Kā kļūt par esporta profesionāli Latvijā? Vērtē pašmāju eksperti

Esports ir nozare, kas pēdējos gados ir uzņēmusi straujus apgriezienus, piesaistot arvien lielāku sabiedrības uzmanību. Tā vairs nav tikai brīvā laika pavadīšana, pēc darba uzspēlējot “League of Legends” vai “Counter-Strike” un malkojot kādu dzērienu. Tā ir profesija, kas paplašina cilvēkam pieejamo karjeras iespēju loku, jo, spēlējot datorspēles, mūsdienās var pelnīt nebūt ne mazu naudu. Tomēr Baltijā šī nozare vēl nav tik ļoti attīstīta un pasaulē nav daudz baltiešu, kas spēlētu visaugstākajā līmenī.  Tāpēc “Sportazinas.com” sazinājās ar četriem Latvijas esporta ekspertiem, lai noskaidrotu viņu domas par to, kas varētu veicināt progresu mūsu reģionā un kam ir jānotiek, lai mēs biežāk redzētu pašmāju spēlētājus labākajās vienībās.

Uz sarunām tika aicināti ražošanas vadītājs esporta uzņēmumā “GOEXANIMO” Bruno “Gekons” Gailītis, esporta nodaļas vadītājs komandā “Medieval Riga” – Sandis “ayriks” Rainskis, “CS:GO” veterāns un bijušais Latvijas izlases pārstāvis Miks “IndependentM” Siliņš un esporta pasākumu vadītāja un reportiere Anastasija “Heccu” Tolmačeva. Raksta turpinājumā varēsiet lasīt, kas, ekspertuprāt, ir galvenās īpašības, kas nepieciešamas profesionālam esportistam, kāda ir Baltijas reģiona specifika un kas ir tie iemesli, kādēļ esporta pasaules elitē ir izsitušies Latvijas vadošie “Counter-Strike: Global Offensive” spēlētāji Mareks “YEKINDAR” Gaļinskis un Helvijs “broky” Saukants.

Kādas īpašības ir nepieciešamas cilvēkam, lai kļūtu par profesionālu esportistu?

Bruno “Gekons” Gailītis: “Ir nepieciešama “dzirkstelīte”. Ar esportu nodarboties ir jāgrib un šī ir nozare, kurā, nedarot, nekas neizdosies. Protams, ļoti daudz no svara ir darba ētikai, jo jāiegulda liels un smags darbs, lai varētu sasniegt rezultātus, ko vēlas. Ir jācīnās pretim vēlmei neko nedarīt. Tāpat tā ir prasme sadarboties komandā, jo lielākā daļa esporta disciplīnu ir komandas spēle un, ja spēlētājs nespēj sadarboties, pat no vislielākajiem talantiem labus rezultātus gaidīt būtu ļoti muļķīgi. Spēlētājam noteikti ir jābūt arī patiesam pret sevi, ir jāspēj saprast vai viņš vispār spēj sasniegt šo līmeni vai nē. Cilvēki mēdz būt “akli” un cerēt uz mērķi, kaut nav reālu iespēju to sasniegt. Ir jāmāk novērtēt savs prasmju slieksnis.”

Sandis “ayriks” Rainskis: “Jebkurā dzīves jomā, kultūrā, sportā, esportā galvenais ir gribasspēks un vēlme kaut ko sasniegt. Vienmēr ir jābūt jautājumam, kāpēc es vēlos to darīt un uz to jāspēj atbildēt. Viss noslēpums ir cilvēka galvā.”

Miks “IndependentM” Siliņš: “Spēlētājam ir nepieciešams talants. Bez talanta nevienā sfērā nav iespējams sasniegt augstākos rezultātus. Arī smags darbs kopā ar talantu, protams, ir nepieciešams. Tāpat nepieciešama milzīga pārliecība par sevi. Prasme, kas ir svarīga, bet daudziem jauniem cilvēkiem trūkst, ir “slepkavas” instinkts. Jābūt pacietīgam, ar skatu uz ilgtermiņa rezultātiem. Esportā ar īstermiņa domāšanu sasniegt neko nav iespējams.”

