Hārtlija ceļš no Latvijas hokeja revolucionāra līdz trenerim, kurš pa kluso “nepildīs funkcijas”
Pagājusi nedēļa kopš dienas, kad Latvijas hokeja federācija (LHF) visai negaidīti paziņoja par šķiršanos no Boba Hārtlija. Patiesībā par to baumoja jau kādu laiku, un īpaši pesimistiski noskaņoti cilvēki to paredzēja jau jūnijā. Īsi pēc pasaules čempionāta beigām “Sportazinas.com” sazinājās ar Omskas “Avangard” preses dienestu, lai noskaidrotu iespējamību Hārtliju redzēt Rīgā augusta beigās olimpiskajā kvalifikācijā. Atbilde izklausījās šādi – “”Avangard” šobrīd meklē iespējas, lai Hārtlijam ļautu doties uz izlasi. Taču neko konkrētāku pašlaik pateikt nevaram.”
Labi, nav runa par to, ka Hārtlijs vairs nav ar Latvijas hokeju – agri vai vēlu tas notiktu. Jautājums ir par šķiršanās veidu. Savulaik kanādietis tika prezentēts kā revolucionārs, kurš mainīs mūsu hokeju. Šāda tipa speciālists tiešām bija nepieciešams mūsu hokejam. Atceramies, kā izlase izskatījās 2017. gada PČ – svaigi un agresīvi, šķita, ka šādi turpinot, pusfināls būs aizsniedzams. Tiesa, Hārtlija pirmajā gadā Latvija pasaules čempionāta pēdējā spēlē pēcspēles metienu sērijā zaudēja Vācijai cīņā par pēdējo ceļazīmi uz ceturtdaļfinālu. Un cik tas ir simboliski, ka četrus gadus vēlāk zaudētais mačs tieši pret vāciešiem identiskā situācijā kļūs Hārtlijam par pēdējo pie Latvijas izlases stūres.
Hārtlija prezentācija bija skaļa, ko sekmēja arī paša kanādieša spilgta personība – nevienam nav noslēpums, ka šis treneris sevi prot “pārdot”. Viņš veltīja komplimentus valstij un mūsu hokejam, tajā pašā laikā paužot arī kritiku par to, ka mūsu hokejistiem pieklibo fiziskā sagatavotība. Atceramies, ka sākotnēji ar Hārtlija dalību tika rīkoti semināri, taču drīzumā tam vairs nepietika laika, jo speciālistu uzaicināja uz Omskas “Avangard”. Atšķirībā no Rīgas “Dinamo” [atceramies, ka arī Jurim Savickim bija tikšanās ar Bobu] no šādiem piedāvājumiem parasti neatsakās. Arī LHF pret to neiebilda, un šis lēmums noteikti nebija par labu mūsu hokejam – semināru vairs praktiski nebija, kā arī nereti izlašu pauzes laikā valstsvienību vadīja Artis Ābols.
Sarunā ar “Sportazinas.com” kādreizējais Rīgas “Dinamo” galvenais treneris Ģirts Ankipāns pauda viedokli, ka no Hārtlija bija iespējams “izspiest” vairāk. “Domāju, ka mēs neizmantojām viņa potenciālu uz visiem 100%. Latvijas hokejam Bobs varēja dot krietni vairāk, piedalīties mūsu hokeja dzīvē,” un šim viedoklim grūti nepiekrist, it īpaši tagad, izvērtējot Hārtlija piecgadi.
Savulaik kāds no kolēģiem pauda interesantu domu. Atceramies, ka savulaik arī “Dinamo” mēģināja veikt revolūciju, par treneri uzaicinot aktīvā hokeja piekritēju Peku Rautakalio. Skatīties viņa piedāvāto hokeju gan bija diezgan grūti, taču viņš komandu ieveda “play-off”, darbu zaudējot nākamās sezonas vidū. Arī soms daudz runāja par vietējā hokeja trūkumiem, taču viņam nebija izteikta atbalsta no kluba vadības. Hārtlija gadījumā viss bija savādāk – viņu uzņēma tā kā PSRS laikos uzņēma viesus no kapitālistiskām valstīm – cenšoties ierobežot viņu no visa, kas varētu traucēt darbu.
