Jaunups par Vecvagara izteikumiem: Kam nepieciešamas atskaites, ja valdē bija skaidrs viedoklis?

Latvijas čempionvienība basketbolā un vicečempione apvienotajā Latvijas – Igaunijas līgas projektā “VEF Rīga” šosezon piedzīvoja kursa maiņu – lielie ģeogrāfiskie Krievijas apriņķi un VTB Vienotā līga tika nomainīta pret FIBA Čempionu līgu. Arī “Vefiņš” izjūt skaudro Latvijas basketbola realitāti, proti, ievērojamu budžeta samazinājumu. “Sportazinas.com” uz sarunu aicināja kluba pārstāvi Edgaru Jaunupu, kurš skaidroja, uz kā rēķina ir samazinājies budžets, sarunas laikā noliedza vairākus aizkulisēs izskanējušus apgalvojumus, kā arīdzan, būdams vēl kā Latvijas Basketbola savienības (LBS) valdes loceklis, izteicās par situāciju basketbola saimē kopumā un savām (ne)ambīcijām turpināt tajā darboties.

Sāksim par budžetu – uz kā rēķina tas ir mazāks nekā pērn?
Kā jau ne vienu reizi vien ir izskanējis, tas ir ievērojami samazinājies. Labi, ka atrisinājās problēma ar Rīgas domes līdzfinansējumu 150 tūkstošu eiro apmērā [iepriekš publiskajā telpā izskanēja informācija, ka domē starp valdošajām partijām valda nesaskaņas par finansējuma piešķiršanu “VEF Rīga” un “TTT Rīga” komandām ]. Bet kopējais budžeta apmēra kritums ir loģisks. Kopā ar sportam nelabvēlīgo nodokļu reformu jāmin arī valsts kopējā ekonomiskās izaugsmes stagnācija. Tas nav attiecināms pret kopējo iekšzemes kopproduktu, bet attīstība nenotiek tajos sektoros, kas mūs iepriekš ir atbalstījuši, līdz ar to tas viss saliekas kopā. Būsim godīgi – uzņēmēji ziedos naudu sportam, kultūrai, izglītībai un citām sfērām vien tad, kad būs kādi pozitīvi signāli ekonomikā. Šobrīd vēl tādu nav, visi ir pirms krīzes gaidās, ja tā var teikt, un tāpēc piekopj piesardzīgu ziedošanas politiku. Visi apstākļi šobrīd ir sakrituši tā, ka sportam naudu piesaistīt palicis aizvien sarežģītāk.

Ja Rīgas domē tiktu pieņemts nelabvēlīgs lēmums par iepriekš minētās summas nepiešķiršanu, cik ļoti tas ietekmētu kluba sezonu?
Nevēlos šobrīd par to spekulēt, jo beigās lēmums bija pozitīvs. Protams, ka situācija būtu sarežģīta, bet mēs jau vienmēr no tādām esam atraduši izeju. “VEF Rīga” jau vēsturiski nav īpaši lutināta ar pašvaldības līdzfinansējumu, ja salīdzinām ar citām Latvijas pilsētām, kur pašvaldības nodrošina pat 50 un vairāk procentus no kopējā kluba budžeta. Mūsu gadījumā tas svārstījies 10 līdz 20 procentu robežās.

