Izgāšanās un caurstaigājama sēta – septiņi novērojumi pēc sagrāves pret Vāciju

SPORTAZINAS.COM, EKSKLUZĪVI NO ČEHIJAS

Latvijas hokeja izlase vakar pret Vāciju aizvadīja pēdējo gadu neveiksmīgāko spēli, ciešot sagrāvi pret Vāciju ar 1:8. Pēdējo reizi kaut kas tāds pasaules čempionātos piedzīvots 2018. gadā, kad Boba Hārtlija vadītā Latvija ar identisku rezultātu zaudēja Somijai. Rezultāts varbūt ir nedaudz pārspīlēts, tomēr 15. maijā notika tas, kam bija jānotiek, ņemot vērā iepriekšējās spēlēs parādīto sniegumu.

Deviņi hokejisti, kuri piedalījās sagrāvē pret Vāciju, spēlēja arī pret Somiju pirms sešiem gadiem, tajā skaitā abi vārtsargi. Nejautāju nevienam, vai nebija de ja vu sajūtas, un tas arī nav svarīgi. Bet kas ir svarīgi – Latvijas izlase šo triecienu saņēmusi tieši laikā. Pirms trīs izšķirošajām spēlēm un pirms divām brīvdienām.

Zaudējums pret Vāciju – trešais lielākais Latvijas izlases vēsturē pasaules čempionātos

Kad izlase sāks spēlēt no pirmās sekundes? Kad pēc pirmā perioda blakus sēdošais kolēģis no Vācijas pajautāja man par iespaidiem, tad teicu, ka neesmu izbrīnīts. Tiešām nav nekas neparasts, kad viena komanda konstanti ne pārāk labi uzsāk spēli, bet otrā maču sagaida kā tikko no būra brīvībā palaistas savvaļas dzīvnieks. Noticis tas, kas tika rakstīts iepriekš – ja poļi vai francūži par kaut ko nesoda, tas nenozīmē, ka arī citas, krietni meistarīgākas komandas par to nesodīs. To arī redzējām vakar.

Čukste pēc 1:8: Tur nevajag baigi iedziļināties, visi tāpat zina, kāpēc mēs šodien zaudējām

Vai komanda prot spēlēt pret ātrākiem pretiniekiem? Pirms spēles pajautāju Raimondam Vilkoitam, vai plāns paredz to, ka vācieši varētu būt fiziski spēcīgāki. “Es neteiktu, ka viņi ir spēcīgāki. Ātrāki – jā, bet ne spēcīgāki,” atbildēja treneris, un tie izrādījās liktenīgie vārdi. Tas, ka vācieši bija krietni ātrāki, nav apspriežams – to var redzēt, pat noskatoties jebkuru nejauši izvēlētu piecu minūšu nogriezni. Bet vai Latvijai ir, ko likt pretī? Jo zviedri un amerikāņi arī noteikti būs ātrāki.

No vienas puses var teikt, ka Latvijai aizvakar bija spēle, Vācijai nebija un mūsējiem vienkārši bija lielāks nogurums. Bet diez vai to var uzskatīt par iemeslu, ņemot vērā to, ka šogad tieši fiziskajai sagatavotībai tika veltīts pat vairāk uzmanības nekā pērn. Neaizmirsīsim – šī nebija spēle, kurā pretiniekiem ielidoja viss, ko varētu norakstīt uz neveiksmi. Ja vāciešiem ielidotu viss, tad šis mačs krietni pārspētu 2006. gadā “padarīto” pret Kanādu, kad spēle noslēdzās ar 0:11.

Ābols –  ar plusa zīmi (tiešā un pārnestā nozīmē). No astoņiem Vācijas vārtiem trīs tika gūti vairākumā, pārējie – vienādos sastāvos, kas nozīmē, ka visa gandrīz visai komandai jābūt mīnusos. Un tiešām – no 20 laukuma spēlētājiem 14 ir negatīvs lietderības koeficients, pieciem – neitrāls, un tikai vienam – pozitīvs. Jā, Rodrigo Ābols “pamanījies” tikt pie +1. Skaidrs, ka pēc 1:8 nebūtu vietā izmantot tādas frāzes kā “laba spēle”, bet Rodrigo nospēlēja diezgan cienījami. Viņam arī vienīgajam uzvarēto iemetienu skaits ir lielāks par zaudēto. Atkal.

D – disciplīna. Šis jau liekas smieklīgi, bet neļaujiet sevi apmānīt – tie smiekl ir histēriski. Spēles disciplīna ir ne tikai noraidījumi, lai gan šīs spēles kontekstā ar tiem jau pietiktu, lai par disciplīnu runātu ilgi. Trīs ielaistie vārti mazākumā ir nopietns signāls, taču ar to viss nebeidzas. Disciplīna ir arī precīzas piespēles, atrašanās tur, kur spēlētājam ir jābūt, lai brīdi, kad ripa būs tajā vietā, viņš arī tur būtu. Tieši spēles disciplīna bija viens no iemesliem, kāpēc Latvija pērn izcīnīja bronzu. Pagaidām ar to ir lielas problēmas.

Ābols: Ir jārāda raksturs un jāpaskatās spogulī – šobrīd vienkārši nepildām sarunāto

Spēlēt viens par otru. Kas tomēr patika, ja šīs spēles kontekstā par kaut ko tādu var runāt, ir roku nenolaišana. Izlases spēlētāji ir profesionālie hokejisti, kuri spēlē par savu valsti. Bet arī viņi nav mašīnas – tikai cilvēki, tāpēc roku nolaišana būtu varbūt ne akceptējama, bet noteikti saprotama. Tāpēc visu cieņu hokejistiem, kuri, pat rezultātam esot 1:8, centās un mēģināja. Cita lieta, ka gandrīz nekas no tā nesanāca.

Kurš vēl bez Riharda? Ja pie Gudļevska (un mača turpinājumā arī pie Merzļikina) vārtiem bija caurstaigājama sēta vai, kā pirms spēles izteicās Artūrs Irbe, liela kustība, tad vāciešu ripu ķērājs Filips Grubauers varēja justies diezgan droši. Protams, ne kā kūrortā, jo ik pa laikam kaut kāds apdraudējums no Latvijas hokejistiem nāca. Tomēr, lai kā mainītos hokejs un paaudzes, viena lieta paliek nemainīga – laime jāmeklē vārtu priekšā. Vakar Rihards Bukarts bija vienīgais, kurš mēģināja veidot kaut kādu aktivitāti tieši pie vārtiem. Un kur bija pārējie?

Un kur noraidījumi? No četrām spēlēm Latvijai tikai vienā – pret Franciju vairākumā spēlējusi vairāk nekā mazākumā. Vakar Vācijai vispār tikai viens noraidījums (ja neskaita gadījumus, kad tika piešķirts abpusējs). Proti, Latvija nespēlē pietiekami aktīvi, lai piespiestu pretiniekus pārkāpt noteikumus, kas, savukārt, ļauj pārņemt iniciatīvu arī neveiksmīgos mačos, jo hokejā ir daudz gadījumu, kad komanda atspēlēšanos no nosacītiem 0:3 sāk tieši pēc spēlēšanas vairākumā. Aktivitāte noteikti ir tas elements, kurā ir jāpieliek.

Vītoliņš pēc sagrāves pret Vāciju izlases hokejistiem iedod brīvdienu