Janičenoks: Visi spēlē spēlītes

foto: LETA

Pagājušajā nedēļā kompānija “Pafbet” rīkoja preses konferenci, kurā iepazīstināja ar atlētu plāniem un sezonas mērķiem. Šai saimei pievienojies arī bijušais basketbolists , kurš vien pagājušajā sezonā noslēdza profesionāļa karjeru, bet tagad pievērsies jauniešu attīstībai.

Janičenoks jau divreiz, atklātā konkursā un esot Anetes Jēkabsones – Žogotas komandā, ejot uz LBS vadības vēlēšanām, centies kļūt par nacionālās vīriešu izlases ģenerālmenedžeri, tomēr tas nav izdevies. Tāpat viņš atvēris skolu jauniešiem. “Sportazinas.com” aicināja bijušo izlases spēlētāju uz sarunu, lai uzzinātu, ar ko viņš nodarbojas pēc karjeras noslēguma, kāda ir pirmā iegūtā pieredze, cenšoties kļūt par funkcionāru, salīdzināja paaudžu atšķirības un daudz ko citu.

Centies pat divreiz kļūt par izlases ģenerālmenedžeri, bet abas reizes neizdevās. Esi jau sapratis, kāda ir dzīve, kad no spēlētāja kļūsti par funkcionāru?
No šīs pieredzes varu paņemt to, ka esmu pa īsto iepazinis cilvēkus. Kad spēlē, apkārt ir vieni cilvēki un ne mazāk interesanti. Kad vairāk nespēlē, tie ir pavisam citi. Arī viņi ir jāiepazīst, jāsaprot kādas ir personības un ko no tām sagaidīt. Ir izsijājušies cilvēki, esmu sapratis kurš ir kurš. Cilvēki, kas tev ir apkārt, ir citādāki, kad karjera tev ir beigusies. Tā varbūt ir nodrāzta frāze, bet to varu apliecināt par 100% pēc savas pieredzes. Kā saka, visvairāk mainās tavs ķermenis un cilvēki tev apkārt.

LBS kongresu pavadīja daudz aizkulišu spēles. Vai varētu teikt, ka pēc tā esi vīlies dažos cilvēkos?
Neslēpšu, ka zināju, ka “it kā” tāda lieta pastāv – ka acīs saka vienu, bet aiz muguras rīkojas pretēji. Vīlies esmu tikai tajā, ka esmu pārliecinājies, ka tā tiešām notiek. Tur neko nevar darīt, tā ir dzīve. Spēlītes notiek, bet spēlē visi. Nevajag tagad rādīt ar pirkstiem tas ir tāds, tas ir šitāds. Vēl aizvien esmu jauns gurķis šajā jomā, bet mana labā īpašība ir tā, ka es ātri mācos.

Ja vēl kādreiz parādīsies iespēja nonākt vadībā, divas reizes padomāsi vai to darīt?
Jokoju, ka divreiz jau mēģināju, bet neveiksmīgi, tāpēc man pietiks. Bet katrā jokā ir daļa taisnības. Vienmēr. Un man vienmēr ir bijusi vēlme pēc spēlētāja karjeras kļūt par funkcionāru. Vēl pāris dienas atpakaļ man zvanīja no Itālijas [Janičenoks savulaik aizvadīja divas sezonas Venēcijas klubā], bet, godīgi sakot, es vēlos to darīt Latvijā. Esmu vienmēr bijis savas valsts patriots, vēlos ko sasniegt un attīstīt šeit.

Kongresā tev bija interesants citāts – “daudzi biedri pēdējā laikā palikuši ļoti svarīgi”. Pastāsti, lūdzu, ko Tu ar to biji domājis.
Tas bija tādā kontekstā, ka biedru problēmas ir svarīgas tikai neilgi pirms vēlēšanām, līdz tam par lielāko daļu jautājumiem neviens neinteresējās. Kā tuvojas kongress, tā biedru viedoklis īslaicīgi paliek svarīgs, bet pēc tam tas pazūd. Ar biedriem nepieciešams komunicēt un strādāt pilnu LBS vadības pilnvaru termiņu. Man bija tā iespēja aprunāties ar vairākiem biedriem no reģioniem un tur ir patiešām labas idejas. Protams, viņi uz lietām skatās no sava skatpunkta – kas viņiem ir nepieciešams, lai attīstītos un tieši savā reģionā, bet idejas ir ļoti daudzsološas. Ja Anete būtu kļuvusi par prezidenti, vairākas idejas noteikti realizētu.

