Kādēļ KHL komandas ar spēlētājiem neparaksta ilgtermiņa līgumus?

Maskavas CSKA hokejisti, sportazinas.com
2018./19. gada sezonas Gagarina kausa čempioni Maskavas CSKA | Foto: Sputnik/Ekaterina Shtukina/Pool/ REUTERS

Nacionālajā hokeja līgā (NHL) tā ir normāla parādība, kad klubs ar spēlētāju noslēdz četru vai piecu sezonu līgumu. Viena no NHL lielākajām zvaigznēm Aleksandrs Ovečkins joprojām atstrādā savu 13 gadu līgumu, kas ir spēkā uz šo un nākamo sezonu.

Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) šādu situāciju ir grūti iedomāties. Vienā no Eiropas un pasaules spēcīgākajiem čempionātiem trīs gadu kontrakts jau ir kaut kas ļoti neparasts, bet četru sezonu līgumi KHL nav sastopami. Kāds tam ir iemesls?

Spēlētāji neuzticas klubiem

Diemžēl, bet Krievijā pat parakstīts līgums negarantē to, ka tev tiks izmaksāta visa summa. Līdz ar KHL dibināšanu kontraktu juridiskais spēks kļuvis lielāks, tomēr vienmēr var atrasties kāds īpašnieks, kurš pēc zaudējuma nogriezīs daļu no algas. Vēl viens izplatīts paņēmiens ir līguma pārslēgšana – tas, kas šobrīd notiek ar bagātiem klubiem.

Proti, pirms gada noslēgtie līgumi vairs neļauj, piemēram, Maskavas CSKA un Sanktpēterburgas SKA iekļauties zem algu griestiem un klubi ved pārrunas ar hokejistiem, lai lauztu šos līgumus. Daži piekrīt, daži nepiekrīt, bet pārsvarā hokejistiem nav, kur likties. To parāda arī Sergeja Plotņikova piemērs – viņš negribēja pārskatīt līgumu ar jaunajiem nosacījumiem un rezultātā no Sanktpēterburgas SKA tika aizmainīts uz Habarovskas „Amur”, bet, nenospēlējot tur nevienu spēli, tika aizmainīts tālāk uz Magņitogorskas “Metallurg”.

Četru gadu līgums KHL?

KHL mērogā četru gadu līgumi izskatās pēc ilgtermiņa darījuma un spēlētāji paši lieki neriskē. Krievu hokeja žurnālistikas “tēvs” un  „Sport-Express” apskatnieks Aleksejs Ševčenko savos raidījumos vairākkārt minējis, ka, ja hokejistam ir iespēja noslēgt viena gada kontraktu par nosacītiem 100 miljoniem rubļu vai divu gadu par 180 miljoniem, lielākā daļa izvēlēsies pirmo variantu – lai saņemtu visu naudu, kamēr kluba vadība nav pārdomājusi.

Vai spēlētājs piekristu četru gadu līgumam, ja klubs tādu piedāvātu? Latvijas izlases vārtsargs , kurš iepriekš spēlējis arī KHL klubā Rīgas “Dinamo”, portālam “Sportazinas.com” atklāja, ka uzreiz nenoraidītu piedāvājumu, bet skatītos, kāda komanda uzrunā.

“Jāskatās, kāda komanda nāktu klajā ar piedāvājumu. Daudzām vienībām ik gadu budžeti mainās. Vienu gadu tas ir lielāks, otru gadu – mazāks,” atzina Gudļevskis, kurš piekrita salīdzinājumam, ka četru gadu līgums no Maskavas CSKA būtu izskatāms, salīdzinot ar četru gadu līguma piedāvājumu no, piemēram, Minskas “Dinamo”.

Skaidrs, ka turnīra lejasgala komandas, kas attiecīgi arī ir finansiāli nabadzīgākas, nekad nepiedāvās tādus līgumus – tas būtu muļķīgi jebkurā gadījumā. Lielie klubi kā SKA, CSKA un Kazaņas “Ak Bars” teorētiski to varētu mēģināt, taču arī diskutabls ir jautājums, vai tas vispār būtu izdevīgi kādai no pusēm.

