Gudļevskis: Pēc Soču OS manis paša gaidas par to, kā jāspēlē, šausmīgi pieauga

Latvijas hokeja izlases vārtsargam Kristeram Gudļevskim pēc sensacionālā starta Soču olimpiskajās spēlēs pārlieku pieauga prasības pret sevi, kas turpmākos dažus gadus traucēja laukumā, spēlētājs atcerējās intervijā žurnāla “Sporta Avīze” maija numurā.

Jau 2013. gadā vien 20 gadu vecumā Gudļevskis tika nosaukts par vienu no trim labākajiem Latvijas izlases spēlētājiem pasaules čempionātā. Tas veicināja, lai viņš kļūtu par otro mūsu vārtsargu aiz Artūra Irbes, kurš draftēts Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Tomēr īstā Gudļevska zvaigžņu stunda pienāca vēl nākamajā ziemā – Soču olimpisko spēļu ceturtdaļfinālā viņš atvairīja 55 no 57 metieniem duelī pret Kanādas izlasi, kas bija veidota no pasaules labākajiem hokejistiem, Latvijai piedzīvojot neveiksmi ar 1:2.

“Problēma bija, ka manis paša gaidas par to, kā jāspēlē, šausmīgi pieauga. Man bija jauna latiņa, pēc kuras vadījos, nosakot, cik labi es spēlēju. Es tā laika Kristeram teiktu: malacis, es ar tevi lepojos, jo labi nospēlēji, bet nolaid zemāk gaidas par savu sniegumu,” 11 gadus vēlāk atceras Gudļevskis. “Kāpēc tā bija problēma? Noķeru visus metienus, un visi ir sajūsmā. Tomēr, kad Amerikas Hokeja līgā (AHL) pēc tam ielaidu piecus vārtus spēlē, es sevi šaustīju. Kā tā var būt? Iepriekš spēlēju pret pasaules labākajiem hokejistiem, varēju noķert ripas un tagad spēlēju AHL, bet nevaru noķert.”

Gudļevskis uzsver, ka katra spēle un katrs pretinieks ir citādāks un bieži vien vārtsargam nemaz nevajag izdarīt brīnumu lietas, vienkārši jānoķer savas ripas. “Ja ielaid trīs un komanda iemet četras, tu uzvari spēli, tev par to jāpriecājas. Rezultāts sasniegts, jo galvenais ir, lai komanda izcīnītu uzvaru. Tomēr man, jaunam un nepieredzējušam cilvēkam, bija sajūta, ka katru spēli jārāda brīnumi, lai par sevi labi justos.”

2013./2014. gada sezonā latvietis kļuva par pirmo vārtsargu, kurš vienā sezonā spēlējis gan trijās vadošajās Ziemeļamerikas līgās NHL, AHL un ECHL, gan olimpiskajās spēlēs. Savā NHL karjerā Gudļevskis aizvadīja piecas spēles un no tām divas bija Stenlija kausa izcīņas ietvaros.

“Satraukuma pārvarēšana ir tāda interesanta lieta. Dienas beigās tev nav, kur likties, nevari nekur aizbēgt, tev jāstājas tam pretī. Vienīgais, ko vari, ir maksimāli labāk pirms tam sagatavoties, un šī gatavība dos miera sajūtu, ka esi izdarījis visu, lai tajā vakarā sasniegtu pēc iespējas labāku rezultātu,” stāsta Gudļevskis, atzīstot, ka pirms debijas NHL ar to nebija iespējams tikt galā. “Aizej pasēdi uz poda, iztīri vēderu, cik vari, un saproti, ka vismaz tas tev netraucēs spēles laikā. Labā ziņa ar satraukumu ir, ka tu vairs nedomā par ko citu. Mirklī, kad tevi pārņēmis satraukums, tu zini, ka šī lieta ir svarīgākā. Tajā brīdī ir šī spēle un nekas cits apkārt negrozās. Ja jūties atslābināts, domas var aiznest pavisam citur un tas bieži vien sarežģī ripu apstādināšanu.”