Anastasija “Heccu” Tolmačeva: “Noteikti daudz ir atkarīgs ir no paša cilvēka mehāniskajām prasmēm. Teiksim, “CS:GO” vai viņš prot šaut, kustība pa karti utt. Cilvēka prioritātēm arī ir nozīme. Ir atšķirība vai spēlē prieka pēc vai vēlas to kā savu profesiju. Svarīga ir komunikācija, jo nepārtraukti ir jāsazinās ar citiem spēlētājiem. Ir jāgrib vienmēr pilnveidoties, nedrīkst stāvēt uz vietas sevis pilnveidošanā.”

Kādēļ Baltijā nav daudz spēlētāju, kuriem ir izdevies nonākt pasaules top līmenī jebkurā esporta disciplīnā?

Bruno “Gekons” Gailītis: “Latvijā un Baltijā spēlētāji ir ļoti augstā līmeni un, manuprāt, mēs varētu konkurēt ar jebkuru pasaules valsti. Tomēr atbilde ir skaitļos. Baltijas valstīs cilvēku skaits nav liels, tāpēc procentuāli labāko spēlētāju skaits ir mazāks nekā lielajās valstīs. Cilvēki runā, ka Baltijas esportistiem nav iespēju sevi pierādīt… Es uzskatu, ka ir. Ir vairāki spēlētāji, kuri ir sevi pierādījuši kā “YEKINDAR”, “broky” vai “ropz” no Igaunijas un “Bymas” no Lietuvas, viņu piemērs rāda, ka arī baltieši var. Problēma slēpjas pašos cilvēkos un attieksmē pret spēli.”

Sandis “ayriks” Rainskis:  “Uzskatu, ka mēs nevaram runāt par Baltijas valstīm kā par vienotu reģionu. Mums ir jārunā par katru valsti atseviški, taču probēma šoreiz, manuprāt, ir vienota un tā ir tādu paraugcilvēku jeb  priekšgājēju lauru plūkšana. Katrai no Baltijas valstīm bija ilgi jāgaida brīdis līdz parādīsies tas viens brīnumbērns, kā piemēram, Helmuts Balderis vai Kristaps Porziņģis savos sporta veidos. Igaunija savu esporta varoni sagaidīja ātrāk un uzreiz divās disciplīnās – “Dota 2” spēlētājs Klements “Puppey” Ivanovs un “CS:GO” spēlētājs Robins “ropz” Kūls. Tas arī Igauņu jaunajiem censoņiem aizdedzināja actiņas un parādīja gaismu tuneļa galā – ka tas ir moderns karjeras virziens. Pie mums tas diemžēl bija jāgaida es pat teiktu ļoti ilgi līdz parādijās mūsu karognesējs – “broky”. Cerams, ka viņa augļi motivēs jauno paaudzi Latvijā.

Miks “IndependentM” Siliņš:  “Latviešiem nav līderu, kas uzņemtos iniciatīvu. Nav cilvēka, kuru spēlētāji uzskatītu par autoritāti. Mēs kā cilvēki esam ļoti noslēgti un nespējam atvērties brīžos, kad nepieciešams. Attiecīgi nav līderu kas veidotu komandas un izceltu potenciālos jaunos talantus, bet visi cenšas izsisties individuāli, arī šī iemesla dēļ tas procents ir mazāks. Arī sabiedrība spēlē lielu lomu, jo pie mums Latvijā ļoti lēni pieņem jaunas lietas. Pie mums cilvēki nespēj pieņemt, ka arī esports ir profesija un ir daudz neskaidrības par to. Vecā paaudze uzskata, ka darbs ir no astoņiem līdz pieciem un to arī ieaudzina savās atvasēs. Tāpēc arī jaunie, potenciālie spēlētāji izvēlas datorspēles izmantot kā atslābināšanos, nevis lietu ar ko sevi uzturēt un pelnīt.