KHL bizness nav orientēts uz ilgtermiņa sadarbībām

Kādreizējais Pekinas “Kunlun Red Star” prezidents Raitis Pilsētnieks labi pārzina šo “virtuvi” un, viņaprāt, KHL ideoloģija vienkārši nav tendēta uz ilgtermiņa plāniem un sadarbībām.

“Domāju, ka galvenais iemesls ir tas, ka šī līga un klubi, ja salīdzina ar NHL – tie nav uz biznesu orientēti. Šeit tie nav biznesa projekti, kuros klubs mēģinātu nopelnīt naudu un domātu ilgtermiņā,” sarunā ar “Sportazinas.com” komentēja Pilsētnieks.

Ja NHL trīs un vairāk gadu līgums ir pilnīgi normāla prakse, tad KHL tas ir kaut kas neparasts. “Trīs gadu līgums KHL jau ir daudz!” portālam “Sportazinas.com” stāsta leģendārais Latvijas hokeja aizsargs , kurš savulaik pārstāvēja Rīgas “Dinamo” komandu. “Jo labāka organizācija, jo vairāk viņi skatās ilgtermiņā.”

“Latvijā, piemēram, bieži vien ir tā – komanda it kā varētu parakstīt ilgtermiņa līgumu ar spēlētāju, bet vadība nodomā “ai, viņš tāpat nekur nebrauks, tāpēc davai, iedosim minimālo algu un viņš tāpat paliks pie mums arī pēc tam.” Klubi ar šo spekulē. KHL gadījumā savukārt spēlētāji bieži vien atbilst labākam līgumam, bet viņi nereti izvēlas viena gada līgumu.”

“Šāda prakse nav laba klubam,” secina Laviņš. “Piemēram, Skandināvijā ar spēlētājiem, ar kuriem tiek saistīta nākotne, tiek parakstīti jauni viena vai divu gadu līgumi jau Ziemassvētkos tajā pašā sezonā. Uzreiz redzams, ka tāda organizācija domā par nākotni, bet mums viss notiek īsi pirms sezonas sākuma.”

Laviņš arī uzsvēra, ka psiholoģiski spēlētājam ir vieglāk, ja viņam ir vairāku sezonu līgums, kas pēc viņa domām krietni uzlabo arī sniegumu laukumā. Tas ir svarīgs faktors, ko KHL klubi pārsvarā nevar piedāvāt.

“Spēlētājs viennozīmīgi jutīsies drošāk un labāk spēlēs, ja viņam būs vismaz divu gadu līgums,” turpināja Laviņš. “Rezultāts arī būs labāks – tas ir tīri psiholoģiski. Vienmēr var būt trauma vai vienkārši neveiksmīgs periods. Spēlētājs, kurš nonācis šādā situācijā saprot, ka Jaunais gads jau pagājis un jādomā, ko darīt tālāk. Tas uzreiz atspoguļojas spēlē. Šis ir ļoti svarīgs un būtisks jautājums. Spēlētājiem [lai rādītu labāko sniegumu] ir psiholoģiski jājūtas labi un droši. Tas ir ļoti svarīgi.”

Arodbiedrība nevienu neaizstāv

Ziemeļamerikā hokejisti ir pārliecināti, ka visās strīdīgās situācijās viņu pusē stāsies arodbiedrība (NHLPA). Spēlētāji to finansē no savām algām un NHLPA pārstāv visu hokejistu intereses pārrunās ar līgu. KHL arī ir sava arodbiedrība, bet nav zināms neviens gadījums, kad tā palīdzētu atgūt nesamaksāto naudu.

Pēdējā laikā ap šo organizāciju ir daudz skandālu. To vada bijušais hokejists Andrejs Kovaļenko, kurš pirms diviem gadiem kādā no veterānu mačiem iesita tiesnesim. Pagājušajā gadā daži hokejisti uzrakstīja iesniegumu prokuratūrā, lai noskaidrotu, kur tiek novirzīti viņu maksātie līdzekļi. Pagaidām nav zināms, ar ko noslēgusies šī situācija, tomēr arvien mazāk spēlētāju iesaistās arodbiedrībā, jo redz, ka tā iekasē naudu par nekā nedarīšanu.

