“Kā latviski saka – ap*irsos…” – Indrašis par Čehiju, Slovākiju, izlasi un nākotni tajā

35 gadus vecajam Latvijas hokejistam Mikam Indrašim iepriekšējās divas sezonas Zviedrijā izvērtās būtībā pasakainas – ar Jēvles “Brynas” komandu vispirms izdevās pārliecinoši triumfēt valsts pēc spēka otrajā līgā (“Allsvenskan”), kam sekoja sensacionāla uzvara augstākā čempionāta (SHL) pamatturnīrā un aizcīnīšanās līdz finālam.

Indrašis bija viens no spožākajiem spēlētājiem “Allsvenskan”, kam sekoja visai pašsaprotams rezultativitātes kritums SHL, kas uzskatāma par otro labāko līgu Eiropā (vai, iespējams, pat pašu spēcīgāko). Taču 29 (6+23) punkti 48 pamatturnīra mačos nav nekas zemē metams, un nešķita, ka Indrašim vajadzētu būt problēmām ar nākamās darbavietas atrašanu – kaut vai tajā pašā Zviedrijā, jo arī “Allsvenskan” varētu pieskaitīt starp TOP 10 spēcīgākajām līgā Eiropā. Tomēr tieši tas piepildījās.

Indrašis 2025./2026. gada sezonu iesāka bez kluba, taču septembra beigās viņš pievienojās Čehijas ekstralīgas komandai “Mlada Boleslav”. Lai arī Čehijas līgā latvieši tiek novērtēti, Indrašim šis posms izvērtās pagalam nepatīkams – viena rezultatīva piespēle 14 spēlēs un sadarbības pārtraukšana jau novembra izskaņā.

11 pasaules čempionātu un divu olimpisko spēļu dalībnieks pēcāk mēnesi atkal bija “bezdarbnieka” statusā, kam Pirmajos Ziemassvētkos sekoja lēmums apvienot spēkus ar citu sarežģītā situācijā nonākušo uzbrucēju Rihardu Bukartu un pievienoties Slovākijas ekstralīgas pastarītei “Prešov”.

Līdzīgi kā Bukarts, arī Indrašis Prešovā iejutās labi, taču izrādījās, ka no pagājušā maija (kad Indrašim nācās pamest “Brynas”) līdz decembrim (kad viņš pievienojās “Prešov”) tika izraisīts tik liels “ugunsgrēks”, ka to “nodzēst” neizdevās, un visi notikumi rezultējās tajā, ka Indrašis netika iekļauts Latvijas izlases sastāvā dalībai Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs. Nedz sākotnējā 25 spēlētāju pieteikumā, nedz kā Ērika Mateiko vai Rodrigo Ābola aizvietotājs.

Lai atskatītos uz šosezon pieredzēto, portāls “Sportazinas.com” otrdien aprunājās ar Indraši, kurš neslēpa, ka palikšana “aiz borta” ir vilšanās, jo jebkurš hokejists gribētu piedalīties olimpiskajās spēlēs. Pieredzējušais uzbrucējs vienlaikus atzina, ka nekas ar to nebeidzas. “Nav ko pārdzīvot. Jāiet uz priekšu, hokejs nekur nepazudīs,” sacīja Indrašis.

Kā vispār tev aizrit brīvdiena Prešovā? Kāda ir pilsēta?

Pilsēta ir salīdzinoši laba, vispār trešā lielākā pilsēta Slovākijā! Par pilsētu nav ko sūdzēties, viss ir ok – ir, ko darīt. Smuka, salīdzinoši ar citām vietām, kurās esmu bijis.

Pēc sadzīves apstākļiem, cik augstu tā būtu rangā pēc pilsētām, kurās esi spēlējis?

Es nezinu… Baigi negribu kaut kādā rangā pilsētas likt.

Salīdzinājumā ar citām Eiropas līgā, Slovākijā olimpisko spēļu laikā nav pārtraukums.

Jā, šeit pārtraukums nav, tā kā mums spēles un treniņi notiek – ir, ko darīt. Daudz brīvā laika nav – ja parasti olimpiskajos pārtraukumos iedod kaut kādas pāris brīvas dienas, tad šoreiz mums tādu nav. 

Par Slovākijas līgu kopumā dzirdēti visdažādākie stāsti [tieši negatīvā ziņā]. Ar kādu mentalitāti tu uz turieni devies?

