J.Ikaunieks: Dzirdēju, ka “Liepājā” ir cilvēks, kurš ilgu laiku gribēja tikt no manis vaļā
Norvēģijas futbola kluba “Stromsgodset” un Latvijas futbola izlases spēlētājs Jānis Ikaunieks sarunā ar Liepājas laikrakstu “Kurzemes Vārds” pastāstīja par līmeņa atšķirībām starp Latvijas un Norvēģijas futbola čempionātiem, kā arī atklāja, kāpēc viņš bija spiests pamest “Liepājas” futbola klubu.
Aizvadītajā sezonā pussargs pārstāvēja “Liepāju”, atzīmējoties ar septiņiem vārtu guvumiem 25 spēlēs. Ziemas transfēru logā Ikaunieks pārcēlās uz Norvēģiju, kur pēc sekmīga pārbaudes laika uzbrūkošais pussargs tika pie trīs gadu līguma. Savukārt divos pārbaudes mačos pirms sezonas atsākšanas pussargs izcēlās ar diviem vārtu guvumiem.
“Norvēģijā ir komandas, kas cenšas spēlēt ar tālām piespēlēm, taču, cik es esmu redzējis, visas komandas prot spēlēt ar bumbu. Domāju, ka mūsu treneris uz līgas kopējā fona izceļas ar savu futbolu un taktiku. Viņš arī vēlas, lai mums būtu fiziski spēcīga un izturīga komanda. Līmenis ir labs, bet domāju, ka galveno atšķirību veido spēlētāju mentalitāte, viņu darba ētika, nepiekāpība. Līmenis tiešām ir augsts, taču domāju, ka man ir izredzes iekļūt sastāvā,” pārliecināts Latvijas izlases futbolists.
Ikaunieks atklāja, ka jau vasara sāka meklēt variantus, lai dotos ārpus Latvijas. “Es gribēju uzspēlēt ārzemēs, un man bija arī nelielas nesaskaņas ar “Liepāju”, kas mani negribēja paturēt par iepriekšējo algu. Aģents atrada šo komandu, es atbraucu, parakstīju trīs gadu līgumu un vēlos sevi te pierādīt,” norādīja latvietis. Jautāts par atalgojumu Ikaunieks atbild, ka vidējā alga Norvēģijā ir 5-6 tūkstoši eiro mēnesī. “Komandas līderiem varbūt 7–8 tūkstoši, bet principā visiem futbolistiem alga ir diezgan līdzīga.”
Sezonas laikā, kad komandu vēl trenēja Aleksandrs Starkovs, Ikaunieks tika nosūtīts uz dublieru komandu. Galvenais treneris to skaidroja ar to, ka sliktās sportiskās formas dēļ spēlētājs netiek “Liepājas” pieteikumā. Tika runāts arī par konfliktu starp Starkovu un Ikaunieku, taču pats pussargs to noliedz.
“Man ar treneri beigās bija labas attiecības. Es vēlāk sapratu savu vainu, atvainojos, mēs izrunājāmies, novēlējām viens otram veiksmi, bet beigās es vēl pat uzspēlēju viņa vadībā. Man liekas, ka viss vairāk bija saistīts ar kluba prezidentu Oļegu Hramovu un direktoru Mareku Zuntneru. Ar prezidentu gan beigās arī viss bija kārtībā, šķīrāmies labi, mani arī atlaida bez maksas. Es dzirdēju, ka [klubā] ir cilvēks, kurš ilgu laiku gribēja mani dabūt projām no komandas un apmeloja mani. Vārdu neatklāšu, domāju, visi tāpat to saprot,” uzskata futbolists.
Viņš pieļāva, ka, iespējams, daļa vainas par šo situāciju pienākas arī viņam. “Man sāka braukt virsū, ka man ir jāspēlē ar traumu, pārmeta, ka nespēlēju, teica, ka iešpricēs, un viss būs kārtībā – varēšu spēlēt. Īsti neatceros, kā viss sākās, bet es varbūt varēju piekāpties. Taču es teicu, ka savainojuma dēļ nevaru spēlēt. Futbolā tā ir – kamēr viss iet labi, tikmēr nav problēmu, bet, ja gadās trauma, tad uz spēlētājiem ar lielākajiem līgumiem sākas spiediens.”