Arodbiedrība klusē, kad spēlētājiem tiek piedāvāts lauzt līgumus un parakstīt citus ar mazāku ciparu. Zīmīga ir situācija ar „Avangard” uzbrucēju Ņikitu Šerbaku, ar kuru sezonas laikā kontrakts tiks pārrakstīts divas reizes, abos gadījumos samazinot atalgojumu, par ko arodbiedrība neko pat neiebilda.

Gudļevskis izteicās, ka gadījumā, ja viņam, spēlējot KHL, būtu problēmas ar algu izmaksāšanu, viņš palīdzību no arodbiedrības nemaz negaidītu. “Nezinu, vai viņi mani baigi aizsargātu. Tie visi līgumi KHL ir diezgan līdzīgi un klubi pārsvarā vienmēr ievēro likumus.”

Bet skaļākais gadījums notika pirms dažiem gadiem, kad Maskavas „Dynamo”, lai nemaksātu parādus hokejistiem, reģistrēja jaunu juridisko organizāciju, nepārņemot saistības no iepriekšējās. Šādi un citi gadījumi liek hokejistiem saprast, ka klubiem uzticēties nedrīkst un arodbiedrība viņus neaizstāvēs. Ja NHL ilgtermiņa līgums ir stabilitāte, tad KHL tā ir neziņa un šaubas par to, vai visas saistības tiks izpildītas.

Arī Laviņš nav sajūsmā par KHL spēlētāju arodbiedrības darbu. “Nezinu, ko viņi tur dara. It kā bija pensiju fonds, bet no mūsējiem neesmu dzirdējis [ka kādam arodbiedrība būtu palīdzējusi]. Biju jau par šo tēmu aizmirsis, bet tagad, atsvaidzinot atmiņu, varbūt jāpazvana un jāpaprasa kādam no mūsējiem, varbūt [Aleksandram] Ņiživijam un jāparunā par šo tēmu?” nosmej kādreizējais izlases aizsargs.

Klubi nav pārliecināti par savu nākotni

Lielākā daļa KHL klubu tiek finansēti no vietējo reģionu vai lielkompāniju budžetiem. Līdz ar ko var gadīties visai standarta situācija, kad reģionā vai kompānijā mainās vara un nāk cilvēki, kuriem hokejs neinteresē. Tas parasti noved pie finansiālām problēmām un arī menedžeri izvēlas lieki neriskēt. It īpaši tas attiecas uz vidusslāņa klubiem – pirms katras sezonas tiek apstiprināts budžets un tikai tad viņi sāk komplektāciju. KHL ir vairāki hroniskie slimnieki – kuriem problēmas ar finansēm atkārtojas katru gadu – Minskas „Dynamo”, Habarovskas „Amur” un daži citi.

“Komandām vairāk vai mazāk skaidrība par dalību čempionātā un budžetu lielākoties ir no sezonas uz sezonu,” atzina Pilsētnieks. “Līdz ar to viss uzsvars tādēļ tiek likts uz konkrēto sezonu. Mēs KHL neredzam milzīgus attīstības plānus kā tas ir Ziemeļamerikā vai dažviet Eiropā, kur tiek attīstīti spēlētāji. Šādas vienības komandas attīstību plāno uz priekšu, lai sasniegtu rezultātus, bet KHL to mēs maz redzam un tas arī izskaidro, kādēļ līgumi netiek slēgti ilgtermiņā. Klubu saimnieki vienkārši nezina, kas notiks pēc gada vai diviem, tādēļ, manuprāt, arī ir tik īsi līgumi.”

“Domāju, ka tas saistīts ar KHL biznesa modeli un to, kā šī līga veidota,” secina Gudļevskis. “Daudzi klubi nav droši par finansējumu ilgermiņā. TOP klubi jūtas gana labi par saviem naudas resursiem, bet pārējiem parasti ir grūti saprast, kāda būs situācija.”