Vienkārši parādījās šāds variants. Principā mūs ar Rihardu [Bukartu] abus divus vienā laikā viņi gribēja. Ar Rihardu to arī apsvērām – ja braucam, tad braucam divatā, un viss, spēlējam! Tas arī noteikti bija galvenais faktors, kas nospēlēja, ka arī Rihardam bija piedāvājums šurp braukt.

Kurš tad no jums tika uzrunāts pirmais?

To es tā nemācēšu pateikt, ja godīgi. Šķiet, ka ģenerālmenedžeris mūs abus divus pat uzrunāja vienā dienā. Kad ar viņu sazinājos, viņš man pateica, ka Rihardam arī ir izteikts piedāvājums. Tad es uzreiz sazinājos ar Rihardu – papļāpājām, izanalizējām plusus, mīnusus. Tā arī apspriedāmies un nolēmām, ka brauksim kopā spēlēt.

Bez Riharda varbūt pat nebūtu braucis? Saki, ka viņa nozīme bija tik liela?

Jā, noteikti! Tāpat kopā vienmēr ir jautrāk, bet jā – tas, ka Rihards arī bija uzrunāts un kopā varējām braukt, nospēlēja ļoti lielu faktoru.

Kopumā varētu teikt, ka esi apmierināts ar nonākšanu Prešovā? Pirmā maiņa, liels spēles laiks – pilnai laimei varbūt tikai uzvaras pietrūkst?

Nu jā… Tas mums bišķiņ pieklibo. Mums ir diezgan jauna komanda, kaut kas visu laiku bišķi pietrūkst – meistarības, pieredzes. Bet spēlēt mēs ar Rihardu dabūjam daudz, principā katrā spēlē virs 20 minūtēm. Kārtīgi varam izspēlēties.

Pieļauju, ka pirms pievienošanās Prešovai tu atvēri Slovākijas līgas kopvērtējumu un redzēji, ka komandai neiet viegli…

Jā, to zināju. Protams, tu vienmēr gribi spēlēt labākās komandās, bet uz to brīdi bija tieši tāds piedāvājums no Slovākijas līgas. Kā jau teicu, ar Rihardu parunājāmies un izspriedām – kāpēc ne? Mēs zinājām, ka būs dabūsim daudz spēlēt, jo tas arī viens no galvenajiem faktoriem, ka mēs abi nebijām daudz šogad spēlējuši. Gribējās to spēles laiku, un šis bija variants, kur mēs to varējām dabūt.

Nesen arī pamanīju interesantu niansi, ka tu sāki ar 25. numuru, tad tev laikam bija #12 un tagad esi nonācis līdz sev ierastajam #70. Kāpēc tas vispār notika?

Laikam tāpēc, ka tā mūsu pievienošanās notika diezgan ātri un komanda nebija īsti gatava ar spēļu krekliem un visu pārējo. Tieši bija Ziemassvētki, Jaunais gads, un, kā mēs zinām, nekas tajā laikā parasti nestrādā. Tāpēc tā kreklu pasūtīšana arī ievilkās.

Sākonēji nodomāju, ka varbūt kādu komandas biedru nevarēji “uzpirkt”, bet tad laikam #70 nemaz nebija aizņemts – vienkārši nevarēji tikt klāt?

Nē, nē, nebija aizņemts. Tas viss bija tīri Ziemassvētku un Jaunā gada laika dēļ, ka nebija iespējas visu pasūtīt.

Par komandu runājot, kāda ir atmosfēra pēc pieciem zaudējumiem pēc kārtas? Vienubrīd bijāt pietuvojušies “play-in” zonai, bet tagad atkal deficīts ir palielinājies.

Kad pievienojāmies, ar treneriem un komandu runājām, ka tas [“play-in”] ir mērķis, ko mēģināsim sasniegt. Vienubrīd bija tikai septiņu punktu starpība, bet tad… Kā jau teicu, mums ir jauna un nepieredzējusi komanda, tostarp šajā līgā arī notiek tas, ka citi klubi uz “play-off” savāc labākos spēlētājus [no komandām, kas uz “play-off” īsti vairs nepretendē]. Principā mēs jau vairāk gatavojamies tām “play-out” spēlēm [cīņai par palikšanu līgā]. Par “play-off”, protams, domās vēl esam, bet sasniegt to ir praktiski nereāli.

Tas, ka ir “play-out” un nav automātiska izkrišana, kaut kādā ziņā situāciju atvieglo? Viss nav tik saspringti?

