Kādreizējais ASK ģenerālmenedžeris Kalniņš: Ceru, ka zaudējums bulgāriem būs pielicis punktu E.Šnepa un G.Šēnhofa veidotajai karalistei

22/02/2021 08:39
Nokopēts
Ģirts Kalniņš

Latvijas nacionālā vīriešu basketbola izlase piedzīvojusi kārtējo fiasko – izšķirošajā mačā par iekļūšanu 2022. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā tika piedzīvota izgāšanās, zaudējot Bulgārijas valstsvienībai ar viena punkta starpību.

Tas raisījis diskusijas par notiekošo basketbola sabiedrībā – par Latvijas Basketbola savienības (LBS) darbu, tās izvēlēm, kad tiek iecelti izlašu galvenie treneri un daudz kā cita. “Sportazinas.com” aicināja uz sarunu basketbola aprindās labi pazīstamo Ģirtu Kalniņu, kurš savulaik bijis Rīgas ASK vienības ģenerālmenedžeris.

“Domu haoss mani dzīves laikā piemeklējis vien pāris reizes un šī bija viena no tām. Atceros vēl “Rīga” laikos [ASK priekšgājēji], kad pirmajā sezonā piedalījāmies FIBA Izaicinājuma kausā un izslēgšanas mačos piekāpāmies komandai no Islandes. Tolaik sapratu, ka viss vēl ir priekšā un nav ko pārdzīvot. Esam jauna organizācija. Bet, protams, kauns bija liels. Bet te ir cita problēma – ar šo neveiksmi esam zaudējuši iespēju esošajai paaudzei pacīnīties par titulu starptautiskajā arēnā pāris gadus noteikti. Jā, teorētiski ir variants kvalificēties pasaules kausa izcīņai 2023. gadā, bet tur jau nekas labāks kā pēdējos divos ciklos nesagaida. Un esam nonākuši situācijā, kad tiešām ir jāsāk nopietni koncentrēties uz tādām komandām kā Islandi, Portugāli un citām, kas Latvijai var trāpīties pasaules kausa pirms-kvalifikācijas kārtā. Tik tālu esam nodzīvojušies…”

“Sastāva izvēles kontekstā noteikti lielākā kļūda bija Arta Ates neiekļaušana mača pieteikumā, zinot, ka viņš ir labs perimetra spēlētāju sedzējs, bet no bulgāriem galvenās briesmas nāca tieši no Dī Bosta, kurš ir saspēles vadītājs. Ļoti liela stratēģiska kļūda. Es pat nenosodītu stāstu par lielu rotāciju pirmajā puslaikā, jo tas var palīdzēt novērtēt un redzēt, kuri spēlētāji konkrētajā dienā ir gatavi veidot rezultātu. Protams, es gan izvēlētos citu secību, ņemot vērā, ka sastāvā bija divi Eirolīgas spēlētāji un VTB Vienotās līgas viens no rezultatīvākajiem džekiem ar 50% precizitāti trīspunktu metienos Rolanda Freimaņa personā. Un vēl ir pāris spēlētāji, kas ikdienā spēlē stabili savos klubos. Tas, kas notika otrajā puslaikā… Man pat ir grūti tam piemeklēt vārdus. Ne pie kādiem apstākļiem, it īpaši ņemot vērā šos, kad mēs jau bijām veikuši vairākus veiksmīgus atrāvienus, tam nevajadzēja notikt. Katastrofa nav īstais vārds tam, kas norisinājās uz parketa. Sākot ar to, ka Freimanis tika nolikts malā, kaut gan iesaistījās spēlē labi un produktīvi. Plus viņam noteikti ir augsta līmeņa kvalitātes uzbrukumā aizvien. Tas pats ar Timmu, kad viņš nespēlēja pēdējās četras minūtes. Labi, kļūdījās, bet nu tāpēc jārauj malā? Nosēdini uz minūti un atpakaļ laukumā! Tas pats ar Dairi. Jā, ne tā veiksmīgākā spēle, bet – tā ir Eirolīga! Viņi abi pieraduši spēlēt spriedzes apstākļos katrā mačā un šis tāds bija. Bet mēs viņus pasaucam un neizmantojam? Un Lomažs, es atvainojos… Visu cieņu puisim, nav nekādu pretenziju pret viņa darba ētiku un vēlmi palīdzēt, bet lielāko sezonas daļu viņš pat netika pieteikumā komandā Francijā, un pārceļoties uz Vācijas augstākās līgas pastarīti arī kalnus negāž. Arī Šķēle – šī viņam ir viena no neizteiksmīgākajām sezonām klubu sezonās, bet viņam dod tik lielu spēles laiku. Saprotu, ka tam ir objektīvi iemesli – savainojumi, bija arī vīruss [tiesa, ne Covid-19]. Bet tomēr… Nesaku, ka Žagars būtu glābējs, ņemot vērā, ka viņam nav spēļu prakses šosezon, bet spēlē viņš sev īsajā sprīdī iesaistījās OK. Aizmeta garām soda metienus un viss – sēdi. Esmu liels viņa fans, bet objektīvi man raisās jautājumi par to, ka viņš tā arī netika pie spēles laika Spānijā. Un te atkal, ja reiz Štelmahers viņu paņēma uz izlasi un arī klubu [Žagars sezonas beigas pavadīs Tallinas “Kalev”/”Cramo” rindās], tad kāpēc viņam neuzticējās? Un jautājumu ir vēl vairāk…”