Daudz tiek runāts par ekonomisko situāciju un nodokļu reformu, kas ietekmē uzņēmēju un pašvaldību vēlmi un rocību atbalstīt sporta klubus. Bet ko tad “VEF Rīga” var piedāvāt, ja starptautisku panākumu nav un arī skatītāji uz spēlēm nenāk?
Tās ir iedomas, ka uzņēmējiem interesē tikai un vienīgi reklāmas iespējas. Viņus interesē arī ilglaicība un attīstība, arī infrastruktūra. Nerunāju par sporta zālēm, bet kopumā. Nenoliedzu, ka mūsu klubs šobrīd piedzīvo ne tos vieglākos laikus, bet arī pirms 15 gadiem tādi bija Kauņas “Žalgirim”, pat vēl nesenākā vēsturē. Bet šobrīd tas ir viens no labākajiem veiksmes stāstiem Eiropā. Galvenais, lai klubs turpinātu funkcionēt, lai būtu nepārtrauktība, kas var novest arī pie daudz labākiem laikiem. Vienu brīdi esi topā, citu jau lejā, bet tā ir normāla situācija šajā nozarē. Svarīgi ir pārdzīvot grūtos laikus un domāt un būvēt ilgtermiņā. Saprotams, ka Latvijā sports kopumā piedzīvo līdzjutēju krīzi. Varbūt uz Rīgas “Dinamo” spēlēm situācija ir daudz labāka, bet arī ne tik laba, kā pirms pieciem vai septiņiem gadiem. Mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt profesionāla kluba darbību, ko mēs arī veiksmīgi darām. Šobrīd spēlējam daudz labāk par savām budžeta iespējām, kas jau ir pozitīvi. Loģiski, ka finansējuma iespējas iet roku rokā ar sportiskajiem rezultātiem, un to visi kā profesionāļi saprot. Mūsu mērķi ir skaidri – mēs cīnāmies par izkļūšanu no apakšgrupas FIBA Čempionu līgā. Ja neizdodies – neko darīt! Cīnīsimies par titulu gan LBL, gan apvienotajā līgā.

Par VTB līgu runājot – pilsētā runāja, ka “VEF Rīga” tur piedalījās, jo bija arī kāds atbalsts no Krievijas. Un tieši tāpēc, ka šovasar šis atbalsts netika atrasts, tas kalpoja kā viens no iemesliem līgas pamešanai. Jūs to apstiprināt vai noliedzat?
Tā nav taisnība.

Tajā pašā pilsētas nostūrī zināja teikt, ka “VEF Rīga” esot centusies ieinteresēt Nacionālās Basketbola asociācijas (NBA) kluba Memfisas “Grizzlies” īpašnieku Robertu Peru par Rīgas kluba atbalstīšanu?
Tie ir meli un šis apgalvojums neatbilst patiesībai.

Zināms, ka FIBA ČL par dalību pamatturnīrā katra komanda saņem 50 tūkstošus eiro. Cik liela šī summa bija VTB?
Pāris reizes lielāka.

Tad kādi bija galvenie iemesli šīs līgas pamešanai?
Tas ir ļoti spēcīgs turnīrs ar cienījamiem pretiniekiem un ir arī jāsaprot, kādu sastāvu tu vari atļauties likt tiem pretī. Tāpat tika rēķināts finansiālais aspekts, līdz nonācām pie tā, ka piedalīšanās VTB līgas projektā, neskatoties uz daudz lielāku dotāciju par dalību tajā, ir finansiāli neizdevīgāka ar visiem pārlidojumiem, u.t.t., kā startēt FIBA rīkotajā turnīrā. Ja budžets sarūk, tad ir jāizvērtē savas iespējas piedalīties tik nopietnā projektā, tādēļ nosliecāmies par labu lētākai dalībai Čempionu līgā.

Ņemot vērā budžeta iespējas, kā vērtējat sastāva komplektāciju pie esošajiem apstākļiem?
Esam ļoti apmierināti. Žēl, ka tā sanāca ar Ronaldu Kariju. Bija nopietni ģimenes apstākļi, kas kalpoja par iemeslu, kādēļ viņš mūsu komandu atstāja. Domāju, ka ar viņu ierindā mums būtu vēl kāda uzvara klāt. Šobrīd spēlējam krietni labāk nekā ir mūsu budžeta iespējas, ja salīdzinām ar citiem   .

Kas notika ar leģionāru Tešaunu Teiloru, kurš jau bija uzspējis ierasties Rīgā, bet tā arī nevienu spēli neaizvadīja?
Tā bija aģenta kļūda, par ko mēs jau saņēmām kompensāciju. Mums tomēr arī bija izdevumi – aviobiļetes, dzīvošana, u.t.t.