Jā, jāgatavojas tām spēlēm, jo klubs grib palikt augstākajā līgā. Katru spēli cenšamies sniegumu uzlabot. Šobrīd daudz, daudz kļūdu pieļaujam aizsardzības un vidējā zonā, tāpēc mēģinām visu salikt pa plauktiņiem, lai uz “play-out” spēlēm būtu konkurētspējīgi, lai noturētos līgā.

Sakritība vai nē, bet tieši brīdī, kad ar Rihardu pievienojāties, tas klubam laikam vispār bija sezonas veiksmīgākais posms.

Šķiet, ka vienmēr, kad komandā ierodas jauni spēlētāji, tad arī visiem pārējiem arī ir uzreiz motivācija sevi veiksmīgāk parādīt, spēlēt labāk. Domāju, ka tas [mūsu pievienošanās] noteikti deva tādu kā grūdienu, bet nu redz – atkal pamainījās spēlētāji. Mūsu tobrīd labāko aizsargu [zviedru Ēriku Ulmanu] aizmainīja, tas arī šausmīgi iedragāja spēli. Tāpat nomainījās vārtsargi… Teiksim tā, ir diezgan interesanti.

Tad uzreiz gribas vaicāt, vai tev un Rihardam ir, teiksim, kaut kādas garantijas, ka līdz sezonas beigām paliksiet un nenāksies mainīt komandu? 

Domāju, ka jā, ka mēs paliekam šeit līdz sezonas beigām. Vismaz pats personīgi šobrīd neko nemeklēju. Nav tā, ka gribētu ātrāk tikt prom – gribu nospēlēt sezonu līdz beigām un tad skatīties, kas tālāk sagaida.

Kad nonāci Prešovā, cik pašam bija liels pārsteigums, ka būs spēlē kā centram?

Baigais nekāds pārsteigums nebija. Laikam bija tā, ka pirmo spēli nospēlēju pa malu, un tad treneris mani uzrunāja un prasīja, vai esmu spēlējis centrā. Es teicu, ka esmu, bet kādu laiciņu atpakaļ. Tad viņš arī izdomāja, ka ieliks mani pa centru. Sanāca laikam nospēlēt kādas septiņas spēles centrā, bet pēdējās divās atkal biju pa malu.

Tobrīd mums bija tāds centru deficīts, tāpēc arī domāju, ka treneris mani uzrunāja. Tagad atkal viss pamanījies, jo ir parakstīts jauns centrs.

Ja nemaldos, tad pēdējo reizi kā centrs uzspēlēji “Dinamo” laikos?

Jā, “Dinamo” laikos, tāpēc arī teicu, ka tas bija kādu laiciņu atpakaļ.

Tāpat ievēroju, ka vienā spēlē piedalījies 32 iemetienos. Tas vispār tev nevarētu būt karjeras rekords?

Jā, noteikti! Mums pēc katras spēles ģērbtuvē izliek lapu ar uzvarētajiem iemetieniem. Vienreiz piegāju paskatīties un jā – bija tāds diezgan labs procents!

Atejot prom no Slovākijas, nedaudz gribētu atskatīties uz posmu Čehijā. Kad novembrī izlašu pauzē runājām, tā diezgan piezemēti izteicies par nākotni. Beigās sanāca tā, ka aizbrauci atpakaļ, nospēlēji divas spēles un viss… Kā tas stāsts tur noslēdzās?

Jā… Tur, godīgi sakot, bija tāds interesants stāsts ar to komandu. Bet, zini kā, es negribu baigi tajā ieslīgt, kas tur bija, jo tā nebija no tām patīkamākajām pieredzēm…

Tad varētu teikt, ka vienkārši ar komandu netrāpīji? Jo šķiet, ka visam vajadzētu būt kārtībā, līgas līmenis ir augsts.

Noteikti tas, ka diezgan vēlu pievienojos, kaut kā nospēlēja. Šķiet, ka komanda uzreiz arī domāja, ka atbraukšu un tagad viens pats bezmaz vai visus apspēlēšu – tā tas nenotiek. Domāju, ka arī naudas ziņā viņiem nebija izdevīgi mani turēt, ja es nenesu to produktivitāti, ko viņi no manis sagaidīja.

Būtībā standarta situācija, ka brīžos, kad no leģionāra nav gaidītais pienesums, tad tieši leģionāri kļūst par pirmajiem “upuriem”?