2018. gadā Hārtlija darbs deva rezultātus – lai arī PČ laikā tika piedzīvots zaudējums pret Somiju ar 1:8, turnīra pēdējā dienā Latvijas izlase nervus kutinošā spēlē ar 1:0 apspēlēja Dāniju un iekļuva ceturtdaļfinālā, kurā visai saspringtā cīņā piekāpās Zviedrijai ar 2:3. Šķita, ka pareizā taciņa ir atrasta un tagad izteicienam par to, ka Latvija ir hokeja lielvalsts, beidzot būs arī apliecinājums. Tomēr vienīgais ceturtdaļfināls tā arī palika par Hārtlija lielāko panākumu pie izlases stūres, bet mūsu hokejs, citējot Ankipānu, ir atgriezies tieši tur, kur tas bija pirms Boba.
Tā sanāca, ka tieši 2018. gadā galvenā trenera meklējumos atradās “Avangard”. Kluba bosiem patika, ka kanādietis ar diezgan pieticīgu sastāvu spēja sasniegt PČ “play-off”, un izvēle tika izdarīta. Kā uzsvēra Hārtlijs, ar vienu nosacījumu – ja viņam atļauj turpināt darbu izlasē. Kluba bosi piekrita, taču šīs līgums kļuva par pagrieziena punktu, un kopš šī brīža Latvijas hokejam Hārtlijs piederēja vien daļēji, un mums palika tā mazākā daļa.
Savā pirmajā gadā ar “Avangard” Hārtlijs iekļuva Gagarina kausa finālā, kurā zaudēja Maskavas CSKA ar 0-4. Pēdējais mačs noslēdzās 19. aprīlī, kas ietekmēja izlases gatavošanos PČ. Šoreiz par liktenīgu izrādījās zaudējums pret Šveici, jo tieši šī komanda mūs apsteidza grupā, ieņemot ceturto vietu. Tobrīd izlasē bija savākti gandrīz visi labākie spēki, līdz ar ko šis iznākums noteikti vērtējams negatīvi. Tas bija pirmais trauksmes zvaniņš, kuru vietējā hokeja vadība nesadzirdēja.
Par Hārtliju mēs vairs nerunājām kā par vietējās sistēmas mainītāju – vairāk klusi cerējām, ka “Avangard” Gagarina kausa izcīņā netiks tālu un izlase izies pilnu sagatavošanas ciklu tieši kanādieša vadībā. Neesmu no tiem cilvēkiem, kuri Hārtliju neuzskata par treneri. Pat ja visu darbu izdara asistenti, netraucēt viņiem ir māksla, ne visi to prot darīt. Ja Hārtlijs tiešām lielāko daļu uztic palīgiem, tad Latvijas izlasē šī metode noteikti nenostrādāja – komandai bija nepieciešams tieši Bobs. Pēdējā laikā ne reizi vien gadījies dzirdēt (un arī redzēt), ka Hārtlijs vienkārši stāv uz soliņa un neko nedara, proti, runājoša galva, kamēr viss pārējais ir uz viņa palīgu pleciem.
Ar pasaules čempionātu Rīgā tika saistītas lielas cerības. Bet viss jau no paša sākuma aizgāja ne tā, ko mēs to vēlētos. Baltkrievijas politiskās krīzes dēļ Latvijai nācās rīkot visu čempionātu, kas šajā gadījumā vairāk atgādināja tālo radinieku, kuru mājokļa iemītnieki ne īpaši grib redzēt. Tad neskaidrība ar skatītājiem, kuras rezultātā mačus no tribīnēm vēroja vien žurnālisti, VIP viesi un kartona manekeni, kamēr parastie cilvēki varēja redzēt vien neizteiksmīgu zaudējumu vāciešiem un “play-off” mačus. Bet par galveno “problēmu” kļuva “Avangard” izcīnītais Gagarina kauss, jo uz Latviju treneris ierādās par vēlu, emocionāli iztukšots un, iespējams, pārāk pašpārliecināts.
