Kapteiņa restarts, uzticamais līderis un pārsteigumi, gaidot pārsteigumus – piecas atziņas pēc Latvijas debijas PK

Latvijas basketbola izlase vakar piedzīvoja debiju Pasaules kausa finālturnīrā, ar 109:70 sagraujot Āzijas vicečempioni Libānu. Spēlē, par kuru mandrāžas rezultātā, kā arī informācijas trūkuma dēļ sāka likties, ka Latviju varētu sagaidīt problēmas, ātri vien intriga tika izkliedēta un uzvarētājs būtībā jau bija skaidrs pēc pirmās ceturtdaļas.

Kā jau ierasts, no šādiem “noslēpumainiem” pretiniekiem sagaidīt var jebko, taču Latvija ar šiem pārsteigumiem tika galā, piespiežot spēlēt savu spēli. Pozitīvu lietu, ko varam paņemt no PK debijas, ir pietiekami daudz, bet vienlaikus izkristalizējās dažas problēmas, par ko augstākas klases komandas nepiedos.

Kapteiņa restarts

Nebaidīšos teikt, ka šovasar apšaubīju Daira Bertāna noderīgumu izlasei tieši snieguma dēļ. Kā emocionālo līderi izlases kapteini sastāvā varētu iekļaut visos turnīros līdz viņa karjeras beigām, bet tas, ka viņam vieta starta pieciniekā bija (un būtībā joprojām ir) garantēta varēja radīt jautājumus. Pārbaudes spēlēs Dairis varēja izpelnīties uzticību no trenera kā spēlētājs, uz kuru, iespējams, tiek izspēlēts visvairāk kombināciju, tomēr ar realizāciju bija, kā bija. Tāpat arī sniegums aizsardzībā likās tāds, ka laukumā sūtīt labāk būtu jebkuru citu aizsargu, taču pirmajā oficiālajā spēlē šovasar Dairis man lika paklusēt.

Lai gan Dāvis Bertāns pēc spēles cik nu nopietni, cik jokojoties teica, ka pretinieki neko nezināja par Latvijas izlasi un viņi nebija iepazinušies, kādas ir brāļa labākās īpašības, tas savā veidā apliecina, ka tādu “Latvijas raķetes” eksploziju reti kurš gaidīja. Seši tālmetieni, protams, ir skaisti, bet svarīgākais, ka kapteinis acīmredzami pielika spēles elementos. Iepriekš pie pirmās iespējas uzreiz izpildījis tālmetienus, kas varbūt pašam spēlētājam uzlika pārāk lielu spiedienu un, netrāpot šos trīspunktniekus, viņš tiek izslēgts no spēles, šoreiz Dairis ne vien tika pie metieniem, bet arī lieliski spēlēja aizsardzībā un dažos brīžos pat iesaistījās spēles veidošanā. Protams, gribētos, lai tas notiktu, bet katrā spēlē Dairis sešus trīnīšus, visdrīzāk, neiemetīs, bet jācer, ka viņš atcerēsies šo spēli kā pierādījumu, ka viņa ieguldījums izlasē nebeidzas tikai ar tālmetieniem.

Dāvis Bertāns: Šķiet, ka libānieši īsti nepazina mūsu spēlētājus un nebija paskatījušies, kā Dairis met

Līderis, pie kura var doties “paprasīt” punktus

Ja to var nosaukt par krīzi, tad ar tādu Latvija saskārās mača pirmajās trīs minūtēs, nespējot apturēt haotiskos Libānas uzbrukumus. Kurš parūpējās par vadības grožu uzņemšanos? Neviens cits kā Rolands Šmits. Demonstrējot pilnu arsenālu – tālmetieni, pustālie, caurgājieni -, kā arī izmantojot sava sedzēja Omari Spelmena slinko spēli aizsardzībā, valmierietis guva Latvijas pirmos septiņus punktus mačā, lielā mērā arī “atverot” Latvijas uzbrukumu. Jau gatavošanās cikla laikā Šmits demonstrēja ļoti stabilu sniegumu, radot pārliecību, ka tieši viņš ir spēlētājs, pie kura var “vērsties”, ja nestrādā uzbrukums vai nepieciešams izmisuma brīžos gūt punktus.

Šī pārliecība, ņemot vērā, kas iepriekšējos gados izlasē redzēts no Rolanda, gan joprojām šķiet fascinējoša. No spēlētāja, kurš labākajā gadījumā spēles laikā izpildīs četrus vai piecus metienus, uzbrukumā nosacīti stāvēs stūrī, gaidīs savas iespējas tikai uz metieniem vai sev ierastajiem caurgājieniem ar kreiso roku, līdz tādam līmenim, ka viņš pieprasīs prasīs bumbu postā un liks komandas biedriem atbrīvot vietu, lai spēlētu viens pret vienu. Ja nezinātu, kas notika Rolanda karjerā, proti, klubu maiņa, liktos, ka Latvijas izlase ieguvusi jaunu spēlētāju