Noteikti, noteikti.

Klubs tāpat vienošanās pārtraukšanu pasniedza kā abpusēju. Tā arī bija realitātē, ka klubs gribēja šķirties un arī pats gribēji doties prom?

Jā, protams, ka gribēju prom! Sapratu, ka tur neesmu vajadzīgs – ko es tur sēdēšu? Man tas vispār nebija aktuāli, tāpēc arī viss tā tika izlemts. Aizgāju un pateicu, ka īsti neredzu, ka varētu pie viņiem spēlēt. Vienojāmies par tālākām darbībām un viss.

Pēc tam sanāca vairāk nekā mēnesis līdz Slovākijas kluba atrašanai. Kas mentāli ir grūtāk – kad tu spēlē un varbūt nesanāk, vai arī tad, kad esi bez kluba un ir visādi blakusapstākļi – piemēram, šoreiz tuvojās olimpiāde?

Mentāli visgrūtāk ir tad, kad tu spēlē un kaut kas nesanāk. Kad tu nespēlē, tad viss ir kārtībā – tu vari būt mājās, kopā ar ģimeni. Viennozīmīgi grūtāk ir spēlēt un ka tad kaut kas nesanāk.

Kas tādā situācijā tev palīdz tā kā “noturēt galvu virs ūdens”? Kā pilnībā nepazaudēt pārliecību?

Principā tie ir treniņi – tur jāiegulda darbs, pie kaut kādām atsevišķām lietām jāpiestrādā. Protams, arī jāstrādā ar galvu, lai tiešām neieslīgtu tādā kā depresijā. Man karjerā noteikti ir bijuši brīži, kad domāju, ka viss – es vairs neko nevaru izdarīt, nemāku spēlēt un tādā garā. Bet tā tas nav – vienkārši bišķiņ jāpamaina domāšana, bišķiņ vairāk jāpastrādā un jāatrod kaut kāds viens moments, ar ko to visu pārlauzt.

Skatoties uz tavām iepriekšējām sezonām, man vismaz loģiski šķita, ka labi varianti būtu Vācija vai Zviedrija, kur tev bija veiksmīgas sezonas. Nonāci Slovākijā, bet vai bija kaut kādi piedāvājumi no tām līgām?

Šādi jautājumi tiešām jāprasa aģentam. Bija interese no Zviedrijas puses, bet nu… Kas skaitās interese? Piezvanīt, parunāt? Jā, parunājos ar komandām, bet līdz papīra parakstīšanai nenonācām.

Bet labprāt kādā no šīm valstīm būtu atgriezies?

Jā, noteikti! Teikšu atklāti – vasarā bija piedāvājums no Zviedrijas “Allsvenskan” komandas, un es biju tas, kurš uzspieda aģentam: “Davai, es gribu pamēģināt savus spēkus Čehijā!” Viņš uzreiz teica, ka būs jāpagaida līdz brīdim, kad “pirmie kucēni tiks slīcināti” [tiks atlaisti pirmie spēlētāji], jo komandas būtībā jau bija nokomplektētas. Nu, vot, es pagaidīju… Tā arī gaidīju to savu Čehijas variantu [līdz septembra beigām]. Kā latviski saka – ap*irsos (smejas).

Atkal pieskaroties Prešovai, tur sezonas sākumā bija vairāki latvieši. Vai tu ar kādu no viņiem sazinājies, pirms pievienojies?

Nē, ar nevienu vispār nesazinājos, tikai un vienīgi ar Rihardu, jo, kā jau teicu, tāpēc, ka būs abus reizē uzrunāja. Cik sapratu, Rihards laikam bija runājis ar Filipu Bunci, tāpēc vairāk jāprasa Rihardam, ko viņam pastāstīja.

Tieši šobrīd Prešovā no latviešiem esi palicis viens, jo Rihards ir devies palīgā izlasei, Pieļauju, ka tagad arī labprāt gribētu atrasties Rīgā?

Kurš nav gribējis braukt uz olimpiādi? Tāpēc noteikti gribēju, tas nav nekāds noslēpums, bet nu jā… Situācija ir tāda, kāda tā ir.

Izlasē allaž esi bijis kopš 2012. gada, kad aizvadīji pirmo pasaules čempionātu. Ja nav sanācis spēlēt, tad tas noticis veselības vai personīgu iemeslu dēļ. Cik viegli ir pieņemt situāciju, ka vienkārši netiec uzaicināts?

