Gulbja “last dance” Latvijas izlasē – nepilna arēna, divejādas sajūtas un iespējamā atgriešanās

Aizvadītās nedēļas nogalē “Arēnā Rīga” norisinājās Deivisa kausa mačs starp Latviju un Izraēlu. Citos apstākļos nekas neparasts, jo šādas spēles ik pa laikam tiek aizvadītas mūsu valstī. Šoreiz gan mačs bija īpašs, jo tika paziņots, ka tā ir pēdējā iespēja valstsvienības formā ieraudzīt Latvijas joprojām labāko tenisistu Ernestu Gulbi.

“Piedzīvo Gulbi. Būs, ko stāstīt mazbērniem,” – ar šādu tekstu tika uzrunāti tenisa līdzjutēji un potenciālie spēles apmeklētāji. Diemžēl to cilvēku, kuri saviem mazbērniem kaut kad vēlāk gribētu pastāstīt par Gulbja pēdējo spēli, nebija tik daudz, cik varētu būt, jo nevienā no mačiem, arī ar Ernesta dalību, arēnas pirmais stāvs netika piepildīts. Arī fanu atbalsts nebija tik skaļš, kāds tas varētu būt, ņemot vērā Gulbja statusu. Šo savā preses konferencē pēc pirmās spēles atzīmēja arī Kārlis Ozoliņš, norādot, ka, spēlējot Ziemeļamerikā, viņš bija pieradis pie nedaudz trokšņainākas gaisotnes nekā tā bija Rīgā.

 

View this post on Instagram

 

A post shared by Latvijas Tenisa Savienība (@latvijasteniss)

Man paveicās sēdēt pirmajā rindā un Gulbis man faktiski bija izstieptās rokas attālumā. Pateikt, ka Ernests ir lielisks aktieris, nozīmētu nepateikt neko. Brīžiem vērot viņa uzvedību bija pat interesantāk nekā skatīties, kur piezemējusies bumba pēc Daniela Cukermana sitiena. Gulbis cīnījās, Gulbis dusmojās, Gulbis nogura un tik tiešām paveica varoņdarbu, tiekot galā gan ar nogurumu, gan arī ar emocionālo spiedienu, ko viņš sev pats bija uzlicis. Uzvarēt taibreikā, tiešam ir liels panākums, ņemot vērā to, ka Izraēlas tenisists izskatījās fiziski spēcīgāks.

Preses konference pēc pirmās dienas gan sanāca visai ilga. Un nevis tādēļ, ka Ernests daudz runāja, bet tādēļ, ka viņš uz to ierādās gandrīz stundu pēc mača noslēguma – atšķirībā no Ozoliņa, kurš atnāca uzreiz. Šādai uzvedībai var būt savi iemesli, tomēr tā ir elementāra necieņa pret žurnālistiem. Kuri Gulbja gaidīšanas laiku veltīja atmiņām par to, kuru un kad viņš iepriekš bija uzmetis ar intervijām vai pēcspēles komentāriem. “Biju domājis, ka kļūšana par LTS prezidentu viņu mainīs. Izrādās, ka nē,” skarbs bija kāds no kolēģiem.

Lai kā būtu, pie žurnālistiem Ernests tomēr atnāca un bija diezgan atklāts. “Ja pretī būtu augstākas klases spēlētājs, man nebūtu daudz izredžu. Kad ļāvu viņam vairāk iespēju sist, viņš vairāk kļūdījās,” mača gaitu aprakstīja LTS prezidents, apstiprinot novērojumus par nogurumu. “”Man nav bijis pietiekami daudz laika, lai uzņemtu labu fizisko formu. Ja nebūtu emocionālā spiediena, man šī spēle nesagādātu grūtības,” teica Gulbis.