Anastasija “Heccu” Tolmačeva: “Pie mums nav tik daudz cilvēku. Procentuāli labi spēlētāji mums ir daudz, bet vienkārši resursu neesamības dēļ, izskatās, ka mums šo top līmeņa spēlētāju ir maz. Mums nebija ilgi piemēra, kas pierādītu to, ka arī pie mums ir iespējams nodarboties ar esportu.”

Mums Baltijā ir Mareks “YEKINDAR” Gaļinskis, Helvijs “broky” Saukants, Robins “ropz” Kūls, Aurims “Bymas” Pipirs. Šiem spēlētājiem ir izdevies izsisties un atrasties pasaules virsotnē savā disciplīnā. Ar ko šie esportisti izceļās un ir labāki par citiem mūsu reģiona spēlētājiem?

Šis bija jautājums uz kuru praktiski visi eksperti atbildēja vienbalsīgi. Šiem spēlētājiem ir milzīgs talants un darbaspējas. Viņu darba ētika ir augstā līmenī un viņi spēlē ir ieguldījuši lielu daudzumu stundu. Tāpat jāskatās uz šo spēlētāju personībām un veiksmes faktoru. “broky” ir brīnumbērns, kurš nonācis visaugstākajā līmenī ne tā, kā to izdara lielākā daļa spēlētāju. Par Helvija pirmo nopietno komandu kļuva “Epsilon”, kurā viņš nonāca 2019. gadā. Lai arī “CS:GO” pirms tam viņš bija spēlējis daudz, “broky” savas prasmes attīstīja “Faceit Pro League”, kurā piedalās vairāki vadošie pasaules spēlētāji. Tomēr spēle notiek, diviem kapteiņiem uz katru spēli izvēloties savu sastāvu, nevis komanda pret komandu, turklāt mačs balstās uz katra spēlētāja individuālajām prasmēm, nevis komandas spēli.

Parasti spēlētāji kāpj pa karjeras trepēm, sākot vājākās komandās un tā laužot savu ceļu uz virsotni. “broky” ceļš bija pavisam savādāks, jo viņš jau uzreiz tika pie iespējas spēlēt ar augstākās klases spēlētājiem. Tādi kā viņš parādās ļoti reti un viņu salīdzināt ar citiem nav iespējams. Tikmēr “YEKINDAR” ir spēlētājs, kurš vienmēr ir gājis uz savu mērķi. Viņš ir cilvēks, kurš neapstāsies, kamēr nebūs nonācis tur, kur vēlējies. To arī apliecina tas, ka Marekam ir melnā josta “Taekwando”. Viņš ir spēlētājs, kurš zina to, ko vēlas dzīvē sasniegt. Jaunajiem spēlētājiem vajadzētu skatīties un mācīties no “broky” un “YEKINDAR”, jo viņi ar savu darbu ir apliecinājuši, ka esporta virsotnē nonākt var, taču tā labā ir jāziedojas.

Apkopojot atbildes par šiem trim tematiem, redzams, ka eksperti ir līdzīgās domās, par to, kas ir galvenās nepieciešamās prasmes esportistiem – mērķis un vēlme tiekties pēc augstiem sasniegumiem. Cilvēkiem ir jāmaina sava domāšana un jāiegulda laiks. Esportā nav laika stāvēt uz vietas, ir nepārtraukti jāatīstās. Tāpat par problēmu eksperti ir atzinuši, ka Latvijā ļoti ilgi bija jāgaida piemērs, kas parādīs, ka arī pie mums var nodarboties ar esportu profesionāli. Pēc šādu piemēru iegūšanas mēs varam cerēt, ka arvien vairāk spēlētāju uz to tieksies un arī mainīsies sabiedrības attieksme pret šo jomu.

Trīs rakstu cikls turpināsies ar otro daļu, kura tiks publicēta drīzumā. Tajā tiks apskatīti ekspertu viedokļi par Latvijas komandu sastāvu nenoturību, par vēsturiskiem panākumiem un “mix” komandām.