Gudļevskis par PČ, attiecībām ar Merzļikinu un sarežģīto spēli pret Slovākiju

Latvijas hokeja izlases vārtsargs Kristers Gudļevskis sarunā “Sporta Studijas podkāstā” atskatījās uz aizvadīto pasaules čempionātu, kā arī komentēja savas attiecības ar citu valstsvienības ripu ķērāju Elvi Merzļikinu.

Gudļevskis aizvadītājā PČ, kurā Latvijas izlase izcīnīja devīto vietu, laukumā devās četrās spēlēs, piedaloties tikpat daudz mačos kā Merzļikinam. “Man nepatīk, ka izlases kontekstā lieto vārdus “pirmais” vai “otrais” vārtsargs. Jā, es to turnīru pabeidzu un ir kaut kāda hierarhija, bet ir svarīgi, ka mēs izlasē nelietojam šos vārdus, jo pasaules čempionāts ir tik īss turnīrs, ka nemaz nav laika iespēlēties,” atzina Gudļevskis. “Plāns bija, ka Elvis sāks turnīru, bet tā lēmumi [par to, kurš no mums dosies laukumā] tika pieņemti no dienas uz dienu.

Spēlē pret slovākiem Gudļevskis atvairīja 41 metienu, taču bija manāms, ka viņš spēlē ar diskomfortu. “Pēc tā atbalsta, kuru mēs izjutām pēc Zviedrijas spēles [kad zaudējām, bet fani tāpat būs skaļi atbalstīja], pret Slovākiju mums vajadzēja iznākt un parādīt savu raksturu, jo bija jāsaglabā cerības iekļūt ceturtdaļfinālā,” pauda Gudļevskis. “Fiziski tā bija visgrūtākā spēle, bet mentāli sarežģītāk pret ASV – bija grūtāk lasīt spēli, slovāki spēlēja tādu eiropeiskāku hokeju. Es [pret slovākiem] dehidrējos, pazaudēju pārāk daudz ūdens. Ar krampjiem tā ir, un tā man nebija pirmā reize – kad tu esi vārtsargs, tev ir jāuzvelk forma, kas sver 15-20 kilogramus, bet, spēlei ritot, tu zaudē šķidrumu un nogursti vairāk, bet forma kļūst smagāka.”

“Vienmēr galvā ir balstiņa, kas saka, ka jāprasa maiņa. Arī šoreiz uz “bullīšiem” es nezināju, vai vēl varēšu paspēlēt, jo “bullīšos” muskuļus ir jāsasprindzina ilgāk. Tā balstiņa par padošanos – ne tikai pie krampjiem – bieži vien kaut ko saka, bet Latvijas izlases ģērbtuvē tāda kultūra nav. Es nevarētu noiet malā un, kad man prasītu, kas notika, es teiktu, ka man krampji bija. Tā nav opcija. Tāda kultūra vienmēr ir bijusi. Ja tev kaut kas nav salauzts, norauts vai tiesnesis tevi neaizsūta uz ģērbtuvēm, tu tāpat uz to ģērbtuvi neiesi. Andrim Džeriņam iepriekšējā čempionātā ar ripu salauza stikliņu, bet viņš pēc pāris minūtēm bija atpakaļ, Kristaps Zīle ar seju nobloķēja ripu, bet pat nepaskatījās uz ģērbtuves pusi. Vai es tiešām varētu noiet malā, kad man krampjus rauj? Nu nē. Tā nav opcija,” uzsvēra Gudļevskis.

“Mēs viens otram palīdzējām tādā ziņā, ka sapratām, ka pa lielam esam “vienā laivā” un spiediens par to, kā ir būt Latvijas izlases vārtsargam, ir jānes kopā, ” attiecības ar Merzļikinu PČ laikā komentēja Gudļevskis. “Mēs par to nerunājām, bet sapratām, ka tā ir. Es piecus gadus nebiju spēlējis izlasē, un tā atbildības sajūta un spiediens, kāds tas ir Latvijas izlasē, varbūt pat nedaudz bija piemirsies.”

Lūsiņš: Latvijas izlases vārtsargi PČ nospēlēja savu iespēju robežās

“Mums bija divi atšķirīgi ceļi. Elvis izdarīja gudri, ka viņš ilgāk palika Šveicē, nobrieda kā cilvēks un vārtsargs, pirms viņš devās uz NHL, kamēr es tur braucu kā zaļš gurķis. Domāju, ka ir vajadzīgs laiks, lai ieietu profesionālajā hokejā, lai saprastu, kā ir nest atbildību kā pirmajam vārtsargam. Elvim tas palīdzēja – varbūt tas ne visiem noder, bet man tas būtu bijis vajadzīgs. Man sanāca ka es no HK “Rīgas”, kur gandrīz neko nepelnīju, ielecu profesionālajā hokejā, kur man bija sajūta, ka nevaru iztērēt vairāk kā nopelnu,” savas un Merzļikina karjeras salīdzināja Gudļevskis.

Gudļevskis tāpat bija sajūsmā par potenciālo iespēju augusta beigās paredzētajā olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā būt komandā kopā ar Merzļikinu un Artūru Šilovu. “Tā būtu ļoti laba konkurence. Mums trijatā vajadzētu būt forši. Ja tas arī piepildīsies, būtu ļoti interesanti ar viņiem aiziet vakariņās un parunāt par vārtsargu lietām. Man interesētu psiholoģiskais aspekts, kā viņi pieiet spēlei, kaut vai, piemēram, iesildīšanās laikā – cik nopietni viņi to uztver, cik tas ir svarīgi, ka tu vari noķert ripas.”