Freimanis par līmeni Polijā, naudu, Štelmaheru un Latvijas izlasi

Polijas basketbola līga 2000. gadu sākumā bija gana biežs galamērķis vairākiem laviešu spēlētājiem. Pēdējos gados Latvijas pārstāvniecība šajā līgā ir krietni samazinājusies, bet šosezon tur spēlē divi mūsu valsts pārstāvji. Viens no tiem Vloclavekas “Anwil” sastāvā ir 31 gadu vecais uzbrucējs Rolands Freimanis. “Sportazinas.com” aicināja Freimani uz sarunu, lai viņš pastāstītu par Polijas līgas līmeni, kluba līdzjutējiem, kā arī parunātu par nacionālās izlases tēmu un citām aktualitātēm.

Aizvadīto sezonu pavadīji Grieķijas augstākajā līgā “Larissas Faros” komandā. Kā tu to vērtētu?
Sezonu vērtēju pozitīvi, jo komandai tas bija pirmais pastāvēšanas gads un uzreiz izdevās iekļūt izslēgšanas spēlēs. Viss bija līmenī – klubs bāzējās uz salas, sadzīves apstākļi bija lieliski. Visi bija apmierināti un gribēja, lai es palieku uz vēl vienu sezonu, tomēr nespējām vienoties par atsevišķiem līguma punktiem. Līmenis Grieķijas līgā ir augsts un tur tiek spēlēts ļoti pragmatisks, pozicionāls basketbols, kur rezultātu izšķir taktiskā sagatavotība. Tā ir laba vieta, kur sevi parādīt un attīstītu karjeru. Kā saka – ja nospēlē labi Grieķijā, tad tu varēsi spēlēt jebkurā līgā. Tā ir tāda kvalitātes zīme. Ja kādam kādreiz parādās iespēja tur spēlēt, it īpaši jaunajiem spēlētājiem, tad tas ir jāizmanto. Tur droši var braukt un attīstīties.

Kas palika visspilgtāk atmiņā? Ir redzēts, ka Grieķijā arēnās līdzjutēji arī mēdz smēķēt…
Tas notika tikai izbraukuma mačos, bet mani tas nepārsteidza, jo ko līdzīgu iepriekš biju piedzīvojis Turcijā. Dienvidu valstīs tā ir pieņemts. Ir bijis, kad pirms spēles iesildos, bet divu metru attālumā no manis čaļi pīpē un pūš dūmus bez maz vai sejā. Protams, tu jau neko nesaki, lai neprovocētu uz nekārtībām, tāpēc spēlētājiem jābūt ļoti nosvērtiem. Kopumā traki fani tur ir – skaļi un aktīvi, provocē daudz, bļauj virsū, bet tas piedod papildus stimulu. Ir patīkami spēlēt pie skaļām tribīnēm.

Kāpēc tava izvēle krita par labu Vloclavekas “Anwil”?
Varianti bija vairāki – Turcijā, arī Grieķijā un Vācijā, bet nebija nekā konkrēta. Runājot par Turciju, domāju arī par finansiālo pusi – vai samaksās vai nē, jo reizēm tur tā notiek. Personīgi man gan ir visus gadus tur samaksāts, bet ir dzirdēti dažādi stāsti. Tas ir kā tāds “kaķis maisā” – dabūsi savu naudu vai nedabūsi. Un tā nenotiek tikai vidusmēra komandās, arī lielajos klubos reizēm ir līdzīgas problēmas. Beigās atnāca “Anwil” piedāvājums, kas man likās ļoti labs gan sportiskajā, gan finansiālajā ziņā. Uzreiz gan nepiekritu, bet apdomājoties pieņēmu lēmumu. Lielu lomu spēlēja tas, ka sastāvā mani vēlējās redzēt tieši galvenais treneris, sportiskais līmenis arī ir labs un vēlējos būt arī nedaudz tuvāk mājām. Organizācijā strādā ļoti profesionāli, viss ir sakārtots augstākajā līmenī un atliek vien domāt par basketbolu, nevis blakus lietām.

