Gulbis par valsts finansējumu sportistiem: Man nav skaidrs, kāpēc jāatbalsta pieauguši cilvēki viņu hobijos

Latvijas tenisa federācijas (LTS) prezidents Ernests Gulbis sarunā ar Raimondu Rudzātu raidījumā “Ģērbtuve” komentējis savas akadēmijas izveidi, atskatījās uz savām iespējām pietuvoties pasaules ranga trijniekam, kā arī paudis viedokli, ka valstij nevajadzētu finansiāli atbalstīt pieredzējušos sportistus.

“Negribu vairs spēlēt tenisu, jo negūstu baudu, bet man patīk pavadīt laiku laukumā. Kad redzu, ka mani ieteikumi palīdz. Būtu grēks neuztaisīt akadēmiju,” skaidro bijušais tenisists. “Saprotu, ka pieaicinot pāris ārzemju trenerus uz dzīvi Latvijā, viņu pienesums būs milzīgs. Gribu, lai akadēmijas durvis ir vaļā visiem. Iestrādes ir, bet negribu steigties, jo viss nebūs tik ātri. Negribu no sevis tēlot filantropu. Man no mana egoistiskā skatupunkta es gribu dzīvot Latvijā, gribu darīt to, kas man patīk, aizpildīt laiku ar jēgpilnu darbu, kas, piemēram, ir darbs ar jauniem tenisistiem, un saprotu, ka tam jābūt pelnošām biznesam.”

Jautāts par karjeras posmu, kad viņš bija vistuvāk ranga TOP3, Gulbis min 2014. gadu. “Tas bija vienīgais brīdis, kad es tam vispār kaut kur pietuvojos, kad to smaržu varēju sajust. Parīze, divi uzvarēti turnīri pirms tās un viss, kas bija līdz Parīzei. Tur es biju uz malas, tajā brīdī biju TOP3, vai pat varbūt TOP2 spēlētājs. Ja man jāatskatās uz savu karjeru, tas bija vissāpīgākais laiks, jo saprotu, ka neizmantoju savas iespējas. Vajadzēja pieņemt savādākus lēmumus,” saka LTS prezidents.

“Man domāšana ir nedaudz savādāka, un domāju, ka tā nesakritīs ar lielāko daļu no citam sporta federācijām. Es nāku no tenisa, kur, ja tu daudz maz normāli spēlē, tad vari pelnīt iztiku ar šo sporta veidu. Saprotu citus sporta veidus, kur tā nav, bet man nav skaidrs, kāpēc jāatbalsta sporta veidi un pieauguši cilvēki viņu hobijos. Ja tu nepelni tur iztiku, tad tas ir amatieru līmeņa sports.

Varbūt tagad pateikšu kaut kādu absurdu, bet kāpēc man jāsponsorē makšķerēšana? Tā ir brīva izvēle – sportot vai nē. Bērni un jaunieši ir kaut kas pavisam cits, un es liktu maksimālo akcentu tieši uz viņiem. Kad es dzirdu, ka vajag naudu, lai cilvēku sagatavotu olimpiskajām spēlēm.. Man kā nodokļu maksātājam ir jautājums – kāds būs tas pienesums? Visu cieņu sportistiem, kam viņi gājuši cauri, visu cieņu BMX, skeletonam, 3×3 basketbolam. Ja, piemēram, tiek izcīnīta zelta medaļa skeletonā, kāds ir pienesums valstij? Vēl papildus pāris desmiti cilvēku sāks nodarboties ar šo sporta veidu? Es pārspīlēju.

Viens ir emocijas, bet jābūt finansiālam pamatojumam. Ja mēs vienu reizi četros gados par kaut ko papriecājamies, un tad tas izgaist, vai mēs strādājam pie tā, lai būvētu veselīgu nāciju. Tas ir tas, kas man pietrūkst diskusijās. Pirmkārt, sports ir veselība. Par šim lietām maz runā,” savu viedokli par valsts finansējumu sportistiem pauda Gulbis.