Freimanis par kredīta ņemšanu, atteikšanos no 400 tūkstošiem un “Rīgas Zeļļu” piedāvājumu
Latvijas basketbolists Rolands Freimanis intervijā “Youtube” kanālā “Groza Bumba” atskatījās uz pieredzēto savā karjerā.
36 gadus vecajam Freimanim bijusi bagātīga klubu karjera, un viena no viņa pieturvietām 2013./2014. gada sezonā bija Ukrainas komanda Južnes “Khimik”, kurai viņš pievienojās pēc vairākiem smagiem gadiem Spānijā un sezonas Itālijā.
“Kārlis Muižnieks caur aģentu paaicināja uz “Khimik”. Viņi spēlēja Eirokausā, Ukrainas čempionātā, kas tajā laikā bija ļoti spēcīgs, tas man bija milzīgs solis uz augšu no Itālijas lejasgala komandas. Arī atalgojums bija trīsreiz lielāks, un man beidzot bija sajūta – o, to es saprotu! Bet šeit ir vēl viens stāsts. Man uz Ukrainu pirmo reizi bija jābrauc un man bija nulle eiro, vienkārši naudas nav! Domāju, ka man, aizbraucot uz turieni, taču vajadzēs kaut kādu naudu ikdienai, jo uzreiz vēl nemaksās, un tad es paņēmu ātro kredītu 200 eiro. Tikai tādēļ, lai man vispār kaut kas kabatā būtu…”
“Tajā laikā sēdēju un domāju – profesionāli esmu nospēlējis jau vairākus gadus, lielajā izlasē jau spēlēju teju piecus gadus, un man ir jāņem kredīts, lai brauktu spēlēt. Pa lielam divus gadus pirms tam [Spānijā un Itālijā] bija nospēlējis bez algas, galvā to saliku un domāju – ko es vispār daru? Sev tajā brīdī varēju mentāli pateikt, ka man pietiek. Tā uz to Ukrainu arī aizbraucu – bez nekā, bet ar baigo motivāciju, jo tas man bija tāds pirmais līgums karjerā,” atcerējās Freimanis.
Brīdī, kad Freimanis pārstāvēja “Khimik”, Krievija okupēja netālu esošo Krimu. “Neko sākotnēji [par Krimas okupēšanu] neaizdomājos, neko baigi tur nejutām. Mums tajā sezonā ļoti labi gāja, pirmoreiz karjerā algu maksāja laikā, visādi bonusi, forša komanda, fani, komūna, bet to iebrukumu nejutu līdz dienai, kad tas sākās. Tajā dienā pie bankomāta cilvēki vienkārši rindā stāvēja, lai ņemtu ārā naudu, jo grivnai tobrīd vērtība strauji kritās, un veikalos visi plaukti bija tukši. Es stresu nenoķēru, bet sāku domāt, kas notiek, ieslēdzu televizoru un arī tur ziņās par to stāsta… Kad dzīvoju Južnā, Odesā [pilsētā, kas atrodas aptuveni 50 km attālumā] visu ārdīja ārā, spridzināja ēkas, bet pats neko nejutu. Jā, vienreiz braucot mājās no veikala redzēju karavānu ar tankiem, kas bija nedaudz neomulīgi un tad likās, ka kaut kas briest,” stāstīja Freimanis.
Pēc sezonas Ukrainā Freimanis devās atrādīties Spānijas augstākās līgas komandai “Baskonia”. “Tajā laikā tur Dāvis [Bertāns] spēlēja, aģents teica, ka būs iespēja braukt uz pirmssezonas nometni un ja labi sevi parādīšu, tad būtu iespēja, ka mani paturēs. Trenējos, piedalījos arī kaut kādās spēlēs, un vienā no mačiem guvu 12 punktus puslaikā, taču trešajā ceturtdaļā savainoju celi, dabūju nelielu traumu. Biju tajā komandā, bet apzinājos, ka, visticamāk, viņi mani nepaturēs. Bet tad man “Andorra” piedāvāja 10 tūkstošus eiro mēnesī, kas ir 100 tūkstoši sezonā. Un es atteicu! Jo man Spānija jau bija līdz kaklam savas pirmās pieredzes dēļ. Man piedāvāja reāli labu līgumu, pateicu nē, jo es vispār tur negribēju atrasties, un tad divus mēnešus sēdēju mājās bez darba…,” pauda basketbolists.