Vai tas, ka komanda startē Eirokausos (FIBA Čempionu līgā) palīdzēja pieņemt lēmumu pievienoties tieši viņiem?
Protams, jo iepriekš visus gadus biju komandās, kas startē Eirokausos, bet pērn pēc ilgiem laikam bija situācija, kad spēlēju tikai vietējā līmenī. Sākumā bija nedaudz dīvaini un grūti tam pielāgoties, bet ar laiku ieej ritmā. Savukārt tagad ir otrs stāsts, ka spēļu ir ļoti daudz. Ir spēle pēc spēles, pārbraucieni un pārlidojumi. Tam ir gan savi plusi, gan mīnusi – no vienas puses – esi visu laiku tonusā, no otras – reizēm neuzspēj pietiekami sagatavoties vai atjaunoties. Tāpēc ļoti svarīgs ir darbs, kas paveikts pirms sezonas, lai tu būtu spēcīgs un labā fiziskajā formā, kas turētos visas sezonas gaitā. Ja vasarā netiek pietiekami pie tā strādāts, ir ļoti grūti šādā režīmā spēlēt. Esmu jau pieredzējis spēlētājs un saprotu, kas man ir jādara vasarā, lai man pietiktu spēka visai sezonai. Slinkot nevar atļauties.

Kādi ir “Anwil” uzstādītie mērķi FIBA Čempionu līgā?
Būtu jātiek ārā no grupas. Tādu mērķi mums uzstādījusi kluba vadība, bet tas ir izdarāms. Protams, ka nebūs viegli un svarīga būs katra spēle, it īpaši mājās, kur jācenšās visas uzvarēt, bet izbraukumos jāmēģina kādā mačā aizķerties, tad arī kopējā aina turnīra tabulā būs daudz labāka. Zināms, kāda ir mūsdienu basketbola tendences – mājās visas komandas spēlē labi. Talanta mums pietiek, bet pagaidām līdz galam vēl neesam atraduši savu spēli. Mums ir vēl daudz kur pielikt un savu potenciālu vēl neesam atvēruši. Bet vēl ir laiks.

Uz kā rēķina komanda šobrīd vēl nedemonstrē savu patieso spēku?
Grūti pateikt. Daži piedzīvotie zaudējumi jau arī varēja nebūt. Čempionu līgā pret Vācijas komandu [“Vechta”] paši nopūdelējām pēdējo ceturtdaļu [pirms tās rezultāts bija neizšķirts, bet ceturksnis zaudēts ar 13 punktu starpību], Spānijā [pret “San Pablo Burgos” piedzīvota sagrāve] pretī vienkārši bija ļoti augsta līmeņa komanda un mums neizdevās pilnīgi nekas. Bet labi, ka spējām uzvarēt savās mājās frančus [“Pau-Lecq-Orthez”], tad kopējā aina palikusi labāka. Sezona tikai lēnām uzņem apgriezienus un tas ir normāli, ka ne viss vēl izdodas. Ejam pareizajā virzienā un domāju, ka viss būs kārtībā.

Kā tu raksturotu komandas galveno treneri Igoru Miličiču?

foto: FIBA

Horvātu treneris, “tīrs” Balkānu skolas pārstāvis. Manā skatījumā vairāk vai mazāk tā reģiona treneri ir ļoti līdzīgi savā pieejā – ļoti prasīgi, katram ir sava noteiktā sistēma, pēc kuras jāspēlē, daudz prasa arī aizsardzībā strādāt, u.t.t. Arī Miličičs tāds ir – viņš ir ļoti prasīgs un arī treniņi nav no vieglākajiem. Bet viņš saprot basketbolu un no viņa ir ko pamācīties. Principā no katra trenera ir ko pamācīties, jo katru gadu ir jaunas spēles sistēmas, filozofijas, u.t.t. Ja tu to nedari, tad daudz grūtāk ir attīstīties un izkarot minūtes laukumā. Pie katra trenera shēmām ir jāpielāgojas un ja spēlētājs to nevar, tad ir bēdīgi…

Kādi ir “Anwil” līdzjutēji?
Jāatzīst, ka esmu nedaudz pozitīvi pārsteigts par redzēto. Atmosfēra mājas spēlēs ir lieliska. Mūsu arēnā ir nedaudz vairāk kā četru tūkstošu skatītāju vietas un jau pat pārbaudes turnīrā tā bija pilna. Fani ir lieliski, jo vienmēr zāle ir pārpildīta. Arī vienā no izbraukuma mačiem bija atbraukuši pāri tūkstoš fanu, kas mūs atbalstīja. Var just, ka pilsētā ļoti seko līdzi komandai un to atbalsta. Jau sildoties pirms spēles vari iegūt pozitīvo enerģijas lādiņu no tā, kā tevi atbalsta. Protams, nav kā Balkānu un Dienvidu valstīs. Polijā viņi nestāv, pieņemsim, pliki bez krekliem un ar petardēm tā, it kā nebūtu rītdienas (iesmejas), bet atbalsts ir milzīgs.