Gudļevskis saka, ka NHL spēlēt bija daudz vieglāk nekā Ziemeļamerikas otrajā spēcīgākajā līgā AHL. “Vienmēr jutos iekšā spēlē, visu kontrolēju, jo spēle NHL bija paredzamāka, hokejistu līmenis profesionālāks. Tur ir augstāka līmeņa spēlētāji. Ja viņi vēlas kaut kur atdot piespēli, tad atdod, ja grib kaut kur trāpīt, tad viņi to izdarīs. Šāda spēle ir vieglāk lasāma. Pieci mači gan droši vien ir par maz, lai es tev varētu veikt ļoti plašu analīzi, tomēr mana pieredze bija šāda. Tikmēr AHL visi cīnās par vietu sastāvā, notiek liela laušanās un tur hokejs līdz ar to ir saraustītāks. Cilvēki met pa kājām, bieži vien arī tādi goli krita iekšā. Man personīgi to bija grūti pieņemt, jo man visu laiku bija sajūta, ka vārtsargs teorijā var noķert visu – tie vārti nav tik lieli, arī es esmu pietiekami liels. Uzskatīju, ka es varu nozagt spēli, noķert visas ripas. Tomēr tur bieži iekšā lidoja šādas nekontrolējamas ripas un tu neko nevari izdarīt, to treniņos nav iespējams uztrenēt. Vienīgais, ko vari, ir psiholoģiski pieņemt: okei, šajā līgā tā ir daļa no spēles, man vienkārši jāķer tās ripas, kuras varu noķert.”

Kopš tā laika ir jau pagājuši 11 gadi. Pēc vairākiem zemiem posmiem šobrīd Gudļevska karjera ir devusies augstā lidojumā un viņš jau divas sezonas pēc kārtas nosaukts par spēcīgā Vācijas čempionāta labāko vārtsargu.

“Esmu pieredzes bagātāks, kas sniedz drošību, ka iziets cauri dažādām situācijām un man ir, ar ko salīdzināt. Pats ar sevi runā un tad esi pārliecināts: okei, esmu to izdarījis jau iepriekš, tāpēc varu to paveikt arī šodien. Jaunības gados es teiktu, ka svarīgākais ir treniņprocess, kā un cik smagi trenējies. Tagad treniņprocess un cik smagu darbu ieguldi ir vien 50% no sagatavošanās spēlei procesa. Otra daļa ir tā, ko tu dari ārpus ledus, – uzturs, miegs, mazas nianses, ieradumi, ko nepieciešams attīstīt, lai savā labā dabūtu arī veiksmes faktoru,” stāsta vārtu vīrs. “Bieži vien ar vecumu tu saproti, kad piebremzēt. Jaunībā dominē domas, jo smagāk trenēsies, jo būs labāk, bet tagad saproti, ka ir bijis daudz spēļu, smagi treniņi, tāpēc varbūt mazliet vairāk jāatpūšas, lai atgūtu enerģiju. Vairāk jāpaguļ, saproti, kam uztura ziņā pievērst lielāku uzmanību, lai iegūtu vairāk enerģijas. Tādas mazas nianses, kas gadu laikā sakrājas. Tās jāpamana un no tām jāmācās.”

Neskatoties uz ilgajiem gadiem ārzemēs, Gudļevskis sliecas, ka pēc karjeras savu dzīvi pavadīs dzimtenē. Viņš pauž, ka labprātāk izvēlas dzīvot klusākā vidē. “Nevaru pateikt, kur saredzu savu dzīvi pēc karjeras, droši vien ārpus Rīgas. Pagaidām sliecos, ka tā būs Latvija. Man vienmēr patīk pavadīt šeit vasaras, māju sajūta mani Latvijā nav pametusi,” uzsver sportists, sakot, ka māju sajūtu rada ēdiens, draugi, ģimenes locekļi un pat bedrainie šoseju ceļi.

Pilnu interviju ar Kristeru Gudļevski lasiet žurnāla “Sporta Avīze” maija numurā, kas vēl šonedēļ pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās.