saskata kā klubu treneri, ne izlases,” pauda Mežeckis.
Ukrainis Grigorčuks tieši Latvijā noslēdza savu spēlētāja karjeru un sāka strādāt arī kā treneris, aizvedot “Ventspils” vienību līdz UEFA Eiropas līgas grupu turnīram. Turpinājumā viņš strādāja dzimtenē, bet pašlaik trenē Azerbaidžānas vienību “Gabala”, ko UEFA Eiropas līgā jau divreiz no kvalifikācijas pirmās kārtas aizvedis līdz grupu turnīram.
Mežeckis gan atzina, ka LFF nevar samaksāt Grigorčukam tādu summu, ko viņš pelna Azerbaidžānā – aptuveni miljonu gadā.
“Bija saruna ar Viktoru Dobrecovu, kurš bija gatavs uzņemties darbu. Bija saruna arī ar Jurģi Pučinsku. Šie ir treneri, kuri ar savām komandām kļuvuši par Latvijas čempioniem,” atklāja Mežeckis. “Dainis Kazakevičs uzreiz pateica, ka nav gatavs šim amatam. Tomēr Dobrecovam šobrīd uzņemties šādu atbildību ir par agru.”
Mežeckis uzskata, ka četru gadu laikā, kopš Starkovs iepriekšējo reizi trenēja valstsvienību, speciālists ir atpūties gan psiholoģiski, gan fiziski.
“Vienmēr esmu uzticējies treneru padomei un tās rekomendācija šoreiz bija Starkovs. Izskatījām arī citus kandidātus, bet Starkova izvēle ir vienbalsīgs valdes lēmums,” izteicās LFF prezidents Guntis Indriksons.
Tiesa, Māris Verpakovskis LFF valdes balsojumā par Starkovu atturējies.
“Vienošanās ir līdz šī cikla beigām un uz nākamo ciklu. Nav pamata Starkovam neuzticēties, viņš sasniedz rezultātus un dod pozitīvu pienesumu futbolistu attīstībai,” stāstīja organizācijas prezidents. “Daudziem šāds lēmums nepatīk, bet nelolosim lielas cerības – kamēr nebūs spēlētāji, kuri spēlē spēcīgās līgās, būs grūti iegūt pozitīvas emocijas.”
“Starkovam šajos gados bija piedāvājumi doties trenēt nopietnā līmenī. Tomēr viņš tos nepieņēma, uz to mudināju arī es, jo šāda speciālista palīdzība jaunajiem futbolistiem ir ļoti svētīga,” apgalvoja Indriksons, paužot, ka federācijas izdarītā “izvēle ir absolūti pareiza”. “Apzināmies, ka reakcija būs negatīva, bet šis pareizs Latvijas labāko treneru lēmums. Nevienam nav noslēpums, ka mums ir problēmas, bet strādāsim un risināsim jautājumus.”
“Man pats galvenais bija, lai speciālists skaidri apzinās, kur viņš atrodas. Esmu pilnība pārliecināts, ka Starkovam ir sapratne, kā šo situāciju vēst par labu. No Starkova gaidām labākus rezultātus un augstāku vietu tabulā, bet vēl būtiskāk Latvijas futbolam ir, lai viņš ar savu pieredzi maksimāli daudz dotu jaunajiem futbolistiem. Lai viņi nākotnē kāptu augstāk par karjeras kāpnēm,” stāstīja Indriksons. “Mums nekad nebūs variantu sasniegt labus rezultātus, ja liela daļa izlases spēlētāju spēlēs Latvijas čempionātā. Šeit līmenis un spriedze nav kā Eiropas vadošajos čempionātos. Mums ir vajadzīga liela nauda, bet neredzu, ka Starkovs varētu darīt kaut ko sliktāk par treneriem ar skaļiem uzvārdiem, kas maksā lielāku naudu.”
Pirmoreiz par Latvijas valstsvienības galveno treneri Starkovs kļuva 2001.gada vasarā, komandu vadot līdz 2004.gada beigām. Šajā posmā tika sasniegts līdz šim lielākais panākums Latvijas futbola izlases vēsturē, jo komanda kvalificējās un spēlēja 2004.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē. Savukārt atkārtoti viņš amatu pārņēma 2007.gada aprīlī, bet pēc sešiem gadiem viņu nomainīja Pahars.
Pērn februārī Starkovs kļuva par vienu no Pahara asistentiem, bet pirms tam viņš bija LFF nacionālo izlašu komitejas priekšsēdētājs.
Starkovs futbolista karjerā, kuru viņš noslēdza 1989.gadā, bija leģendārs Rīgas “Daugavas” uzbrucējs. Trenera karjeru viņš sāka 1990.gadā, bet pēc diviem gadiem kļuva par Latvijas U-21 izlases treneri, bet no 1995. līdz 2001. gadam bija Latvijas izlases galvenā trenera palīgs, paralēli strādājot arī “Skonto” klubā par galveno treneri. Klubu līmenī Starkovs trenējis arī Maskavas “Spartak” un Azerbaidžānas vienību “Baku”.
Kā vēstīts, Pahars amatā atradās kopš 2013.gada vasaras, tomēr marta beigās dienu pēc kapitulācijas pārbaudes spēlē Gruzijai ar 0:5 viņš atkāpās no amata. Līdz ar to valstsvienība palika bez galvenā trenera, kaut jūnijā Pasaules kausa kvalifikācijas cīņā jāsacenšas ar pašreizējo Eiropas čempioni Portugāli.
Pagājušajā nedēļā tikšanās ar medijiem laikā Pahars pauda, ka jaunajam valstsvienības trenerim vajadzētu pabeigt 2018.gada Pasaules kausa kvalifikācijas ciklu un pie valstsvienības stūres strādāt arī 2020.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklā.
Pašlaik Latvijas futbola izlase FIFA rangā atkritusi uz 124.pozīciju, kas ir zemākā tās vēsturē.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Pahars kļuva par sesto valstsvienības galveno treneri. Latvijas izlase starptautiskā apritē atgriezās Jāņa Giļa vadībā, pēc tam komandu vadīja gruzīns Revazs Džodzuašvili un brits Gērijs Džonsons, savukārt 2001.gadā amatu ieņēma Starkovs, kura vietā 2004.gadā stājās Jurijs Andrejevs. Tiesa, Starkovs pie izlases stūres atgriezās 2007.gadā, līdz viņu nomainīja Pahars.