Ar ko skaidrojams, ka Štelmahers tā dara? Runā, ka ir autoritatīvs.

“Tā vispār ir problēma esošajai treneru paaudzei. Ļoti ceru, ka zaudējums bulgāriem būs pielicis spilgtu punktu Edgara Šnepa un Gunta Šēnhofa veidotajai karalistei, kas valdījusi pēdējos padsmit gadus Latvijas basketbolā. Tai bija raksturīgs tas, ka lielākā daļa lēmumu tika pieņemti “savējo cilvēku” interesēs. Par izlašu treneriem, arī jauniešu, tika nozīmēti tie, kas attiecīgajā brīdī bija izdevīgāki un ērtāki, to skaitā arī kādu aģentu interesēs, ja runājam par spēlētājiem, un, protams, netika paplašināts speciālistu loks, kad bija jāizvēlas attiecīgajiem amatiem. Tas viss notika šaurā lokā un notika manipulācijas, ka, redz, mums tieši tie konkrētie speciālisti ir derīgi. Tas, ka situācija šobrīd ir tāda, kāda tā ir, nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā visas šīs peripetijas un shēmošanas. Tās intrigas, kas norisinājās LBS, agri vai vēlu tām bija jāreducējas uz negatīvu rezultātu. Kāpēc ļoti daudz cilvēku ir distancējušies no basketbola? Ieskaitot uzņēmējus, kuri būtu gatavi investēt basketbola attīstībā. Tāpēc, ka ir atsevišķi cilvēki, kuri uzskata, ka ir gudrāki par visiem pārējiem un pārējos uzskata par idiotiem, kas basketbolā neko nesaprot.”

“Līdz ar to es pat nevēlētos iet detaļās par iepriekšējo maču lūzuma punktiem, kur mēs pazaudējām biļeti uz finālturnīru. Te ir cits stāsts. Basketbols šobrīd ir uzpūsts burbulis. Sistēma, kas šobrīd darbojas LBS, ir brutāli pārbirokratizēta. Valde, padomes, deviņas komisijas, u.t.t. Kas tas ir? No kā prasīt atbildību? Jā, ir cilvēki, kuri sēž savu komisiju un padomju sēdēs, pieņem kaut kādus lēmumus. Un? Labi, bet kurš nes atbildību par tiem? Protams, visvieglāk ir to novelt uz Štelmaheru, jo viņam bija daudz kļūdu kā speciālistam. Bet viņš jau ir tikai aisberga redzamā daļa, tāpat kā iepriekš bija Arnis Vecvagars. Savā ziņā arī Bagatskis. Jo akcionāri ir citi. Viņi ir slēptie. Viņi ir cēlonis tam, ka sekas ir šādas.”

“Ja atgriežamies pie Štelmahera, viņš ir stūrgalvīgs un to jau varēja redzēt ar pirmajiem mačiem, bet visizteiktāk iepriekšējā logā, kad zaudējām bosniešiem. Mūs vienkārši “ņēma priekšā” cīņā par atlēkušajām bumbām, bet Roberts spītīgi pieturējās pie spēlēšanas ar, atvainojos, „sēdoša suņa auguma” spēlētājiem, ja salīdzinām uz pretinieku fona. Tajā pašā laikā 200+ centimetrus garais Jānis Bērziņš tā arī palika malā.”