Kā jau teicu, gribētu tur izlasē atrasties. Treneri varbūt mani neredzēja sastāvā, bet ko tagad? Man nav nekas pret [treneriem un izlasi], tāda ir tā situācija.

Ir citi spēlētāji, nāk jaunie iekšā. Es arī esmu viens no vecākajiem, tāpēc, kā jau teicu, man nav nekas pret. Nu nepaņēma, neizsauca mani. Jā, man piezvanīja un pateica, ka esmu rezerves sarakstā, ja nu kāds satraumējas. Taču es saprotu, ka mums arī ir citi spēlētāji – re kur Rihards arī tika izsaukts [no rezerves saraksta]. Es neturu nekādu ļaunu prātu.

Ja atskatāmies uz notikušo sastāva atlases kontekstā, tad varētu teikt, ka pievienošanās Prešovai varbūt notika nedaudz pa vēlu?

Vai man tas kaut ko izlases kontekstā būtu pamainījis? Es nezinu, tas ir jautājums trenerim, kā viņš redz sastāvu un kas ir vajadzīgs. Man šķiet, ka manā gadījumā nekas nebūtu izmainījies, ja, pieņemsim, es būtu palicis Čehijā un joprojām būtu tajā pašā komandā. Domāju, ka izlases ziņā tas neko nebūtu izmainījis.

Pēc nonākšanas Slovākijā ar treneri Hariju Vītoliņu sazinājies?

Nē. Īsti ar nevienu neesmu runājis. Tikai ģenerālmenedžeris Rūdolfs Kalvītis piezvanīja un pateica, kāda ir tā situācija, ka neesmu pamatsastāvā. Tā arī ir vienīgā komunikācija, kas man bijusi ar izlasi.

Vai Haris vispār zināja, ka tu Slovākijā spēlēji kā centrs, jo, kā nekā…

Man pilnīgi nav ne mazākās nojausmas, ko viņš domā un vai viņš vispār sekoja līdzi. Nemācēšu to komentēt.

Kā nekā Rodrigo [Ābols] iedzīvojās savainojumā, un tā tieši bija centra uzbrucēja pozīcija… Vai kaut kādas iekšējās cerības tev bija, ka varētu tikt iekļauts?

Cik atceros no tā, ko esmu lasījis, tad Girgensons uzreiz tika izskatīts kā centrs. Viņš varbūt sākumā bija domāts kā malējais, bet, kad Rodrigo izkrita, tad loģiski, ka viņš centra pozīcijā bija nākamais rindā. Nevis izvēlēties te jaunu centru [proti, mani], kurš piecus gadus tur nav spēlējis. Smejoties, protams.

Vai vismaz tas, ka karjeras laikā divās olimpiādēs ir sanācis uzspēlēt, ir kā tāds mierinājums?

Protams! Esmu piedalījies divās olimpiādēs, 11 pasaules čempionātos – es nevaru sūdzēties. Protams, gribēju būt izlasē arī šogad. Kurš to negribētu? Jābūt muļķim, lai negribētu spēlēt izlasē un braukt uz olimpiādi.

Noslēgumā gribētu pavaicāt par to, kā vispār raugies uz nākotni izlasē? Nav rokas nolaidušās?

Nē! Protams, ka nē! Par ko te rokas nolaist? Par to, ka neizsauc uz izlasi? Par to, ka nebraucu uz olimpiādi? Tas nav tikai no viena cilvēka atkarīgs – ir treneru sastāvs, kas lemj par sastāvu. Ko tad man [bēdāties]… 

Paskatieties – piemēram, [Deniss] Smirnovs. Viņš visās pārbaudes spēlēs iemeta pa golam. Neviens, iespējams, tajās spēlēs sevi neparādīja labāk kā viņš. Ja skatāmies pēc pārbaudes spēlēm, Smirnovam bija jābūt izlasē, bet viņš nav. Tāpēc nav ko pārdzīvot. Jāiet uz priekšu, hokejs nekur nepazudīs. Ja gribas, vienkārši jāturpina spēlēt. Un man gribas.

Tad jau aprīlī vai maijā tevi redzēsim izlases treniņnometnē?

Nu, skatīsimies… Laiks rādīs. Neko apsolīt nevaru, neko noliegt arī nevaru. Skatīsimies, kādas būs sezonas beigas un kas būs tālāk.