Uzvara pār Kanādu kļuva par vēsturisku momentu, taču turpinājums lika vilties visiem. Hārtlijam pārmeta vārtsargu izvēli, sliktu vairākumu un neuzticību dažiem hokejistiem, kuri sevi apliecināja klubos. Visas pretenzijas bija pamatotas un, lai arī turnīra otrajā pusē tika veiktas dažas izmaiņas, arī šoreiz izšķirošais mačs tika zaudēts, lai gan būtu pieticis arī ar neizšķirtu pamatlaikā.
No saviem avotiem uzzināju, ka LHF jau tobrīd izskatīja variantu ar šķiršanos no Boba – publiski par to gan netika runāts. Bet tad pienāca 26. jūlijs, kad rakstā par Harija Vītoliņa nozīmēšanu Hārtlijam tika veltīts viens teikums – “Līdzšinējais galvenais treneris Bobs Hārtlijs aizņemtības dēļ Omskas “Avangard” komandā Latvijas hokeja izlasē vairs nepildīs galvenā trenera funkcijas.” Ļoti klusa atvadīšanās no cilvēka, kuram bija jāpaceļ mūsu hokejs citā līmenī.
Visticamāk, neiztika bez konfliktiem un pārmetumiem, un šajā stāstā ir daudz trūkstošu detaļu. Vai tad Hārtlijs tiešām nevarēja uzspiest uz darba devējiem, lai viņu palaiž uz piecām dienām? Diez vai “Avangard” atlaistu treneri, kurš komandai tikko atnesa Gagarina kausu. Vai varbūt arī pats Hārtlijs vairs īpaši nevēlējās būt šeit? Kāpēc uzreiz pēc šķiršanās nesekoja nekādi politkorekti komentāri ar pateicībām no abām pusēm? Jā, dažas dienas vēlāk LHF mājaslapā parādījās šis materiāls, bet tas jau vairāk izskatās pēc minimālo pieklājības normu izpildīšanas. LHF trīs dienas gaidīja atbildi no Hārtlija? Tā bija papīra vēstule? Ļoti mazticami.
Pēc Boba aiziešanas viedokļi sadalījās – Aigars Cipruss uzskata, ka kanādietis daudz ko devis Latvijas hokejam, kamēr Normunds Sējējs pauda pārliecību, ka šis ir pareizais lēmums, jo Hārtlijs pie mums tikai pelnīja naudu, bet hokeja attīstība viņu neinteresēja. Tāpat gadījies dzirdēt viedokli, ka Boba darba rezultātus mēs redzēsim tikai pēc kādiem pieciem gadiem, bet šeit ir jautājums – vai būs, ko redzēt?
Negribu noniecināt Hārtlija lomu – viņš tiešām palīdzēja. Bet lēmums par šķiršanos no Boba bija jāpieņem agrāk, lai uz tās bāzes varētu turpināt hokeja sistēmas būvniecību. Tagad sanāk, ka esam zaudējuši laiku (un naudu, bet kuru tas rūp), bet mums priekšā ir svarīgs turnīrs – olimpiskā kvalifikācija. Vītoliņa veikumu mēs vērtēsim mēneša beigās, bet, atgriežoties pie Hārtlija, grūti izmest no galvas kaut kur internetā redzēto komentāru, ka reti kad Latvijas sportā tik klusi tika atlaists treneris, kura piesaistīšana tika atstrādāta pēc PR labākajiem likumiem – ar skaļiem lozungiem un labākās nākotnes apsolījumiem. Arī šeit Bobam bija savs ceļš.
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