“Un te ir arī runa par kompleksiem. Manis iepriekš nosauktajiem treneriem ir tāda negatīva īpašība, ka, ja spēlētājs viņiem kaut ko pasaka vai izteic savas domas, tad viņi to uztver kā kaut ko personīgu un individuāli tēmētu uz viņiem. Nevis kā normālu darba procesu, kā rezultātā tu vari no tā ko iegūt. Viņi ir pieraduši spēlēt pēc savu laiku tradīcijām, kad īsti liela auguma spēlētāju viņu komandās nebija. Uz pirkstiem saskaitāmi. Tagad mums ar to problēmu nav, ir problēma ar “mazajiem” spēlētājiem. Viņu problēma ir tā, es nezinu – vai nu tas ir iespiedies pārāk basketbola zemapziņā, vai tie ir kompleksi vai vienkārši stulbs spīts, vai es tev parādīšu un pierādīšu pretējo… Katru gadu mēs uzkāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Paskatieties statistiku cīņā par atlēkušajām bumbām arī PK kvalifikācijā… Šī informācija visiem ir pieejama! Bet problēma ir daudz dziļāka. Ja atmetam šo treneru paaudzi, kas, manuprāt, ir zudusi, kas stāv aiz viņiem? Jānis Gailīts un varbūt Nikolajs Mazurs. Bet citi? Jā, ir reģionos entuziasti un pāris talantīgi jaunie treneri, bet tā jau nav sistēma. Un šo sistēmu būtu jāģenerē LBS. Viņi var teikt, ka ir, bet realitātē tā pastāv tikai uz “papīra”! Treneru institūts, un tas nav tikai basketbolā, ir degradēts līdz vājprātam! Treneri vairāk nav personības… Paskatāmies vēsturē – Raimonds Karnītis, Armands Krauliņš, tas pats Valdis Valters, lai arī ko par viņu nerunātu, viņi visi bija personības. Kurš šobrīd no latviešu treneriem ir pieprasīts Eiropas TOP 10 līgās? Neviens. Tā ir problēma.”

“Otra problēma ir tā, ka liela daļa atbildības jāuzņemas gan sabiedrībai, gan medijiem. Notiek samierināšanās ar pus-patiesībām un meliem, lai tikai būtu miers. Ir nepieciešams daudz vairāk iesaistīties, pētīt un uzdot jautājumus. Jūs varat iedomāties, ka kaut kāda līdzīga iecietība notiktu Lietuvā? Beidziet fantazēt, tāda nebūtu! Tas ļāvis kļūt izvirtušiem gan politiķiem, gan amatpersonām, gan sporta federāciju vadītājiem. Atbilde laikam ir tajā, ka mēs kā sabiedrība ļaujam neprofesionāliem standartiem ņemt virsroku. Ja tu esi uzņēmējs un darbojies privātajā sektorā, lūdzu, tu vari visus sūtīt trīs mājas tālāk, jo atbildi pats par sevi un viss. Bet, ja tu esi sporta federācijas vadošā amatpersona vai ieņem kādu citu augstu amatu, tad nu nevar būt tā, ka netiek atbildēts uz neērtiem jautājumiem vai netiek kaut kas pietiekami izskaidrots. Bet šobrīd tā notiek. Uzskatu – ja organizācijas darbībai ir piešķirts jebkāda veida publiskais finansējums, tad automātiski arī jābūt 100% caurspīdībai un tā izlietojuma skaidrojošiem elementiem. Jābūt stingrākam regulējumam, ka ir jāatskaitās par katru pieņemto lēmumu, par katru iztērēto centu. Bet tagad tā nenotiek. Šneps un co iepriekš saimniekojuši kā ar savu SIA. Un tas diemžēl turpinās aizvien. Esam pieraduši – ieziepēšos vienam, tad otram, un dzīvošu tālāk un viss mierīgi. Tādā augsnē panākumi nav” iespējami.”

Par biedriem…

“Uzskatu, ka liela problēma ir arī LBS biedros, kuri ievēl LBS vadību. Tāds diemžēl ir vidējais Latvijas basketbola LBS biedra domāšanas līmenis, kad viņi domā tikai kategorijās no sērijas “a kas man par to tiks, ja balsošu tā?” Un tad pie viņa uz laukiem atbrauc Guntis Šēnhofs un piesola, ka, lūk, pie jums notiks viens EYBL [starptautisks jauniešu turnīrs] posms un viss uzreiz skaisti. Biedrs uzreiz domā – ļoti labi, re, kur man labums. Tad citam apsola ko citu un viss. Ar to viņiem pietiek. Tas viss ved uz to, ka basketbola sabiedrība, atvainojiet, šobrīd ir tik “lēta”, ka lielus mērķus ir gatava ziedot sīknaudas dēļ. Un trakākais ir tas, ka ļāvām LBS ziedot Šnepam ar Šēnhofu un viņa interesēm.”

Kā dzīvot tālāk?