Pastāsti kā nonāci līdz idejai par skolas izveidošanu?
Biju par to domājis jau karjeras laikā. Tā kā teju visu karjeru aizvadīju Latvijā, redzēju tās nepilnības jauniešu sagatavotībā, kas pat ir likumsakarīgas, jo sezonas laikā sporta skolās īsti nav laika pie tā strādāt – ir jāspēlē basketbols pieci pret pieci, divi pret divi, u.t.t. Savukārt mēs to nedarām. Strādājam pie individuālās fiziskās un tehniskās sagatavotības, dodam arī padomus ar ārpus laukuma saistītām lietām, veidojam seminārus gan bērniem, gan vecākiem. Nedublējam sporta skolu funkcijas, cenšamies veidot savu pieeju. Manuprāt, šāda pieeja Latvijā pēdējos gados ir pietrūkusi. Publiskajā telpā vairumā ir viedokļi, kas visu noveļ uz nepietiekamo fizisko sagatavotību vai tehnisko prasmju trūkumu, bet es domāju, ka liela uzmanība jāpievērš arī sporta psiholoģijai. Piedodiet, ja es kādu aizvainoju šobrīd, bet, manuprāt, šī tiešām ir vēl neapgūta niša, tur ir plašas iespējas izpausties. Atceros piemēru karjeras laikā – varēju iemest 50 trejačus pēc kārtas, bet nekādi nevarēju trāpīt soda metienus. Ar šo problēmu mocījos pusgadu, līdz atkal viss aizgāja. Atskatoties atpakaļ, aizdomājos, ka tolaik man tiešām būtu noderējusi kāda konsultācija no speciālista. Un tas ir tikai viens no piemēriem.

Ar sporta skolām konfliktu nav. Pats pazīstu vairākus trenerus un mums ir izveidojusies laba sadarbība. Kopā ar mani strādā Gatis Jahovičs, reizēm bērnus trenē arī Jānis Blūms. Mūsu kolektīvā ir arī sievietes, lai būtu viņu enerģija. Kopumā esam draudzīgs un atvērts treneru korpuss. Svarīgi, lai bērni tur justos piederīgi.

Ar ko šī skola atšķiras no parastajām sporta skolām?
Uzsvars tiek likts uz individuālo darbu. Mēs dodam vingrinājumus praktiski bez kontakta. Ir dažādi. Strādājam mazās grupās, jo “viens pret viens” bērnam tomēr ir grūti noturēt gan uzmanību, gan tempu, jo tā ir liela slodze. Protams, arī ārpus laukuma aktivitātes. Cenšamies dod maksimāli daudz, ko esam karjeras laikā iekrājuši un ko esam uzzinājuši arī paši laika gaitā attīstītos.

Salīdzini, lūdzu, paaudzes. Jums bija – botas, bumba, skrien un lec. Kā ir tagad?
Ir jāsaprot, ka laiki ir mainījušies. Tie zēni, kuri nāk pie mums trenēties, ir dzimuši demokrātijā. Vairāk nevar darboties pēc vecajām metodēm, kā piemēram, stāvi stūrī un nenāc ārā. Ja iznāksi, dabūsi iekšās. Mūsdienu jaunatne ir pavisam savādāka, tāpēc ir nepieciešama cita pieeja. Viņi ne ar ko nav ne labāki, ne sliktāki, vienkārši viņiem ir cita audzināšana, sabiedrības un sociālā iekārta.

Pastāv viedoklis, ka jūsu paaudze daudz ko nezināja. Runā, ka trenējās pat neprofesionālāk un smagāk, bet tik smagas traumas, kā mēs redzam šobrīd – krustenisko saišu un Ahilleja cīpslas plīsums un citas – bija ievērojami retāk nekā mūsdienās. Medicīna ir gājusi uz priekšu, bet virspusēji liekas, ka smago traumu ir vairāk. Ar ko skaidrojams šis nepatīkamais fenomens?
Esmu par to daudz domājis, bet konkrētas atbildes man pagaidām nav. Noteikti, ka viens no aspektiem ir tas, ka dzīvojam informācijas laikmetā – tagad cilvēki ir daudz informētāki un tāpēc varbūt arī par to dzird vairāk. Mūsu laikos arī bija traumas un smagas, bet tik ļoti par to nerunāja. Mūsu dogma bija – izdzīvo stiprākais! Un daudzi, diemžēl, to arī neizturēja, bijuši pat letāli gadījumi… Mēs tiešām ļoti daudz trenējāmies – stingrāk, smagāk, agresīvāk un ilgāk, bet šobrīd viss ir pamainījies. Ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Atceros, ka man vēl nebija izaugušas ūsiņas, bet bija jātaisa pietupieni ar 200 kg stieni. Tagad atminoties domāju – kā mēs to vispār darījām? Bet nekas, mēnesi pasāpēja mugura un gājām tālāk. Iespējams, tā ir vienkārši sakritība, ka mēs tik bieži un smagi netraumējāmies, bet jāņem vērā, ka basketbols ir kļuvis daudz ātrāks.