Vai Vloclavekā atcerās latviešus (savulaik tur spēlējis Jānis Blūms, Armands Šķēle, Gatis Jahovičs un Rinalds Sirsniņš)?
Protams, ka atceras. Vasarā spēlējām pārbaudes spēli pret “VEF Rīga” un Blūmu visi zināja. Kad viņš nāca laukumā, fani viņam aplaudēja un veltīja ovācijas. Tāpat arī par citiem latviešiem varu teikt, ka viņi nav aizmirsti. Atcerējās pat Ainaru Bagatski, kurš gan pašā “Anwil” komandā nav spēlējis, bet Polijā bija zināms. Godīgi sakot, es pat mazliet esmu pārsteigts, kādēļ šeit spēlē tik maz latviešu – bez manis ir vēl Mārtiņš Laksa. Vietējās līgas līmenis nav tas augstākais, bet ir solīds un arī naudu domāju, ka te maksā vairāk nekā Latvijā noteikti. Kaut kā palikusi aizmirsta šī valsts, it īpaši latviešu spēlētājiem. Nezinu kāpēc aģenti neskatās šajā virzienā Tomēr iespējas ir – valsts ar 40 miljoniem iedzīvotājiem, fani uz spēlēm nāk, klubi ir ar solīdiem budžetiem.

Pastāsti vairāk par Polijas līgas vidējo līmeni.
Protams, ir pāris komandas, kas ir ar lielākiem budžetiem kā mēs, “Zielona Gora”, kas spēlē VTB Vienotajā līgā, arī “Torun” piedalās Čempionu līgā, bet “Gdynia” ir pat ULEB Eirokausa dalībniece. Ir piecas, sešas komandas, kas ir spēcīgākas un tad pārējās ar mazākiem budžetiem [kopumā līgā spēlē 16 vienības]. Kopējais līmenis nav tik augsts un arī vietējo spēlētāju meistarība nav tik attīstīta, tomēr vairākos klubos ir patiešām spēcīgi leģionāri, kas to līmeni pavelk uz augšu. Tiesa, viņi arī pārsvarā spēlē viens pret otru, no sērijas, kurš iemetīs vairāk punktus. Ja jāsalīdzina ar citām līgām, kur iepriekš esmu spēlējis, šeit dominē ļoti individuāls basketbols. Viss ļoti balstās uz amerikāņu leģionāru pleciem, vismaz lejasgala komandām. Savukārt vadošajām komandām tas nav tik izteikti un tiek spēlēta vairāk kolektīva spēle. Protams, ir dažādi, jo arī spēles ir dažādas un nekad nav vienādu spēļu. Kopumā varu teikt, ka mūsu komandā visas patronas uzbrukumā galvenais treneris atdevis amerikāņu spēlētājiem, bet arī es tieku pie savas iespējas.

Tavā komandā spēlē savulaik Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) uzspēlējušais Tonijs Vrotens. Ko tu vari teikt par viņu?
Var jau redzēt, ka viņš ir tur bijis, un kāpēc. Individuāli meistarīgs spēlētājs ar ļoti ātru pirmo caurgājiena soli. Viņš reizēm izpilda tādus trikus, ka es varu vien noskatīties un padomāt – kā tas vispār ir iespējams? Ļoti talantīgs puisis. Cits jautājums kā viņam tā karjera attīstījusies. Tas būtu jāprasa viņam pašam, bet kā komandas biedru vērtēju viņu pozitīvi.

Vrotens un Freimanis pēc uzvarētas spēles

Pievērsīsimies Latvijas nacionālās izlases tēmai. Kā tu vērtē Roberta Štelmahera apstiprināšanu par izlases galveno treneri?
Uzskatu, ka tas ir labs solis. Viņš ir labs treneris un arī kā spēlētājs spēlējis augstā līmenī. Ir sasniegumi vietējā līmenī un arī Tallinas “Kalev”/”Cramo” viņa vadībā šobrīd demonstrē pārliecinošu sniegumu VTB līgā. Domāju, ka arī ar izlasi viņam veiksies un ceru, ka būs kādas pārmaiņas un viņš ieviesīs jaunas vēsmas komandā. Viņam ir savs redzējums, viņš pazīst visus spēlētājus, kas ir liels pluss. Domāju, ka ar viņu noteikti nebūs sliktāk kā iepriekš.