“(ilga pauze) Domāju, ka uz emocijām neko nevajadzētu darīt. Jāpaiet pāris nedēļām un tad jāsāk risināt. Pats trakākais ir tas, ka problēma jau nav tikai ar vīriešu izlasi, arī sievietes netika uz finālturnīru. Tur arī būs jāpieņem lēmumi! Un tur situācija ir pat sliktāka… Problēmu gūzma ir tā samilzusi… Ir kļuvis skaidrs, ka padomju laikā iedibinātās prakses un tradīcijas vairāk augļus nenes. Ir nepieciešams pārmaiņas un ļoti augsta profila. Citādi no šīs bedres ārā neiziesim. Lieli panākumi mums jau nav bijuši. Pieaugušo izlases ir sistēmas spogulis. Jā, dāmas tika uz olimpiādi un pasaules kausu. Un viss. Vīriešiem trīs reizes bijis EČ ceturtdaļfināls. Vai tie ir sasniegumi, ņemot vērā valstī pieejamo resursu un talantu?”

“Protams, varam runāt kā mums iegrieza FIBA un ULEB konflikts, bet beidziet… Paskatāmies uz sevi – ko mēs neizdarījām pareizi, kas mums ir jāuzlabo? Tāda kļūdu analīze jau nenotiek. Tikai formāli un bez taustāma rezultāta. Paskatāmies spogulī un atbildām sev – vai tie cilvēki, kas pēdējos padsmit gadus atbild par Latvijas basketbolu, tik tiešām ir tie, kuriem jāpaliek, un viņi visas šīs problēmas atrisinās? Saprotam, ka nē.”

Galvenais treneris – ārzemnieks?

“Uzskatu, ka tā ir absolūta nepieciešamība, jo vietējie treneri uzskata, ka ir paši gudrākie pasaulē un mums neko citu nevajag, ka paši tiksim galā. Viņi uzskata par aizvainojumu, pieaicināt kādu no ārpuses. Bet tas ir profesionalitātes trūkums. Viedoklis no malas šajā situācijā būtu noderīgs. Vēl viena problēma – Latvijas basketbolam nav savas identitātes. Mums ir jāsaprot, kas mēs esam. Manuprāt, mēs esam tuvāk Spānijai – pēc spēlētāju fizisko parametru resursiem, stiliem un citām lietam, nekā tie pašiem lietuviešiem un it īpaši Balkānu valstīm, ja runāja filozofiski. Esmu to teicis gadiem – mums ir reāli jāatrod nauda kārtīgam ārzemju speciālistam. Lai būtu treneris, kurš no malas var atnākt un norādīt uz kļūdām un dot ieteikumus, kā tās labot. Šobrīd tas nenotiek. Nevajag nekādus “trešās šķiras” serbus kā savulaik bija Nenads Trajkovičs. Vajag autoritatīvu treneri, un arī ne pārāk, ar vārdu un kvalitātēm. Protams, sabalansējot to ar budžeta iespējām. Bet tam ir jāmeklē un jāatrod nauda. Labs piemērs ir hokejs. Teds Nolans bija pirmais, kurš parādīja, ka varam dzīvot citādāk. Viņš parādīja, ka mēs varam ar lielajiem pretiniekiem spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu, ka neesam tik mazi kā domājam, un ka ar vēlmi un sirdi var daudz ko panākt. Nemaz nerunāsim par Bobu Hārtliju, kurš ieviesis kārtību un arī hokejisti uz to ir norādījuši. Reizēm vislabākā situācija ir tad, kad atnāk no malas un vienkārši uzšauj pa pieri un tad atnāk apgaismība.”

“Viņš [ārzemju treneris] spēs nekritiski un bez aizspriedumiem paskatīties uz jebkuru latviešu basketbolistu. Ņemot vērā personīgos aizvainojumus, tostarp aģentu iejaukšanās, daudziem latviešu treneriem ir tāda tipa vēsture, kas neļauj objektīvi novērtēt situāciju. Lēmums tiek pieņemts izrietot no tā, nevis skatoties pēc konkrētās situācijas – kurš un kā vislabāk var komandai palīdzēt. Un, ja nav iespēju piesaistīt kādu kvalitatīvu ārzemju speciālistu, tad nākamais rindā būt Gailītis un varbūt Mazurs, kā iepriekš minēju. Bet arī – ar konkrētiem noteikumiem, nosakot, tā saukto, ceļa karti un rīcības brīvību, vienlaikus pretī pieprasot attieksmi bez pretenzijām pret spēlētājiem, kas ietekmētu viņa izvēles. Jo kā redzam, šobrīd visiem Latvijas treneriem ar kādu kaut kas tāds ir. Tas traucē mūsu attīstībai.”

logo

Vai vēlaties saņemt paziņojumus par svarīgākajām ziņām