Kad tiks uzbūvēts stadions? Cik izmaksās, kur tiks ņemta nauda? Atbild LFF prezidents Ļašenko
Latvijas futbola federācijas (LFF) prezidents Vadims Ļašenko raidījumā “VEF Focus” ieskicēja situāciju saistībā ar nacionālā stadiona projektu.
Jāatgādina, ka pagājušā gada aprīlī Rīgas dome piešķīra zemi Lucavsalā nacionālā futbola stadiona projektam, bet decembrī Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) izdeva rīkojumu par darba grupas izveidi futbola stadiona projekta publiskās un privātās partnerības risinājumu izstrādei. 21. februārī LFF paziņoja, ka piegādātāju apvienība “SEP RP UC” izstrādās stadiona koncepciju. “Protams, stadions būs. Pēc tā, kā viss virzās uz priekšu, piecu gadu laikā to realizēsim,” teica Ļašenko.
“Rēķinot izmaksas uz 10, 15 vai 20 tūkstošiem sēdvietu, ir saprotams, ka šī brīža situācijā 10 tūkstoši būtu vislabākais variants. Bet, sakarā ar to, ka mēs šo stadionu varbūt būvējam reizi 100 gados, tāpēc ir jāpaskatās nedaudz uz priekšu un tiem vajadzētu 15 vai 20 tūkstošiem. Jāizanalizē un jāpieņem lēmums,” atzina LFF prezidents.
“Man ļoti patīk, ka daudzi cilvēki, tostarp politiķi un ministri, ir “iekšā” futbolā, sen nav bijis tāds haips [ažiotāža]. Nav tikai tā, ka mēs sajustu atbalstu no pašvaldībām un valsts, bet arī ir rezultāts,” norādīja Ļašenko. “Saprotams, ka pašai federācijai uzbūvēt stadionu ar 20 tūkstošu ietilpību nav iespējams. Ja mēs šobrīd būvētu stadionu tieši šajā vietā [Lucavsalā], izmaksas būtu ap 3 – 3,5 tūkstošiem par sēdvietu jeb kopumā aptuveni 60-70 miljoni eiro. Valstiski tas, protams, nav kosmoss, bet federācija ko tādu nevar atļauties. Es gribētu, lai būtu stadions ar 20 tūkstošu ietilpību, bet arī reālistiski jāskatās, cik mums būs naudas.”
“Ir Rīgas domes lēmums par zemes rezervāciju Lucavsalā. Mums ir līgums, kurā ir uzdevums mums, federācijai, kopā ar Rīgas domi un attīstības departamentu sagatavot pētījumu par drošības riskiem, satiksmes attīstību un kopējo konceptu Lucavsalā,” par šī brīža situāciju stāstīja Ļašenko. “Termiņš tam ir pieci gadi, bet mums ir plāns to izdarīt gada laikā. Tad vajadzētu sekot konkursam projektēšanai, kas arī aizņems pusotru līdz divus gadus, un pēc tam ir būvniecības process. Rupji rēķinot, piecu gadu laikā šo projektu ir jārealizē. Tas ir mans sapnis un domāju, ka to varam izdarīt, taču to varēs paveikt tikai tad, ja no visām pusēm būs atbalsts.”
“Mēs [no federācijas un UEFA puses] varam ieguldīt no pusotra līdz diviem miljoniem eiro gadā, līdz ar to piecu gadu laikā tie varētu būt aptuveni desmit miljoni, kā arī mēs varam komunicēt ar UEFA par papildu finansējumu. Par pārējo naudu eksistē daži varianti. Pirmais – runāju ar dažiem investoriem, ar kuru palīdzību mēs varētu uzbūvēt stadionu, un pēc tam 15-20 gadu laikā mēs, federācija, viņam to atdosim. Piemērs tam ir “Arēna Rīga”. Viņiem apgrozījums ir kādi seši miljoni gadā, peļņa aptuveni miljons, un uz tā pamata mēs varam skatīties un izrēķināt, kā investoram naudu atdot atpakaļ. Otrs variants ir strādāt darba grupā PPP [publiskās un privātās partnerības] ietvaros, kur būtu finansējums no valsts, pašvaldības un investoriem. Pēc tam no visiem trim partneriem – valsts, pašvaldības un Latvijas futbola federācijas – nauda tiktu atdota atpakaļ. Tas gan ir sarežģīts modelis un tur ir daudz birokrātijas.”