Vai pats esi gatavs pārstāvēt izlasi, ja tiks saņemts izsaukums?
Ja mani izsauks, es ar lielāko prieku braukšu vienmēr palīdzēt izlasei un pārstāvēt savu valsti. Vienīgi šobrīd mani jau neviens īsti vairs nesauc. Arī klubs nekādus šķēršļus neliktu – ko tas var neļaut? Ja mani kāds gaidīs, tad būšu klāt!

Šobrīd NBA spēlē trīs latvieši, bet līgums ar kādu NBA klubu ir četriem, tostarp Anžejam Pasečņikam, kurš spēlē G-līgā. Kā tu domā, kā viņiem veiksies gaidāmajā sezonā?
Anžejs ir malacis! Daudzi cilvēki varbūt smejās par viņa lēmumu spēlēt Attīstības līgā un kāpēc viņš uz turieni brauc. Viņam ir tāda iespēja būt tuvumā NBA klubam, būt tā sistēmā, kas vienkārši ir jāizmanto. Ko tad viņš zaudēs? Naudu? Nauda dzīvē atnāks vēlāk atpakaļ, tā vienmēr notiek. Viņš mēģina sasniegt savu sapni un 99% pat tuvumā līdz tam netiek. Cepuri nost viņa priekšā. Vasarā redzēju, kā viņš trenējās un atstāja spēcīgu iespaidu. Viņš rāda lielisku piemēru jaunajiem basketbolistiem, ka ir jāstrādā un jāiet uz savu mērķi.

Runājot par Dāvi Bertānu (Vašingtonas “Wizzards”), tad viņam jau ir reputācija kā vienam no labākajiem snaiperiem līgā. Viņš nonācis jaunā vidē un komandā, kur viņam būs lielāka loma un to jau var redzēt aizvadītajās spēlēs. Domāju, ka viņš savu iespēju izmantos. Nezinu, kā veiksmies pašai komandai, bet Dāvis noteikti “uzsitīs” sev cenu un nostiprinās savu snaipera tēlu.

Savukārt Kristaps Porziņģis (Dalasas “Mavericks”) ir top līmeņa spēlētājs – ar maksimālo līgumu, organizācijas viena no sejām, līderiem, u.t.t. Lai Dievs dod labu veselību un tad visa Latvija atkal naktīs varēs celties un sekot līdzi, kā viņš plosās. Visi arī no viņa gaida, ka viņš rādīs lielisku sniegumu, ko arī novēlu. Arī Dalasa ir interesanta komanda, taču, ja man jāprognozē, tad domāju, ka vēl šogad “play-off” netiks, bet spēle būs ļoti dinamiska un skatāma.

Tikmēr Rodionam Kurucam (Bruklinas “Nets”) šis gads būs grūtāks, jo viņam būs jāpierāda, ka veiksmīgā spēle debijas sezonā nebija nejaušība. No viņa jau tiks sagaidīts vairāk nekā pērn. Viņam jākļūst stabilākam un jātiek galā arī ar ārpus basketbola lietām. Viņam ir jāspēlē savs basketbols un jāizmanto savas iespējas. Tas ir viņa spēkos.

Vai Latvijas basketbols kopumā ir uz pareizā ceļa, ja mums ir tik daudz NBA un Eirolīgas spēlētāju?
Runājot par tiem, kas ir NBA, arī Pasečņiku, kurš ir tur tuvumā, tad mums visiem būtu jānovērtē, ko viņi sniedz mūsu basketbolam. Tas ir vienkārši kosmoss labā ziņā, ka no tik mazas valsts mums ir vairāki NBA veči un ar nopietnām lomām komandās. Viņi ir kā piemēri visiem pārējiem. Bet arī tas ļoti bieži ir kā aizsegs lietām, kas nav līdz galam pareizi nostrādātas. Bet kopumā domāju, ka Latvijas basketbolā viss iet uz augšu. Nezinu, kāpēc man ir tāda sajūta, bet tā ir mana pārliecība. Ceru, ka arī es jau drīzumā varēšu atgriezties mājās un spēlēt kādā Latvijas klubā.