Tāpat klubus no ilgtermiņu līgumu noslēgšanas attur kompensācijas. KHL reglaments paredz diezgan lielas kompensācijas par kontrakta laušanu pēc kluba iniciatīvas. Ja tas notiek laika posmā no 1. maija līdz augusta beigām (septiņas dienas pirms čempionāta sākumam), tad klubs izmaksā 25% no atalgojuma par nākamo sezonu un vēl 20% – par atlikušajiem gadiem. Tātad – ja hokejistam ir noslēgts četru gadu līgums ar atalgojumu 100 miljoni rubļu par sezonu un pēc viena gada klubs nolemj pārtraukt ar viņu attiecības, spēlētājam izmaksās 25+20+20 jeb 65 miljonus, kas faktiski ir vējā izmesta nauda.

Ja līgums tiek lauzts septiņas un mazāk diena pirms čempionāta sākuma, tad par nākamo sezonu jāizmaksā nevis 25, bet 50% – šajā gadījumā kompensācija būtu 50+20+20 jeb 90 miljoni – vienkārši par to, lai hokejists pie tevis nespēlētu. Savukārt ja kontraktu lauž laika posmā no 21. decembra līdz „play-off” sākumam, tad par atlikušo sezonu jāizmaksā 100% no algas + 20% no summas par atlikušajām sezonām.

Klubi negrib šķirties no lielās naudas un arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc ilgtermiņa līgumi KHL nav cieņā.

“Spēlētājiem bažas arī rada rubļa svārstības, jo līgumi tiek slēgti šajā valūtā,” atzina Gudļevskis. “Hokejisti no tā mazliet baidās.”

Laviņš savukārt atklāja, ka Rīgas “Dinamo” komandā ar algu izmaksu nekad nebija problēmas. “Rīgā viss bija kārtībā. Ir dzirdēts, kā notiek citos klubos. Piemēram, agrāk Krievijas Superlīgā maksāja aploksnēs un dažkārt jau domāji, ka varbūt to aploksni nemaz nesaņemsi, bet tādā Maskavas “Dynamo”, piemēram, viss vienmēr bija laikā un vietā. Protams, ir klubi, kuros tas [ēnu ekonomika] notiek regulāri.”

KHL kā sociāla kustība?

“Dažiem lielajiem klubiem patiesībā ir diezgan normālas piramīdas apakšā, piemēram, Jaroslavļā,” secina Pilsētnieks. “Jebkurā gadījumā katra kluba šī “spicīte” [pirmā komanda] nav biznesa projekts ne biļešu pārdošanas, ne sponsoru piesaistes, ne spēlētāju treidu ziņā. Tas viss ir tendēts no tāda skatpunkta, ka pirms sezonas tiek iedalīta nauda un to nevar pārtērēt.”

“Rīgas projekts jau ir tieši tas pats. “Dinamo” vēl vismaz pelna no biļešu tirdzniecības, bet lielākoties klubi atstrādā to naudu, kas ir iedota,” noteica Pilsētnieks, kurš šobrīd novērsies no hokeja un uzmanību velta biznesam. “Krievijā pirktspēja nav tādā līmenī, tādēļ KHL klubi galvenokārt ir sociāli projekti, lai šo cilvēku masu kaut kā izklaidētu. To attiecīgi nodrošina reģioni, kuros bāzējas komandas.”

Vai KHL komandas kādu dienu spēs pārveidot savu modeli par biznesu, lai ar savām eksistencēm varētu pelnīt naudu? Tuvākajos gados tas noteikti nenotiks un ja arī kādreiz notiks, tad mēs varam gaidīt, ka šādu konceptu piekops varbūt vien dažas no spēcīgākajām un bagātākajām vienībām.

Visa KHL ideja un tas, kā dzīve šajā turnīrā tiek organizēta, loģiski noved pie šī rezultāta. Proti, ka spēlētāji var aizmirst par ilgtermiņa līgumiem, kas ir garāki par diviem gadiem.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par