2014./2015. gada sezonu Freimanis gan uzsāka Tallinas “Kalev/Cramo” rindās, kur viņš spēlēja rezultatīvi un izpelnījās vairāku VTB līgas klubu uzmanību. “Man līgumus piedāvāja Saratovas “Avtodor” un Kazaņas UNICS. Varu atklāt, ka man “Avtodor” piedāvāja 400 tūkstošus uz diviem gadiem. Man tobrīd vajadzēja domāt, ka sezonu pabeigšu Tallinā, tādā garā turpināšu spēlēt un tāpat būs [līdzīgi piedāvājumi]. Bet es tajā laikā tā nedomāju – pateicu nē “Avtodor”, jo es gribēju UNICS – tas taču ir Kazaņas UNICS!”
“Tobrīd VTB līgai tik ļoti nesekoju, bet viņi spēlēja Eirolīgā. Nolēmu piekrist un braucu uz Kazaņu. Pirmajā spēlē kaut kādas minūtes nospēlēju, viss ok, treneris teica, ka ar vienu citu spēlētāju dalīšu minūtes. Tobrīd tas likās adekvāti, bet realitāte tā nebija – nākamajā spēlē mani uzlaida laukumā uz 19 sekundēm… Turpinājumā zaudējām Eirokausos pusfinālā, nebija tā, ka vispār nespēlēju, bet treneris amerikāņiem ļāva darīt visu, krieviem neko, un es tam visam biju par vidu,” atminējās Freimanis.
Freimanis: Nebija šaubu par aizbraukšanu no Krievijas, klubs manu aiziešanu uztvēra saprotoši
Karjeras pēdējos gados Freimanis spēlējis komandās Grieķijā un Polijā, taču, kā atklāja spēlētājs, pagājušajā vasarā piedāvājumu viņam izteica tobrīd jaunizveidotais “Rīgas Zeļļu” klubs. ““Zeļļi” man piedāvāja kontraktu uz trīs gadiem. Runas bija, bet tās nebija konkrētas. “Zeļļi” ir baigie malači, viss ar viņiem ir forši, biju tuvu tai domai [par pievienošanos], bet tad sapratu, ka nē. Sieva bija kategoriski pret, viņa teica, ka nekādā gadījumā – viņa vēl negrib dzīvot Rīgā, kamēr bērni vēl maziņi. Ja var spēlēt ārzemēs un par to saņemt labu atalgojumu, ir jāspēlē, jo kādā brīdi tas beigsies un tad sāksies īstā domāšana,” atzina Freimanis, kurš pēcāk pārcēlās uz Turciju un jau otro gadu spēlē “Gaziantep” vienībā.
“Jau kādu laiku [sportiskais līmenis nav tik svarīgs]. Tas laikam mainījās pēc Nižņijnovgorodas, kaut gan jau vajadzēja ātrāk [finansiālo aspektu izvirzīt kā svarīgāku]. Tas jautājums par līmeni ir tik nosacīts. Kad esi jaunāks, domā, ka, spēlējot augstākā līmenī, jo vairāk par tevi rakstīs ziņās, bet tas jau neko nemaina. Spēlējot ir jāmēģina pēc iespējas labāk sevi nodrošināt tālākajai dzīvei, nevis dzīties pēc līmeņa,” savu šī brīža mentalitāti skaidroja Freimanis. “Protams, ar līmeni var nākt viss kopā, bet bieži vien tā ir ilūzija. Sākumā vari kaut ko pamēģināt, bet vēlāk, īpaši pēc 30 gadiem, vienkārši jāmēģina izspiest maksimumu [naudas ziņā]. Tas, kur tu spēlēji, kādā līgā un kādā līmenī, nevienam pēc tam vairs neinteresē, īpaši ņemot vērā to, cik šobrīd dzīve ir dinamiska.”