Atceros, kad mūs trenēja Igors Miglinieks un Valdis Valters viņi rādīja video no savām spēlēm. Jau tad man viss šķita lēni – taisnās kājās mierīgi pārej pāri laukumam, esi brīvs un uzgāz truļņiku. Ja tev ir labs metiens, būsi rezultatīvs. Ja es tagad jauniešiem parādītu savas spēles, arī viņiem liksies, ka spēle ir daudz lēnāka. Ar laiku spēle paliek dinamiskāka un atlētiskāka.

Šobrīd Latvijai ir četri NBA spēlētāji, vairāki Eirolīgas pārstāvji un solīds leģions Eiropā. Kā tu domā, tas ir sistēmas vai ģimeņu entuziasma vai apstākļu sakritības nopelns?
Domāju, ka viss kopā. Uzskatam, ka Latvijā viss ir slikti, es nepiekrītu. Protams, ir dažādas problēmas, piemēram jaunatnē – notiek diskusijas vai spēļu ir par daudz vai par maz, fiziskā un tehniskā sagatavoība, u.t.t., bet viss ir labojams.

Runājot par NBA puišiem, skaidrs, ka Porziņģis ir Porziņģis – talants, kurā ielikts smags darbs un viņu atpazīst visā pasaulē. Ir jātiek līdz galam pāri traumai, bet šobrīd ir redzams, ka viņš atgūstās. Viņam ir potenciāls kļūt par top5 spēlētāju līgā. Bet daudz patīkamāks pārsteigums ir Dāvis Bertāns, kuru jau pat Amerikā sauc par pārliecinātāko cilvēku uz zemes. Runa nav tikai par viņa spēli, bet arī sadzīvē, jo viņam ir ļoti spēcīga personība. Savukārt Kurucs ar Pasečņiku ir izcili piemēri tiem jaunajiem spēlētājiem, kuri par sevi šaubās vai “likt visu” uz basketbolu. Abi ar smagu darbu tur ir nonākuši un izcīnījuši sev vietas. Par Pasečņiku teikšu godīgi – es ļoti gribēju, lai viņam izdodas, bet nelikās, ka viņš to spēs paveikt. Kad spēlējām kopā VEFā, tad redzēju, ka viņam ir problēmas ar fizisko, bet pārcelšanās uz Kanārijām [uz ACB līgu] viņam ļoti nāca par labu – uzņēma D vitamīnu un aizgāja (smaida). Bet, redz, kā dzīvē notiek. Anžejs lieliski izmantoja sev dotās iespējas.

Tāpat mums daudz ir džeki, kas spēlē Eiropas augstākajā līmenī, bet nav aizbraukuši uz ASV. Iespējams, tas pat ir bijis viņu lēmums. Runājot par spēlētājiem un kādos klubos viņi spēlē, šobrīd esam spicē. Vienīgi žēl, ka pagaidām to nav izdevies pārnest uz izlases panākumiem.

Vai Latvijā ir nākotne, kas aizstās mūsu esošās zvaigznes?
Tā ir lieta, pie kuras mums aktīvi jāstrādā. Saprotu, ka nevajag celt paniku un es to nedaru, bet, skatoties uz pēdējiem jauniešu izlašu rezultātiem, zināms trauksmes signāls ir izskanējis. Tomēr Latvijā ir pietiekami daudz talantīgu puišu, no kuriem var iznākt labi Eiropas, un ne tikai, līmeņa spēlētāji. Šobrīd daudzi vēl nav nobrieduši, bet talantīgu puišu mums netrūkst. Pie tā tikai smagi jāstrādā.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par