Parunāsim par Latvijas basketbola aktualitātēm. Savu kandidatūru LBS prezidentes amatam pieteikusi Anete Jēkabsone – Žogota. Kā Jūs vērtējāt šādu viņas soli?
Uzskatu, ka tas ir lielisks solis. Viņa nāk no basketbola vides un ir cilvēks, kas apveltīts ar lielu potenciālu. Pierādījusi sevi gan kā profesionāla spēlētāja, gan arī politikā, piedevām viņai ir brīnišķīga personība un ir tendēta attīstīties, augt un palīdzēt to darīt arī citiem. Uzskatu, ka viņa ir tieši tas cilvēks, kas šobrīd ir nepieciešams Latvijas basketbolam, un ja pastāv iespēja, ka viņu varētu ievēlēt par LBS prezidenti, tad būtu grēks to neizmantot. Ir nepieciešama jauna elpa šajā saimē un Anete to var ienest. Nevēlos nopelt Valda Voina paveikto, jo ir izdarītas arī labas lietas, bet šobrīd noteikti ir nepieciešamas pārmaiņas. Liels paldies Voina kungam par darbu, jo viņš pārņēma LBS vadību ne pārāk labā brīdī, 2009. gadā pēc krīzes, tomēr pēdējos gados ir vērojama gan stagnācija, gan kritums basketbola attīstībā.

Vai Jums ir kāda loma viņas priekšvēlēšanu kampaņā?
Man nav nekādas lomas. Viņa ir persona, kas pati pieņem lēmumus un sper izlēmīgus soļus. Protams, nenoliegšu, ka esmu ar viņu par to runājis, viņa ir jautājusi manu viedokli par vairākiem jautājumiem, bet lēmumus viņa pieņem patstāvīgi.

Vai Jums ir ambīcijas ieņemt kādu amatu LBS struktūrās?
Vairākkārt publiski esmu apgalvojis, ka neatkarīgi no tā, kas kļūs par LBS prezidentu, es amata vietām LBS nepretendēšu. Uzskatu, ka divi termiņi ir pietiekams laiks, bet pēc tam ir jāņem pauze. Manuprāt, šis princips ir ļoti svarīgs. Tā kā esmu bijis LBS valdes loceklis jau divos sasaukumos, mani tur, neatkarīgi no tā vai mani aicinās vai neaicinās, neredzēsiet.

Arnis Vecvagars vienā no nesenajām intervijām izteicās, ka pēc neiekļūšanas Pasaules kausā valde nemaz nedeva iespēju viņam paskaidrot savus pieņemtos lēmumus. Jūs kā valdes loceklis varētu pastāstīt par šo situāciju nedaudz sīkāk.
Tā ir taisnība, bet jāņem vērā arī konkrētā situācija – valdes locekļiem viedoklis bija skaidrs. Kam ir nepieciešams kaut kādas atskaites un īpaša iedziļināšanās, ja valdē bija pārliecība, ka Vecvagara kungam nebūtu jāturpina darbs ar valstsvienību? Ja domas par to dalītos, tad tas būtu nepieciešams, bet neviens no valdes locekļiem neuzskatīja to kā variantu. Mēs viņam devām iespēju sevi pierādīt, bet rezultāts bija kāds bija. Nevienam tā nebija viegla situācija un domāju, ka it īpaši viņam pašam. Uzskatu, ka tas bija milzīgs zaudējums Latvijas basketbolam, bet vienlaikus jebkurš zaudējums ir jāizmanto kā iespēja no tā mācīties un nepieļaut līdzīgas situācijas nākotnē. Kā basketbola sabiedrība mācījās no savām kļūdām 2009. gadā, tā tai būtu jāmācās arī tagad. Nevēlos īpaši atgriezties pagātnē, bet ar pozitīvu skatu lūkoties nākotnē. Skaidrs ir viens – tik talantīgai izlasei, kāda ir šī, vairs nekādi eksperimenti ar mazpieredzējušu treneri, kas augstākajā līmenī sevi vēl nav pierādījis, un ir arī finansiāli lētāks variants, nav vajadzīgi. Ir jāņem treneris ar pieredzi un nedrīkst vadīties pēc tā, ko ieteicis viņa priekšstāvis. Iepriekšējais izlases treneris nekādu atbildību par rezultātiem neuzņemas. Protams, daļa vainas par to jāuzņems arī valdei, bet šādi eksperimenti nedrīkst nākotnē atkārtoties. Tā ir mana galvenā atziņa par notikušo.