Trīspuntnieku “lietus” paver iepriekš neredzētu skatu

18 tālmetieni PK debijā – labāku scenāriju, ņemot vērā Latvijas basketbola vēsturiskās tendences, ir grūti iedomāties. Tomēr, kā tas šajā sporta veidā ierasts – ja tev īpaši labi padodas kāds spēles elements, pretinieki uz to reaģēs, kas savukārt ļauj atraisīties citos veidos. Latvija lieliski to arī izmantoja, skrienot ātrajos uzbrukumos un ejot caurgājienos, kas savukārt rezultējās lieliskās ekstra piespēlēs uz brīviem metieniem, kā arī jaudīgos “slam-dunk”. Ko tādu pēdējo reizi varbūt varēja vērot pērn kvalifikācijas mačā pret Turciju, kad mūsu komanda, Kristapa Porziņģa iedvesmota, laukumā patiešām “lidoja” un krāja vienu highlight epizodi pēc otras. Bija iespaids, ka bez Porziņģa par tik daudzām skaistām epizodēm vienā mačā varēja tikai sapņot, taču tālmetieni patiešām darīja savu un jebkurš spēlētājs, kurš iesaistījās spēlē, bija gatavs priecēt uz Indonēziju atbraukušos Latvijas fanus.

Valeiko: Visvairāk priecē tas, ka ir pārliecība jebkuram, kurš dodas laukumā

Universālais divpadsmitnieks

Jau pirms spēles tika runāts par Libānas mazo sastāvu un to, ka jābūt būs gataviem uz neordināru spēli. Tas man, savukārt, radīja iespaidu, ka Latvija izmantos savu vienīgo iespēju apakšgrupā, kad tā varēs “nospiest” pretiniekus ar pārsvaru zem groziem, tomēr jau neliels pārsteigums bija starta pieciniekā. Latvija spēli uzsāka bez nomināla centra, garo spēlētāju vietas aizpildot Šmitam un Andrejam Gražulim. To var interpretēt kā pielāgošanos pretiniekiem, un tāda rīkošanās nosacītajam favorītam īsti nebūtu saprotama, bet to var arī interpretēt kā Latvijas izlases daudzpusīgumu.

Pretinieki nebija augstākā līmeņa, bet galu galā laukumā devās visi 12 spēlētāji, un pilnībā visi deva savu artavu. Jā, bija Gražulis ar 27 minūtēm un Pasečņiks, kurš laukumā pavadīja sešarpus minūtes, taču spēles laiks starp visiem spēlētājiem tika sadalīts samērā līdzvērtīgi, ko var izskaidrot ne tikai kā Lukas Banki lēmumu pietaupīt spēkus svarīgākajiem mačiem, bet arī kā Latvijas universialitāti. Jāatceras, ka priekšā ir cīņas ar diviem visai atšķirīgiem pretiniekiem – Franciju, kas spiedīs uz groza apakšu, un Kanādu, kas Latviju centīsies saraut gabalos ar saviem zvaigžņotajiem aizsargiem. Un šajos mačos par varoņiem, visdrīzāk, jākļūst būs citiem. Pret Franciju tas varbūt būt Pasečņiks, kuram būs jācīnās ar Rūdiju Gobēru, bet pret Kanādu – Artūrs Kurucs, kurš centīsies “nokrampēt” Šeju Džildžesu-Aleksandru?

Gatavojamies pārsteigumam, bet tiekam pārsteigti?

Protams, pretinieku spēles stils bija savdabīgs, kas tika izcelts gan pirms, gan pēc mača, bet vai informācijas trūkums bija tik liels, ka nezinājām, ka Libāna ar tādu jaudu iet cīņā par atlēkušajām bumbām uzbrukumā? Paveicās, ka libāniešu meistarība nebija augstā līmenī, aizmetot garām vairākus metienus no groza apakšas. Iespējams, ka tas bija pārsteiguma elements, taču šādi pārsteigumi citā mačā varētu beigties ar ātri zaudētām cerībām.

Vienlaikus Latvija saskārās ar problēmām, kas radīja šaubas jau kopš Jāņa Strēlnieka un Riharda Lomaža traumu iegūšanas brīžiem – ko darīsim, ja mūsu saspēlnieki tiks presēti? Jā, statistika ir skaista, Artūram Žagaram 11 rezultatīvas piespēles, kamēr Kristers Zoriks partneriem asistēja septiņas reizes, taču vairākkārt Latvijai bija tuvu, lai pieļautu astoņu sekunžu pārkāpumus, nevarēja ievadīt uzbrukumus, tostarp pretinieku spiediena rezultātā, kā piemēru minot brāļu Artūra un Rodiona Kurucu “sadarbību” trešajā ceturtdaļā, kļūdas tika pieļautas. Ja Libāna nebūtu “noplīsusi” jau pirmās ceturtdaļas laikā un būtu labākā formā, arī šajā elementā problēmas būtu bijušas vēl lielākas. Tomēr tas rada bažas, galvenokārt par cīņu pret Kanādu – ko mūsu aizsargi darīs, kad pretī 30 no 40 minūtēm būs Lugents Dorts vai Dilons Brukss…

Gobērs pēc zaudējuma Kanādai: Esam piespiesti pie sienas, mačā ar Latviju vajag uzvarēt