 

View this post on Instagram

 

A post shared by Sporta Studija (@sportastudija)

Pēc pirmās dienas rezultāts bija 2-0 par labu Latvijai un viss norisinājās kā tipiskajā sporta filmā, labākajās Holivudas tradīcijās, jo pēdējai spēlei savās mājās jābeidzas ar uzvaru. Ja Deivisa kausa mača uzvarētāja noskaidrotos vienas dienas laikā, tad viss tiešām būtu skaisti. Kāds varbūt pasmējās par Izraēlas pārstāvja teikto pēc pirmās dienas, ka plāns uz otro dienu ir uzvarēt trīs atlikušās spēles un svinēt panākumu visā mačā. Kurš gan varēja paredzēt, ka tie ir nevis banālie vārdi, bet tiešām plāns…

Otrajā dienā bija paredzēts, ka dubultspēlē laukumā dosies Gulbis kopā ar Robertu Štrombahu, dienai turpinoties ar Gulbja un Ozoliņa vienspēlēm. Tomēr svētdien viss gāja ne pēc scenārija. Šķita, ka tas būtu tik skaisti – Gulbis kopā ar Štrombahu uzvar dubultspēlē, Ernests atnes izšķirošo punktu izlasei un atvadās ar uzvaru. Realitāte izrādījās skarbāka – mūsu duets, kurā Štrombahu aizvietoja Ozoliņš, piedzīvoja zaudējumu, vienspēlēs Gulbis vairs neparādījās, un sanāk, ka savu pēdējo spēli izlases rindās Gulbis zaudēja. Šis ir tas iemesls, kāpēc sajūtas no “Gulbja piedzīvojuma” sanāca divejādas.

Kā cilvēkam, kurš tenisa spēles apmeklē reizi gadā – divos, mans viedoklis ir kategorisks – “Arēna Rīga” absolūti nav piemērota tenisa maču rīkošanai. “Uzņēmāmies diezgan lielu risku taisīt šo maču “Arēnā Rīgā”, jo tikpat labi varējām to organizēt Lielupē vai Liepājā,” saka pats Gulbis. Skaidrs, ka atvadu mačam gribējās kādu lielāku skatuvi, bet, manuprāt, Arēnā bija diezgan grūti sajust to īpašo gaisotni, kāda bija kaut vai Gulbja pieminētajā Lielupē. Izskatās, ka arī skatītāji nebija līdz galam novērtējuši iespēju vai arī sapratuši to, cik šis moments ir īpašs. Iespējams, tas ir akmens arī LTS mārketinga cilvēku lauciņā, jo tukšumi tribīnēs bija, un dažviet diezgan palieli.

Deivisa kausa mačs starp Latviju un Izraēlu | Foto: Kaspars Volonts / LTS

Lai arī spēles tika reklamētas kā pēdējā iespēja ieraudzīt Ernestu izlasē, pats Gulbis pieļāva iespēju, ka viņš vēl varētu atgriezties komandā, atstājot iespēju durvis atvērtas. “Varbūt, bet dotajā brīdī viennozīmīgi nē. Ja pēc gada vai diviem nebūšu uzēdis vēl septiņus kilogramus, tad būšu formā, lai dotos kortā. Man šādi lēmumi nav emocionāli, jo es saprotu, ja vēlos nospēlēt daudz maz labā līmenī, tas prasa sagatavošanos. Pat, lai būtu tādā formā kā tagad, prasa sagatavošanos vairāku mēnešu garumā,” atzina Gulbis.

Nākamgad, ja Ernests tomēr izdomās atkal spēlēt, būs interesanti pavērot, kā LTS šo situāciju apspēlēs reklāmās. Tomēr gribētos cerēt, ka šim seriālam nebūs vairākas epizodes. Ne visi sportisti prot aiziet laikā, kas brīžiem izvēršas par īstu traģikomēdiju. Gulbis gan izskatās pēc tenisista, kurš labi apzinās savas spējas un tiešām neatgriezīsies, ja nebūs gatavs. Bet, ja lēmums par karjeras beigām tiešām bija pārdomāts, nevis emocionāls, tad jāpievēršas citām lietām – tā, lai šī lappuse būtu pāršķirsta, un lai mums parādītos jauni Gulbji. Un arī jaunās Ostapenko.